manas dusmas sasniedz atzīmi “piecdesmit”. Piemēroti, vai ne?
– Tu esi tik dusmīga? – Viņš izklausās vienlaikus pārsteigts un apbrīnas pilns.
– Jā. Tik ļoti, ka esmu gatava uz vardarbību, – es nosaku, runādama caur sakostiem zobiem.
Mans vīrs klusē, un es pagriezusies viņu uzlūkoju. Viņš mani vēro, bažīgi iepletis acis. Viņš nav pat mēģinājis man pieskarties, un tas līdz ar viņa sejas izteiksmi liek man noprast, ka viņš jūtas kā no laivas izmests.
– Kristjen, tev jābeidz šie centieni pār mani valdīt. Tu jau paskaidroji man savu nostāju pludmalē. Turklāt ļoti iedarbīgi, ja pareizi atceros.
Viņš tik tikko manāmi parausta plecus. – Nu, tagad tu vairs nenovilksi peldkostīma augšdaļu, – viņš gražīgi nomurmina.
Un tas attaisno šādu rīcību? Es saniknota uzlūkoju Kristjenu. – Man nepatīk, ka tu uz manis atstāj pēdas. Vismaz ne tik daudz. Tas ir stingrais ierobežojums! – es nošņācu.
– Man nepatīk, ka tu cilvēku acu priekšā izģērbies. Tas savukārt ir mans stingrais ierobežojums, – viņš atcērt.
– Šķiet, to jau esam noskaidrojuši, – es caur sakostiem zobiem atcērtu. – Paskaties uz mani! – Es pavelku kreklu lejup, atklādama krūšu augšdaļu. Kristjens lūkojas man acīs, bet izskatās samulsis un nedrošs. Viņš nav radis redzēt mani tik dusmīgu. Vai tiešām viņš nesaprot, ko izdarījis? Vai nesaprot, cik muļķīgi tas ir? Man gribas uz viņu kliegt, tomēr es savaldos, jo negribu spert soli par tālu. Dievam vien zināms, kā viņš varētu reaģēt. Pēc brīža Kristjens nopūšas un paceļ plaukstas, rādīdams, ka ir samierinājies.
– Labi, labi, – viņš nosaka. – Es saprotu.
Aleluja!
– Lieliski!
Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Piedod! Lūdzu, nedusmojies uz mani. – Viņš beidzot izskatās nožēlas pilns un izmanto vārdus, ko parasti lietoju es.
– Dažreiz tu uzvedies kā muļķa puika, – es viņu norāju, tomēr manā balsī vairs nav cīņas spara, un viņš to jūt. Spēris soli man tuvāk, viņš bikli paceļ roku un atglauž matu šķipsnu man aiz auss.
– Zinu, – viņš klusi atzīst. – Man vēl daudz jāmācās.
Es atceros doktora Flinna vārdus… Emocionālā ziņā Kristjens ir pusaudzis, Ana. Viņš izgriezis šo attīstības posmu no savas dzīves, iepludinājis visu enerģiju uzņēmējdarbībā un guvis pārsteidzošus panākumus. Tagad viņam tas pats jāizdara ar savu jūtu pasauli.
Mana sirds nedaudz atmaigst.
– Mums abiem daudz jāapgūst. – Es nopūšos un piesardzīgi uzlieku plaukstu viņam virs sirds. Kristjens nesaraujas, kā mēdza to darīt, tomēr sastingst. Viņš apklāj manu plaukstu ar savējo un kautri pasmaida.
– Nupat es uzzināju, ka tu met spēcīgi un trāpīgi, sieva. Man tas nekad nebūtu ienācis prātā, bet es tevi galu galā vienmēr novērtēju pārāk zemu. Tu mani nemitīgi pārsteidz. Es saraucu uzaci. – Rejs mani apmācīja. Es ļoti labi metu un šauju, Kristjen, un tu rīkotos prātīgi, ja to paturētu atmiņā.
– Centīšos, sieva. Vai vismaz parūpēšos, lai visa iespējamā munīcija būtu pienaglota pie grīdas un tev nebūtu pieejams ierocis. – Viņš pavīpsnā.
