Nu… – Es izmisīgi meklēju kādu jaunu sarunas tematu, un Kristjens par mani apžēlojas.
– Ko tu vēlies šovakar darīt? – Viņš piešķiebj galvu, veltīdams man greizu smaidu.
Visu, ko gribi, Kristjen. Varbūt vēlreiz pārbaudīsim tavu pieņēmumu par pūsli? Es paraustu plecus.
– Man ir zināms, ko es vēlos, – viņš noņurd. Paķēris savu vīna glāzi, viņš pieceļas un sniedz man roku. – Nāc līdzi!
Es satveru viņa plaukstu, un viņš ieved mani salona kajītē. Uz kumodes ir nolikts mūzikas atskaņotājs, un viņš to ieslēdz.
– Padejosim? – Kristjens ievelk mani apskāvienā.
– Ja tu uzstāj.
– Es uzstāju, sieva.
Atskan glāsmaina, banāla melodija. Vai kaut kas līdzīgs Latīņamerikas ritmiem? Kristjens man uzsmaida un sāk kustēties, aizraudams mani sev līdzi virpulī pa salona grīdu.
Sāk dziedāt vīrietis, kura balss atgādina siltu, izkusušu karameli. Es šo dziesmu zinu, bet nevaru atcerēties nosaukumu. Kristjens noliec mani zemu pie grīdas, un es pārsteigta iesaucos, bet jau nākamajā mirklī sāku smieties. Viņš labsirdīgi smaida, pieceļ mani un griež apkārt, turēdams aiz rokas.
– Tu dejo lieliski, – es atzīstu. – Pat rodas iespaids, ka es protu dejot.
Kristjens man veltī savu sfinksas smaidu, bet klusē, un man ienāk prātā, ka viņš domā par Bargo Kundzi, sievieti, kas viņam iemācīja dejot… un drāzties. Es sen nebiju atcerējusies Elinu. Kristjens par viņu nav ieminējies kopš savas dzimšanas dienas, un, cik man zināms, arī viņu lietišķās attiecības ir pārtrauktas. Man tomēr negribīgi jāatzīst, ka viņa bijusi fantastiska skolotāja.
Vēlreiz noliecis mani atmuguriski, Kristjens aši noskūpsta mani uz lūpām.
– Man pietrūktu tavas mīlas, – es nomurminu, citēdama dziesmas tekstu.
– Man tavas mīlas pietrūktu vēl vairāk, – viņš nosaka un griež mani virpulī. Pēc tam viņš klusi dzied vārdus man ausī tā, ka man saļogās kājas.
Dziesma beidzas, un Kristjens uzlūko mani ar satumsušām, mirdzošām acīm, kurās vairs nav ne miņas no humora. Man piepeši aizraujas elpa.
– Vai nāksi pie manis gultā? – viņš čukst, un tas ir kvēls lūgums, kas liek manai sirdij sažņaugties.
Kristjen, es tev piederu jau kopš brīža, kad teicu jāvārdu – pirms divarpus nedēļām. Bet es zinu, ka šādi viņš atvainojas un pārliecinās, vai esam salabuši pēc strīda.
Kad es pamostos, caur iluminatoriem iespīd saule, un uz kajītes griestiem rotājas ūdens atspīdumi. Kristjens nekur nav redzams. Es smaidīdama izstaipos. Hmm… man nav iebildumu pret soda seksu, kam seko samierināšanās sekss. Gulties blakus saniknotam Kristjenam vai tādam, kurš ir gatavs uz visu, lai man atvainotos – sajūtas ir pavisam atšķirīgas. Ir grūti izlemt, kurš no abiem šiem vīriešiem man patīk labāk.
Es pieceļos un dodos uz vannasistabu. Atvērusi durvis, es ieraugu Kristjenu, kurš skuj bārdu un ir kails; viņam ap vidukli apmests tikai dvielis. Viņš pagriežas un atplaukst platā smaidā, nemaz nedusmodamies, ka esmu viņu iztraucējusi. Izrādās, Kristjens nekad neaizslēdz durvis, ja ir vienīgais cilvēks kādā telpā. Šīs rīcības iemesls ir pārāk skumjš, un es negribu par to domāt.
