Viesmīle jau pēc mirkļa atgriežas, nesdama viņa kredītkarti un rēķinu.
Es negribīgi iespīlējos savā tirkīzzilajā kleitā un apauju sandales. Kad viesmīle aizgājusi, Kristjens paķer grāmatu un telefonu un slēpj savu niknumu aiz lielām saulesbrillēm ar spoguļstikliem. No viņa plūst spriedzes un dusmu viļņi. Man sažņaudzas sirds. Katra otrā sieviete šajā pludmalē sauļojas ar kailām krūtīm, un tas nav nekāds noziegums. Mana peldkostīma augšdaļa uz šī fona izskatās savādi. Es klusībā nopūšos, ļaudamās nomāktībai. Man šķita, ka Kristjens saskatīs smieklīgo… varbūt… ja es būtu palikusi guļam uz vēdera. Tomēr viņa humora izjūta ir pagaisusi.
– Lūdzu, nedusmojies uz mani, – es nočukstu. Izņēmusi viņam no rokām grāmatu un telefonu, es ievietoju abus priekšmetus savā mugursomā.
– Ir jau par vēlu, – viņš klusi atbild. Pārāk klusi. – Iesim. – Viņš satver mani aiz rokas un pamāj Teiloram, kā arī abiem tā palīgiem, franču apsargiem Filipam un Gastonam. Abi ir dvīņi, vienādi kā divas ūdens lāses. Viņi pacietīgi vērojuši mūs un visus pārējos pludmalē, stāvēdami verandā. Kāpēc es vienmēr viņus aizmirstu? Kā tas iespējams? Teilors slēpjas aiz tumšām brillēm, un viņa seja ir kā akmenī tēsta. Velns, arī viņš uz mani dusmojas. Es neesmu radusi redzēt viņu ģērbušos tik vienkārši – šortos un melnā polo kreklā.
Kristjens izved mani caur viesnīcas vestibilu līdz ielai. Viņš turpina klusēt, gremdēdamies drūmās pārdomās, un pie visa vainīga esmu es. Teilors mums seko kopā ar saviem pavadoņiem.
– Uz kurieni mēs ejam? – es bikli ievaicājos, lūkodamās uz Kristjenu.
– Atpakaļ uz jahtu. – Viņš uz mani neskatās.
Man nav ne jausmas, cik ir pulkstenis; droši vien pieci vai seši vakarā. Kad sasniedzam piekrasti, Kristjens uzved mani uz piestātnes, kur šūpojas “Daiļās dāmas” motorlaiva un ūdensmotocikls. Viņš atraisa pēdējo, un es tikmēr pasniedzu Teiloram savu mugursomu. Skatiens, ko viņam veltu, ir nemiera pilns, bet Teilora sejas izteiksme ir tikpat neizdibināma kā Kristjenam. Es nosarkstu, atcerēdamās, ko viņš pludmalē redzējis.
– Lūdzu, Greja kundze. – Teilors iedod man glābšanas vesti no motorlaivas, un es to paklausīgi aplieku sev apkārt.
Kāpēc man vienīgajai nepieciešama veste? Kristjens un Teilors dīvaini saskatās. Sasodīts, vai viņš dusmojas arī uz Teiloru? Pēc tam Kristjens pārbauda manas vestes siksnas un savelk vidējo ciešāk.
– Derēs, – viņš saīdzis nomurmina, vēl joprojām uz mani neskatīdamies. Velns!
Kristjens graciozi uzkāpj uz ūdensmotocikla un, aicinādams mani pievienoties, pastiepj roku. Cieši to satvērusi, es pamanos pārmest kāju pār sēdekli aiz viņa tā, ka neiekrītu ūdenī, bet Teilors un dvīņi tikmēr iesēžas motorlaivā. Kristjens ar kāju atgrūžas no piestātnes, un motocikls līgani izpeld jūrā.
– Turies, – viņš pavēl, un es aplieku rokas viņam apkārt. Tieši šī iemesla dēļ man patīk braukt ar ūdensmotociklu. Es cieši apskauju Kristjenu un piespiežu degunu viņam pie muguras, ar izbrīnu atceroties laiku, kad viņš nemūžam nepieļautu šādus pieskārienus. Viņš smaržo labi… pēc Kristjena un jūras. Kristjen, piedod man. Lūdzu.
