virza rokas augšup gar manu kāju, pavilkdams augšup naktstērpu un pieraudams mani tuvāk tā, ka es apsēžos jāteniski viņam virsū un pieķeros pie augšdelmiem, lai nenokristu. Viņš tiešām ir ļoti muskuļots.
– Vai drīkstu tevi šodien kaut kur aizvest?
– Mēs nesauļosimies? – Es dzēlīgi saraucu uzaci.
Kristjens satraucies aplaiza lūpas. – Nē. Nesauļosimies. Man šķita, ka tu varētu dot priekšroku kaut kam citam.
– Nu, tā kā tu mani pārklāji ar zilumiem un liedzi jebkādu iespēju sauļoties, kāpēc gan ne?
Viņš nolemj nepievērst uzmanību manam tonim (ļoti prātīgi). – Mums nāksies tālu braukt, bet lasīju, ka tas ir tā vērts. Tēvs ieteica apciemot šo vietu. Tas ir ciemats kalna galā, Senpoldevānsa. Tur ir vairākas mākslas galerijas. Es iedomājos, ka mēs varētu izvēlēties kādu gleznu vai skulptūru jaunajai mājai, ja redzēsim kaut ko interesantu.
Es atliecos un uzlūkoju Kristjenu. Mākslas darbi… viņš grib iegādāties gleznas. Kā gan es varētu pirkt gleznas?
– Kas noticis? – viņš jautā.
– Kristjen, es neko nesaprotu no mākslas.
Viņš parausta plecus un iecietīgi uzsmaida man. – Mēs nopirksim tikai to, kas mums patiks. Runa nav par līdzekļu ieguldīšanu.
Ieguldīšanu? Sasodīts!
– Kas noticis? – Kristjens atkārto.
Es papurinu galvu.
– Paklau, es saprotu, ka mēs tikai nupat saņēmām arhitektes rasējumus, bet nekas slikts nenotiks, ja aplūkosim dažas gleznas, un tas ciemats ir ļoti sens. Saglabājies no viduslaikiem.
Ak jā, arhitekte. Kāpēc Kristjens man atgādināja par to sievieti? Džia Mateo ir Eljota draudzene un iekārtojusi Kristjena namu Aspenā. Kad tikāmies, viņa nemitīgi centās pieskarties Kristjenam.
– Nu, kas tevi nomāc? – Kristjens iesaucas. Es papurinu galvu. – Atbildi! – viņš uzstāj.
Kā lai viņam pasaku, ka mani tracina Džia? Šī nepatika nav izskaidrojama. Es negribu izskatīties pēc greizsirdīgas sievas.
– Vai tiešām tu vēl dusmojies par vakardienu? – Kristjens nopūšas un ar degunu pieskaras manām krūtīm.
– Nē. Tikai esmu izsalkusi, – es nomurminu, lieliski apzinādamās, ka šādi novērsīšu viņa uzmanību.
– Kāpēc tu uzreiz to neteici? – Kristjens saudzīgi noceļ mani sev no kājām un pieceļas.
Senpoldevānsa ir nocietināts viduslaiku ciemats kalna galā, viena no gleznainākajām vietām, ko savā mūžā esmu redzējusi. Es staigāju pa šaurajām, bruģētajām ieliņām, sadevusies rokās ar Kristjenu un ieslēpusi plaukstu viņa šortu aizmugurējā kabatā. Teilors un Gastons vai Filips – es nespēju viņus atšķirt – mums seko. Mēs paejam garām ar kokiem apaugušam laukumam, kur trīs veci vīri, no kuriem viens, par spīti tveicei, nēsā bereti, cenšas trāpīt mērķī ar bumbu. Laukumā ir daudz tūristu, bet es jūtos labi pie Kristjena sāniem. Ir daudz, ko redzēt – nelielas sānielas, kas ved uz pagalmiem ar smalkām akmens strūklakām, senas un modernas skulptūras, mazi, aizraujoši veikaliņi.