Arī es pasmīnu, samiegdama acis. – Man ir radoša domāšana.
– Taisnība, – Kristjens nočukst un, atlaidis manu plaukstu, ievelk mani apskāvienā. Viņš iegremdē degunu manos matos. Arī es apviju rokas viņam apkārt, spiezdama viņu cieši sev klāt, un jūtu, kā pamazām zūd viņa spriedze.
– Vai man ir piedots?
– Un man?
Es jūtu viņu pasmaidām. – Jā, – viņš atbild.
– Tev arī.
Mēs ilgi stāvam apskāvušies, un es aizmirstu savas dusmas. Viņš tiešām labi smaržo, kaut gan uzvedas kā pusaudzis. Kā gan es spētu viņam pretoties?
– Vai esi izsalkusi? – Kristjens pēc brīža jautā. Es esmu aizvērusi acis un atbalstījusi galvu viņam pret krūtīm.
– Jā. Izbadējusies. Visa šī… hmm… slodze uzlabojusi manu apetīti. Bet es neesmu ģērbusies piemēroti vakariņām. – Domāju, ka manas sporta bikses un krekls izpelnītos nosodošus skatienus ēdamistabā.
– Manās acīs tu izskaties lieliski, Anastasija. Turklāt šī jahta uz visu nedēļu pieder mums. Abi varam ģērbties, kā vēlamies. Uzskati to par brīvā apģērba dienu Rivjērā. Lai nu kā, es gribēju pavakariņot uz klāja.
– Jā, labprāt.
Viņš man dāvā kvēlu skūpstu, kurā jaušams lūgums piedot, un mēs abi, rokās sadevušies, ejam uz priekšgala pusi, kur mūs jau gaida gaspačo zupa.
Stjuarts pasniedz mums crème brulée un smalkjūtīgi nozūd.
– Kāpēc tu vienmēr sapin man matus? – es jautāju Kristjenam, ziņkāres pārņemta. Mēs sēžam viens otram blakus pie galda, un es esmu aizāķējusi apakšstilbu viņam aiz kājas. Viņš sastingst, turēdams rokā deserta karoti, un sarauc pieri.
– Negribu, lai tavi mati kaut kur aizķertos, – viņš klusi paskaidro un iegrimst domās. – Tas laikam ir pieradums, – viņš prāto un piepeši iepleš acis, trauksmes pārņemts.
Ko viņš atcerējās? Tas ir kaut kas sāpīgs, kāda agrīnās bērnības atmiņa. Negribu viņam par to atgādināt. Pieliekusies vīram klāt, es uzlieku pirkstu viņam uz lūpām.
– Nē, nav svarīgi. Mani tikai māca ziņkāre. – Es veltu viņam sirsnīgu, uzmundrinošu smaidu. Kristjens šķiet piesardzīgs, bet jau pēc brīža manāmi atslābinās, un es redzu viņa atvieglojumu. Es pieliecos un noskūpstu viņu uz mutes kaktiņa.
– Kristjen, es tevi mīlu. – Manus vārdus dzirdot, viņš kautri pasmaida, un man sažņaudzas sirds. – Es tevi vienmēr mīlēšu.
– Es tevi arī, – viņš klusi atbild.
– Par spīti manai nepakļāvībai? – Es paceļu uzaci.
– Tavas nepakļāvības dēļ, Anastasija. – Viņš plati smaida. Es ar karoti ielaužu apdedzinātā cukura garozu, kas klāj desertu, un papurinu galvu. Vai es jebkad spēšu izprast šo vīrieti? Hmm, krēms garšo brīnišķīgi.
Tiklīdz stjuarts ir aiznesis deserta traukus, Kristjens pasniedzas pēc sārtā vīna pudeles un piepilda manu glāzi. Es pārliecinos, ka esam divatā, un jautāju: – Kāpēc tu man aizliedzi apmeklēt tualeti?
– Vai tiešām vēlies to zināt? – Kristjens pasmaida,
