– es nočukstu.
– Hmm. Un kā mēs tagad rīkosimies?
– Mēģināsim ar to sadzīvot, – es izdvešu. Kristjena liegie, laiskie skūpsti mani padara traku. Viņš pasmaida, piespiedis lūpas man pie kakla.
– Ak, sieva, tu vienmēr esi bijusi optimiste.
Viņš iztaisnojas. Uzmanīgi sadalījis manus matus trijās šķipsnās, viņš tos nesteidzīgi sapin un sasien ar gumiju. Saudzīgi paraustījis bizi, viņš pieliecas man pie auss. – Es tev sniegšu mācību, – viņš nomurmina.
Kustēdamies ļoti strauji, Kristjens satver mani ap vidukli, apsēžas uz gultas un pārmet mani sev pār ceļgalu tā, ka es sajūtu viņa locekli sev pie vēdera. Viņš vienu reizi spēcīgi uzsit man pa dibenu. Es iekliedzos un jau nākamajā mirklī guļu uz muguras gultā, bet viņš lūkojas uz mani ar dūmakaini pelēkām acīm. Esmu gatava uzsprāgt.
– Vai zini, cik skaista tu esi? – Kristjens virza pirkstus augšup pār mana stilba iekšpusi, un es jūtu kņudoņu… itin visur. Nenovērsdams skatienu no manis, viņš pieceļas no gultas un paņem abus rokudzelžus. Satvēris manu kreiso kāju, viņš apliek skavu ap potīti.
Es spēji ievelku elpu.
Kristjens paceļ manu labo kāju un apliek ap to otru dzelžu skavu. Abas manas kājas ir saslēgtas dzelžos, un man nav ne jausmas, kur viņš grasās tos piestiprināt.
– Piecelies sēdus, – viņš pavēl, un es nekavējoties paklausu.
– Aptver ar rokām ceļgalus.
Es samirkšķinu acis, bet pievelku ceļgalus pie krūtīm, lai varētu apvīt rokas tiem apkārt. Kristjens satver mani aiz zoda un uzspiež maigu, miklu skūpstu man uz lūpām. Jau nākamajā mirklī man uz acīm ir maska. Es neko neredzu un dzirdu tikai savu straujo elpu, kā arī ūdens šļakstus ap jahtas sāniem, kuģim lēni šūpojoties jūrā.
Vareni. Es jau esmu neticami uzbudināta.
– Kāda ir parole, Anastasija?
– Konfekte.
– Ļoti labi. – Kristjens satver manu kreiso roku un apliek skavu tai apkārt, bet pēc tam to pašu izdara ar otru roku. Kreisā roka ir savažota ar kreiso potīti, bet labā plauksta – ar labo. Es nevaru iztaisnot kājas. Sasodīts!
– Un tagad es tevi drāzīšu, līdz sāksi kliegt, – Kristjens klusi nosaka.
Es spēji izgrūžu elpu.
Viņš satver mani aiz papēžiem un pagrūž, līdz es atmuguriski nokrītu uz gultas. Man nav citas iespējas, kā vien turēt kājas saliektas. Es pavelku dzelžus, un tie piekļaujas pat vēl ciešāk. Viņam taisnība… tie iegraužas ādā pietiekami spēcīgi, lai radītu sāpes… Esmu sasieta un bezpalīdzīga, ieslodzīta laivā, un sajūta ir ļoti dīvaina. Kristjens pašķir manas potītes, un es ievaidos.
Viņš noskūpsta mana augšstilba iekšpusi, un man gribas locīties, bet tas nav iespējams. Nevaru atrast atbalsta punktu, lai izliektu gurnus. Manas kājas ir paceltas virs gultas, un es nevaru pakustēties.
– Tev nāksies izjust visu baudu līdz pēdējai pilei, Anastasija. Bez spirināšanās, – Kristjens noņurd, virzīdamies augstāk gar manu augumu un bārstīdams skūpstus gar bikini biksīšu malu. Viņš pavelk aukliņas, kas to satur sānos, un auduma trīsstūrīši noslīgst lejup. Esmu kaila un pakļauta viņa iegribām. Viņš noskūpsta mani uz vēdera un ar zobiem viegli skar nabu.