Pirmajā mākslas galerijā Kristjens izklaidīgi vēro erotiskās fotogrāfijas, košļādams saulesbriļļu kājiņu. Fotogrāfijas, kurās dažādās pozās attēlotas kailas sievietes, ir uzņēmusi Florensa Della.
– Tas nav gluži tas, ko biju iztēlojusies, – es neapmierināta noņurdu. Šie attēli atsauc man atmiņā fotogrāfiju kasti, ko atradu Kristjena skapī… mūsu skapī. Interesanti, vai viņš tās iznīcināja?
– Es arī nē, – Kristjens smaidīdams atbild. Viņš satver manu roku, un mēs pieejam pie nākamā mākslinieka darbiem. Es izklaidīgi prātoju, vai vajadzētu ļaut Kristjenam mani fotografēt.
Mēs nostājamies pie kādas sievietes gleznām, kas veltītas klusajai dabai – augļiem un dārzeņiem, kas izzīmēti ļoti skaidrā palielinājumā un ar bagātīgām, košām krāsām.
– Šīs man patīk. – Es norādu uz trim piparu gleznām. – Tās man atgādina, kā tu kapāji dārzeņus manā dzīvoklī. – Es iespurdzos, un Kristjens nesekmīgi cenšas slēpt uzjautrinājumu.
– Manuprāt, es to izdarīju diezgan veiksmīgi, – viņš noņurd. – Tikai pārāk lēni. Turklāt… – Viņš ievelk mani apskāvienā. – Tu novērsi manu uzmanību. Kur tu tās novietotu?
– Par ko tu runā?
Kristjens rotaļīgi satver zobos manu ausi. – Par gleznām. Kur tu tās novietotu? – Viņš iekož man auss ļipiņā, un sajūtas aizstīgo līdz pat klēpim.
– Virtuvē, – es nomurminu. – Hmm. Laba doma, sieva.
Es samiedzu acis, cenzdamās saskatīt cenu. Katra glezna maksā piecus tūkstošus eiro. Augstā debess!
– Cik dārgas! – es izdvešu.
– Nu un? – Viņš ar degunu paberzē manu ausi. – Ir laiks pierast, Ana. – Palaidis mani vaļā, viņš piesoļo pie galda, kur sēž jauna sieviete, ģērbusies baltā, un nenolaiž skatienu no mana vīra. Es apvaldu vēlmi izbolīt acis un pievēršos gleznām. Pieci tūkstoši eiro… šausmas!
Mēs esam paēduši pusdienas un laiski dzeram kafiju Lesentpolas viesnīcā. Visapkārt paveras brīnišķīgs skats uz lauku ainavu. Vīna dārzi un saulespuķu lauki veido kaut ko līdzīgu lupatu segai pār līdzenumu, un šur tur manāmas mazas, glītas franču zemnieku mājiņas. Diena ir tik jauka un skaidra, ka mēs pat varam saskatīt jūru, kas nespodri mirgo pie apvāršņa.
Kristjens izrauj mani no pārdomām. – Tu man vaicāji, kāpēc es pinu tavus matus, – viņš nomurmina. Mani izbiedē viņa balss tonis. Viņš izskatās… vainīgs.
– Jā. – Ak vai…
– Man šķiet, ka narkomāne ļāva man rotaļāties ar viņas matiem. Nezinu, vai tās ir atmiņas vai tikai sapnis.
Oho! Viņa miesīgā māte.
Kristjens lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma. Es jūtu sirdi sažņaudzamies. Ko man teikt, kad viņš pavēsta kaut ko šādu?
– Man patīk, ka tu rotaļājies ar maniem matiem, – es vilcinādamās atbildu.
Kristjena acīs uzplaiksnī nedrošība. – Vai tiešām?
– Jā. – Tā ir taisnība. Es satveru viņa roku. – Manuprāt, tu mīlēji savu miesīgo māti, Kristjen.
Viņš iepleš acis un brīdi stingi vēro mani. Vai esmu spērusi soli par tālu? Lūdzu, Kristjen, saki taču kaut ko! Bet viņš vēl joprojām
