style="font-size:15px;"> – Tā, kas te ir? – Kristjens uzspiež skūpstu vietā, kur līdz šim rītam rotājās mani kaunuma mati, un piepeši paberzē savu rugājiem apaugušo zodu pret manu miesu.
– Au! – es iesaucos. Āda ir neticami jutīga.
Kristjena skatiens pievēršas man, un viņa acīs pavīd iekāre. – Tu esi palaidusi garām šo vietu, – viņš nomurmina un saudzīgi pieskaras man.
– Ak tā… Nolādēts, – es nosaku, cerēdama, ka ar to šī nepatīkamā apskate beigsies.
– Man iešāvās prātā doma. – Viņš kails izlec no gultas un nozūd vannasistabā.
Ar ko viņš nodarbojas? Jau pēc mirkļa Kristjens atgriežas, nesdams līdzi ūdens glāzi, lielu krūzi, manu skuvekli, savu skūšanās otu, ziepes un dvieli. Viņš visu noliek uz naktsgaldiņa, paturēdams tikai dvieli, un lūkojas uz mani.
Nu nē! Zemapziņa nomet Dikensa kopotos rakstus, izlec no atpūtas krēsla un iespiež rokas gurnos.
– Nē, nē, nē! – es spalgi paziņoju.
– Sieva, ja ir paveicams darbs, tas jāpaveic kārtīgi. Pacel gurnus augstāk. – Viņa acis ir pelēkas gluži kā vasaras debesis vētras laikā.
– Kristjen! Tu mani neskūsi.
Viņš piešķiebj galvu. – Kāpēc gan nē?
Es pietvīkstu. Vai tad tas nav acīmredzams? – Jo tas ir pārāk… pārāk…
– Intīmi? – viņš čukst. – Ana, mani sajūsmina intimitāte, kad esmu tev blakus, un tu to zini. Turklāt mums ir bijuši daudz neķītrāki piedzīvojumi; kāpēc tu esi nolēmusi kautrēties tieši šobrīd? Šo tava ķermeņa daļu es pazīstu labāk nekā tu pati.
Es pārsteigta uzlūkoju Kristjenu. Ak, šis iedomīgais… jā, viņam ir taisnība… bet tik un tā! – Tas nav pareizi! – Mana balss skan klīrīgi un spalgi.
– Nē, tas ir seksīgi.
Tiešām? – Vai tevi tas uzbudina? – Man neizdodas apslāpēt izbrīnu.
Kristjens nicīgi iespurdzas. – Vai neredzi? – Viņš paskatās uz savu piebriedušo locekli. – Es vēlos tevi noskūt, – viņš čukst.
Nu labi, pie visiem velniem! Es atguļos un pārmetu roku pār seju, lai man nebūtu jāskatās uz notiekošo.
– Ja tevi tas iepriecinās, Kristjen, uz priekšu! Tu esi perverss, – es nomurminu, paceldama gurnus, un viņš pagrūž man apakšā dvieli, bet pēc tam noskūpsta uz augšstilba iekšpuses.
– Jā, meitenīt, tev taisnība. Izcili perverss.
Nošļakst ūdens; Kristjens iemērc skūšanās otu ūdens glāzē un pēc tam paskalo to krūzē. Satvēris manu kreiso potīti, viņš paver manas kājas un apsēžas starp tām tā, ka gulta ieliecas. – Man šobrīd ļoti gribas tevi sasiet, – viņš nomurmina.
– Es apsolu, ka nekustēšos.
– Ļoti labi.
Putām pārklātā otiņa noslīd pār manu kaunumu, un es spēji ievelku elpu. Tā ir silta. Acīmredzot ūdens glāzē ir karsts. Es nedaudz pagrozos. Kut… bet patīkami.
– Nekusties, – Kristjens mani norāj un atkal pavēzē otu. – Vai arī es tiešām tevi sasiešu, – viņš brīdinādams piebilst, un man pār muguru pārskrien saldas tirpas.
– Vai esi to jau darījis? – es bikli ievaicājos, kad viņš pasniedzas pēc skuvekļa.
– Nē.
– Ļoti labi. – Es atplaukstu smaidā.
– Atkal kaut kas jauns, sieva.
– Hmm. Man patīk jauni piedzīvojumi.
– Man arī. Ķeramies klāt. – Un Kristjens laiž skuvekli pār manu jutīgo miesu, rīkodamies pārsteidzoši saudzīgi. – Nekusties, – viņš izklaidīgi pavēl, un es noprotu, ka viņš visu uzmanību velta darbam.
Jau pēc dažām minūtēm viņš paķer dvieli un noslauka no manis liekās putas.
– Lūk, tā jau ir labāk, – viņš nospriež, un es beidzot paceļu roku, lai varētu uz viņu paskatīties. Kristjens atraujas un apbrīno savu veikumu.
– Vai esi apmierināts? – es aizsmakusi jautāju.
– Ļoti. – Viņš viltīgi pasmaida un nesteidzīgi ieslidina pirkstu manī.
– Bet tas bija jautri, – Kristjens nosaka. Viņa acīs uzplaiksnī viegls uzjautrinājums.
– Tev jā, varbūt. – Es uzmetu lūpu, bet viņam taisnība, tas bija… uzbudinoši.
– Ja pareizi atceros, pēc tam sekoja ļoti patīkama nodarbe. – Kristjens atkal ķeras pie skūšanās. Es steidzīgi pievēršu skatienu saviem pirkstiem. Jā, tas bija patīkami. Man nebija ne jausmas, ka matiņu noskūšana ir tik svarīga.
– Es tevi tikai ķircinu. Vai tad tā nedara visi vīri, kas neglābjami iemīlējušies savā sievā? – Kristjens satver mani aiz zoda un vēro, mēģinādams nolasīt manas domas. Viņa acīs piepeši manāma piesardzība.
Hmm… pienācis laiks atriebei.
– Apsēdies, – es nomurminu.
Viņš turpina mani vērot, neizpratnes pārņemts. Es saudzīgi pagrūžu viņu tuvāk baltajam vannasistabas soliņam. Kristjens apjucis uz tā apsēžas, un es izņemu viņam no rokas skuvekli.
– Ana, – viņš brīdina, atskārtis, kas man padomā. Es pieliecos un noskūpstu viņu.
– Atliec galvu, – es nočukstu.
Viņš vilcinās.
– Aci pret aci, Kristjen.
Viņa acīs atplaiksnī piesardzība un uzjautrinājums apvienojumā ar neticību. – Vai tu zini, ko dari? – viņš klusi apvaicājas. Es lēni, uzsvērti papurinu galvu, mēģinādama izlikties ļoti nopietna. Kristjens aizver acis, pašūpo galvu un kā padodamies atliec to atpakaļ.
Jēzus, viņš tiešām ļaus, lai es viņu noskuju! Es bikli ieslidinu pirkstus Kristjena mitrajos matos uz pieres un cieši tos satveru, lai turētu viņa galvu nekustīgu. Viņš ievelk elpu, samiedz acis ciešāk un paver lūpas. Es ļoti saudzīgi velku skuvekli augšup no kakla līdz zodam, atstādama sliedi putās.
Kristjens izpūš elpu.
– Vai domāji, ka es tevi savainošu?
– Es nekad nezinu, ko tu darīsi, Ana, bet nē… vismaz ne tīšām.
Skuveklis