– Mmm, – es nopūšos. Nebūs viegli… Man nebija ne jausmas. Kristjens virzās augšup līdz krūtīm, pa ceļam maigi skūpstīdams un kodīdams ādu.
– Kuš, kuš, – viņš mani mierina. – Tu esi ļoti skaista, Ana. Es iestenos, nepiepildītu alku mocīta. Citreiz es šādā brīdī jau cilātu gurnus, atsaukdamās uz Kristjena pieskārieniem savā ritmā, bet tagad nevaru pakustēties. Es ievaidējusies pavelku dzelžus, un metāls iegraužas man ādā.
– Āāā! – es iesaucos. Bet patiesībā sāpes mani nemaz nesatrauc.
– Tu mani padari traku, – Kristjens nočukst. – Tāpēc es tev atbildēšu ar to pašu. – Viņš ir gandrīz uzgūlies man virsū, balstot svaru uz elkoņiem, un pievēršas manām krūtīm. Viņš viegli iekožas tajās, nolaiza krūtsgalus, pavirpina tos starp pirkstiem, līdz mani pārņem neprāts. Kristjens nerimstas, un es vairs nespēju valdīties. Lūdzu, lūdzu! Viņa loceklis spiežas man klāt.
– Kristjen, – es elsoju un jūtu, kā viņa lūpas savelkas uzvaras smaidā.
– Vai man panākt, lai beidz šādi? – viņš noņurd, ar mēli skardams manu krūtsgalu, un tas saspringst vēl vairāk. – Tu zini, ka es to spēju. – Viņš spēcīgi iesūc krūtsgalu mutē, un es iekliedzos; bauda kā zibens šautra aizjoņo no krūtīm līdz pat gurniem. Es bezpalīdzīga pavelku dzelžus, nokļuvusi sajūtu varā.
– Jā, – es šņukstu.
– Nē, meitenīt, tas būtu pārāk vienkārši.
– Kristjen… lūdzu.
– Kuš. – Viņš ar zobiem viegli skrāpē manu zodu, virzīdamies augšup līdz mutei, un es spēji ievelku elpu. Viņš mani noskūpsta. Prasmīgā mēle ielaužas man starp lūpām, izgaršo un izpēta mani, valda pār manām sajūtām, bet es atbildu uz šo izaicinājumu, un mūsu mēles savijas kopīgā dejā. Viņš garšo pēc vēsa džina un Kristjena Greja, un smaržo pēc jūras. Viņš satver manu zodu tā, ka nevaru pakustināt galvu.
– Mierīgi, meitenīt. Tikai mieru, – viņš nočukst, ar lūpām skardams manu muti.
– Es gribu tevi redzēt.
– Nē, Ana. Šādi tavas izjūtas būs spēcīgākas. – Un, rīkodamies mokoši lēni, Kristjens sasprindzina gurnus un daļēji iekļūst manī. Citreiz es paceltu gurnus viņam pretī, bet tagad nevaru pakustēties. Viņš atraujas.
– Kristjen, lūdzu!
– Vēlreiz? – viņš aizsmacis ķircina mani.
– Kristjen!
Viņš atkārto kustību un atkal atraujas, vienlaikus mani skūpstīdams un virpinādams krūtsgalu pirkstos. Visi mani nervu gali ir pārkairināti.
– Nē!
– Vai tu mani gribi, Anastasija?
– Jā, – es izmisusi apstiprinu.
– Pasaki to, – viņš nomurmina, skaļi elpodams, un vēlreiz kā spīdzinādams iekļūst manī… un atraujas.
– Es tevi gribu. Lūdzu, – es šņukstu.
Man pie auss atskan viņa klusā nopūta.
– Un tu mani dabūsi, Anastasija.
Viņš izslejas