Viņš saspringst un, nedaudz atmaidzis, brīdina: – Uzmanīgi! – Es uzspiežu skūpstu viņam uz muguras un pieglaužu vaigu pie tās, vērodama piestātni, kur sapulcējušies vairāki atpūtnieki un lūkojas uz mums.
Kristjens pagriež atslēgu, un dzinējs ierēcas. Pietiek ar vienu ātruma pārslēga kustību, lai motocikls palēktos uz priekšu un aiztrauktos pār vēso, tumšo ūdens klaju uz “Daiļās dāmas” pusi. Es pieķeros Kristjenam ciešāk, izbaudīdama satraucošo ātrumu. Visi Kristjena auguma izcilnie muskuļi redzami kā uz delnas. Es piespiežos pie viņa.
Teilors ar motorlaivu piebrauc mums līdzās. Kristjens uz viņu palūkojas un palielina ātrumu, un mēs traucamies uz priekšu, aizlidojot pār ūdens virsmu kā izveicīgi aizmests olis. Teilors pārspīlēti papurina galvu, kā samierinājies ar likteni, un dodas jahtas virzienā, bet Kristjens pašaujas “Daiļajai dāmai” garām un izbrauc atklātā jūrā.
Ūdens šļakatas lāso pār mums, siltais vējš appūš seju un rausta manus zirgastē sasietos matus. Ir tik labi! Varbūt šis aizraujošais brauciens kliedēs Kristjena nelāgo omu. Es neredzu viņa seju, bet zinu, ka viņš bauda katru mirkli, beidzot aizmirsis visas raizes, un uzvedas atbilstoši savam vecumam.
Viņš vada motociklu lielā puslokā, un es aplūkoju krastmalu – laivas piestātnē, dzelteno, balto un smilškrāsas mozaīku, ko veido biroju un dzīvokļu ēkas, bet aiz tām slejas roboti kalni. Viss izskatās pavisam nesakārtots atšķirībā no ģeometriski pareizajiem kvartāliem, pie kādiem esmu pieradusi, bet ainava ir ļoti gleznaina. Kristjens pamet skatienu pār plecu, un viņa lūpās jaušams smaids.
– Vēlreiz? – viņš pārkliedz motora rēkoņu.
Es dedzīgi māju ar galvu. Viņš žilbinoši uzsmaida man, parauj droseli un atkal joņo apkārt “Daiļajai lēdijai”, bet pēc tam atklātā jūrā… un šķiet, ka man ir piedots.
– Tu esi apdegusi, – Kristjens rāmi nosaka, atsprādzēdams manu glābšanas vesti. Es bažīgi cenšos izprast viņa noskaņojumu. Mēs esam uz jahtas klāja, un viens no stjuartiem klusi stāv blakus, gaidīdams manu glābšanas vesti. Kristjens viņam to pasniedz.
– Vai vēlēsieties vēl kaut ko, kungs? – jauneklis painteresējas. Man patīk viņa franciskā izruna. Kristjens palūkojas uz mani, noņem saulesbrilles un iekarina tās sava t–krekla apkaklē.
– Varbūt gribi iedzert? – viņš jautā man.
– Vai man noderētu alkohols?
Kristjens pieliec galvu uz sāniem. – Kāpēc tu tā vaicā? – Viņa balss ir pavisam klusa.
– Tu zini iemeslu.
Viņš sarauc pieri, it kā gribētu kaut ko apsvērt.
Kas gan viņam padomā?
– Divas glāzes džina ar toniku, lūdzu. Arī riekstus un olīvas, – viņš saka stjuartam, kurš pamāj un steidzīgi nozūd.
– Vai tu domā, ka es tevi sodīšu? – Kristjena balss ir zīdaini maiga.
– Vai tu to vēlies?
– Jā.
– Kādā veidā?
– Kaut ko izdomāšu. Varbūt vēlāk, kad būsi izbaudījusi savu dzērienu. – Un tas ir juteklisks drauds. Es noriju siekalas, un mana iekšējā dieviete, līdz šim rātni tvērusi saules starus savā iedomātajā pasaulē, piepeši sarosās.
Kristjens atkal sarauc pieri.
– Vai tu vēlies sodu?
Kā viņš to zina? – Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem, – es pietvīkusi nomurminu.
– Piemēram? – Viņš
