iepirkšanās gājienu kopā ar Kerolainu Ektoni no Neiman Marcus; Kristjens uzstāja, lai iegādājos visu nepieciešamo medusmēnesim. Pat mans peldkostīms maksāja piecsimt četrdesmit dolārus. Protams, tas ir ļoti glīts, bet es uzskatu, ka ir muļķīgi tērēt tādu summu par četriem auduma trīsstūrīšiem.
– Tu pieradīsi, – Kristjens izrauj mani no pārdomām, atkal apsēzdamies pie galda.
– Pie kā?
– Pie naudas, – viņš paskaidro, pacēlis skatienu pret debesīm.
Varbūt pēc kāda laika, Kristjen. Es piebīdu viņam tuvāk nelielu šķīvi ar sālītām mandelēm un Indijas riekstiem.
– Jūsu rieksti, kungs, – es nosaku, cenzdamās apvaldīt smieklus. Man gribas iedvest sarunā nedaudz humora, lai kliedētu drūmās domas un atmiņas par kļūmi ar peldkostīmu.
Kristjens pasmīn. – Mani rieksti ilgojas pēc tevis. – Paķēris mandeli, viņš iemet to mutē, acīm mirdzot priekā par joku. Viņš aplaiza lūpas. – Dzer savu džinu. Mēs iesim uz gultu.
Jau?
– Dzer, – viņš atkārto, un viņa acis satumst.
Ak vai, ar šādu skatienu iespējams uzkarsēt visu pasauli. Es paņemu glāzi un iztukšoju to, lūkodamās Kristjenam acīs. Viņš nedaudz paver muti, un es saskatu mēles galiņu viņam aiz zobiem. Viņš baudkāri uzsmaida man un ar vienu plūstošu kustību pieceļas. Noliecies man pāri, viņš ar abām plaukstām atspiežas pret mana krēsla roku balstiem.
– Lai tu atcerētos, ka tā uzvesties nedrīkst. Seko man. Un neej uz tualeti, – viņš iečukst man ausī.
Man aizraujas elpa. Neiet uz tualeti? Cik rupji! Mana zemapziņa satrūkusies paceļ skatienu no grāmatas – “Čārlza Dikensa kopotie raksti, 1. sējums”.
– Nav tā, kā tu domā. – Kristjens pavīpsnā un sniedz man roku. – Uzticies man. – Viņš izskatās seksīgs un labsirdīgs.
Kā gan es varētu pretoties?
– Labi. – Es satveru viņa plaukstu, jo gluži vienkārši uzticētu viņam pat savu dzīvību. Ko viņš ieplānojis? Mana sirds sāk dauzīties straujāk, līksmas nepacietības pārņemta.
Kristjens ved mani pār klāju uz grezno, skaisti iekārtoto salonu, pēc tam pa šauru gaiteni caur ēdamistabu un lejup pa kāpnēm uz lielo kajīti.
No rīta kāds ir kajīti iztīrījis un saklājis gultu. Telpa ir pievilcīga. Abās pusēs ir pa iluminatoram, elegantās mēbeles darinātas no tumša valrieksta koka, sienas ir krēma krāsā, un viss apvilkts ar zeltītu un sarkanu audumu.
Kristjens atlaiž manu roku, novelk t–kreklu un nosviež to uz krēsla. Viņš izkāpj no sandalēm un ar vienu strauju kustību novelk šortus un peldbikses. Mmm… Vai man nekad neapniks vērot viņu kailu? Šis vīrietis ir neticami pievilcīgs, un viņš ir mans. Kristjena āda mirdz – arī viņu ietekmējuši saules stari. Viņa mati ir atauguši garāki un slīgst pār pieri. Man ir ļoti, ļoti paveicies.
Viņš satver manu zodu, to nedaudz pavilkdams, līdz es izlaižu apakšlūpu no zobu tvēriena, un pārlaiž īkšķi pār to.
– Tā ir labāk. – Kristjens pagriežas un pieiet pie milzīgā skapja, kur glabā savas drēbes. Viņš izņem no pašas pēdējās atvilktnes divus metāla rokudzelžu pārus un acu masku, kādas parasti tiek izmantotas lidmašīnā.
Rokudzelži! Mēs nekad neesam tos izmantojuši. Es satraukta pametu skatienu uz gultu. Kur viņš grasās tos piestiprināt? Kristjens pagriežas un rāmi vēro mani; viņa acis savādi mirdz.
– Šie var sagādāt sāpes. Ja pārāk stipri pavilksi rokas, tie iegrauzīsies ādā. – Viņš paceļ vienu pāri augstāk. – Bet šobrīd es ļoti vēlos tevi saslēgt šajos.
Velns un elle! Man izkalst mute.
– Ņem. – Kristjens gariem soļiem pienāk klāt un pasniedz rokudzelžus man. – Vai vēlies tos vispirms aptaustīt?
Dzelži šķiet izturīgi, un metāls ir vēss. Es ceru, ka man nekad nenāksies nokļūt šādās važās citos apstākļos, ne tikai rotaļu laikā.
Kristjens uzmanīgi vēro mani.
– Kur ir atslēgas? – es iejautājos, balsij trīsot.
Viņš atver plaukstu, atklādams skatienam nelielu metāla atslēgu. – Ar šo var atvērt abus dzelžus. Patiesībā visus, kas man pieder.
Cik dzelžu viņam ir? Neatceros, ka būtu tos redzējusi lielajā senlietu lādē.
Kristjens ar rādītājpirkstu noglāsta manu vaigu un virza to lejup līdz mutei. Viņš pieliecas, it kā grasīdamies mani noskūpstīt.
– Vai vēlies parotaļāties? – viņš klusi jautā, un es jūtu visas asinis saplūstam zemāk par jostasvietu.
– Jā, – es izdvešu.
Viņš pasmaida. – Lieliski. – Viņš uzspiež man uz pieres pavisam vieglu skūpstu. – Mums vajadzēs paroli.
Kā, lūdzu?
– Ar “izbeidz” mums nepietiks, jo tu to droši vien teiksi, bet nedomāsi nopietni. – Viņš paberzē manu degunu ar savējo; tā ir vienīgā saskarsme starp mums.
Mana sirds strauji pukst. Velns… Kā viņam izdodas mani tā ietekmēt ar dažiem vārdiem?
– Tev nesāpēs. Sajūtas būs spēcīgas. Ļoti spēcīgas, jo es tev neļaušu kustēties. Vai piekrīti?
Mmm, izklausās seksīgi. Es elpoju pārāk skaļi. Velns, es jau esmu sākusi elsot. Paldies Dievam, ka esmu ar šo vīrieti precējusies, citādi mani pārņemtu kauns. Es pievēršu skatienu viņa kailumam.
– Jā, – es tik tikko dzirdami atbildu.
– Izvēlies vārdu, Ana.
Mm…?
– Drošības paroli, – viņš klusi paskaidro.
– Konfekte, – es elsodama nosaku.
– Konfekte? – viņš uzjautrināts atkārto.
– Jā.
Kristjens smaidīdams iztaisnojas un lūkojas uz mani. – Interesanta izvēle. Pacel rokas.
Es paklausu, un Kristjens satver manas kleitas apakšmalu. Novilcis to man pār galvu, viņš nomet kleitu uz grīdas un pastiepj roku. Es viņam atdodu dzelžus. Viņš novieto abus komplektus uz galdiņa pie gultas kopā ar acu masku un norauj no gultas pārklāju, ļaudams tam nokrist zemē.
– Pagriezies.
Es pagriežos, un viņš atraisa manu peldkostīma augšdaļu. Arī tā nokļūst