– Labrīt, sieva, – viņš mani sveicina, priekā starodams.
– Tev arī labrīt. – Es smaidu un vēroju, kā viņš skujas. Man ļoti patīk uz viņu lūkoties. Kristjens paceļ zodu un ar gariem, rūpīgiem vēzieniem laiž skuvekli zem tā, un es pieķeru sevi neapzināti atkārtojam viņa darbības. Es nostiepju apakšlūpu brīdī, kad to pašu dara viņš, lai noskūtu ūsas. Kristjens pagriežas un pavīpsnā, bet pusi viņa sejas vēl joprojām sedz putas.
– Vai tev patīk priekšnesums? – viņš painteresējas.
Ak, Kristjen, es tevi varētu vērot stundām ilgi. – Viens no visu laiku labākajiem, – es nomurminu. Viņš pieliecas un aši mani noskūpsta, nosmērēdams manu vaigu ar putām.
– Vai gribi, lai es atkal izmantoju šo uz tavas ādas? – viņš nerātni nočukst un parāda man skuvekli.
Es sakniebju lūpas, izlikdamās, ka esmu apvainojusies. – Nē, nākamreiz es izmēģināšu vasku. – Atceros, kā Kristjens Londonā līksmoja, atklājis, ka esmu izmantojusi viņa prombūtni (viņš devās uz kādu tikšanos), lai ziņkāres dēļ noskūtu kaunuma matus. Protams, man neizdevās izpatikt viņa perfekcionista prasībām…
– Ko tu, velns un elle, esi izdarījusi? – Kristjens iesaucas, nespējot apvaldīt šausmu pilno uzjautrinājumu. Viņš pieceļas sēdus gultā mūsu viesnīcas istabā netālu no Pikadilli laukuma, ieslēdz lampu un lūkojas uz mani, iepletis muti. Ir apmēram pusnakts. Es pietvīkstu tikpat sarkana kā rotaļu istabas palagi un mēģinu pavilkt savu satīna naktstērpu zemāk, lai Kristjens mani neredzētu, bet viņš satver mani aiz rokas.
– Ana!
– Es… hmm, noskuvos.
– To es redzu. Kāpēc? – Viņš smaida līdz ausīm.
Es paslēpju seju plaukstās. Kāpēc mani pārņēmis tāds kauns?
– Ana, – viņš klusi ierunājas un atņem manu roku no sejas. – Neslēpies. – Viņš kož lūpā, lai nesmietos. – Atbildi. Kāpēc? – Viņa acis uzjautrināti dzirkstī. Kāpēc viņam tas šķiet tik smieklīgi?
– Nesmejies par mani.
– Es nesmejos. Piedod. Es esmu… sajūsmināts, – viņš nosaka.
– Nu…
– Atbildi. Kāpēc?
Es dziļi ievelku elpu. – Šorīt, kad devies uz tikšanos, es mazgājos dušā un atcerējos tavus noteikumus.
Kristjens samirkšķina acis. No viņa sejas nozūd uzjautrinājums, un viņš piesardzīgi vēro mani.
– Es tos uzskaitīju prātā, atcerēdamās arī savus uzskatus par tiem, un iedomājos par skaistumkopšanas salonu, un tad es nospriedu… ka tev tas patīk. Bet man pietrūka drosmes, lai dotos uz vaksāciju. – Mana balss izdziest līdz čukstam.
Kristjens lūkojas uz mani, un viņa acis mirdz – šoreiz nevis uzjautrinājumā par manu amizanto uzvedību, bet gan mīlestībā pret mani.
– Ana, – viņš izdveš un pieliecies mani noskūpsta. – Tu mani sajūsmini, – viņš nočukst, mūsu lūpām saskaroties. Ar abām rokām aptvēris manu seju, viņš dāvā vēl vienu skūpstu.
Pēc ilga, aizrautīga mirkļa viņš atraujas un atbalstās pret elkoni. Viņa acīs atkal uzdzirkstī jautrība.
– Es
