mīlošā sieva (skūpstu)
No: Kristjens Grejs
Temats: Cenšos saglabāt mieru
Datums: 17.08.2011. 16:59
Kam: Anastasija Greja
Nav par ko. Pacenties atgriezties vienā gabalā.
Tas nav lūgums.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc. vadītājs un par drošību pārāk norūpējies vīrs
Es pasmaidu, izlasījusi viņa atbildi. Mans mīļais despots!
Kāpēc es gribēju iepirkties? Man riebjas iepirkties. Bet man ir nojausma, kāpēc, un es apņēmīgi paeju garām Šaneles, Guči, Diora un pārējo dizaineru veikaliem. Beigu beigās mazā, pārbāztā, tūristiem domātā tirgotavā es atrodu pretindi savai nomāktībai. Tā ir neliela sudraba ķēdīte, kas liekama ap potīti. To rotā sīkas sirsniņas un mazi zvaniņi. Tā patīkami šķind, kad to pakrata, un maksā piecus eiro. Es to aplieku ap kāju tūlīt pēc samaksāšanas. Lūk, šī manta man piestāv, tā atbilst manai būtībai. Es nekavējoties jūtos daudz labāk. Man nemūžam negribētos zaudēt saikni ar meiteni, kurai patīk šāda ķēdīte. Dziļi sevī es zinu, ka mani mulsina ne tikai Kristjens, bet arī viņa bagātība. Vai es jebkad pie tās pieradīšu?
Teilors un Gastons uzticīgi seko man caur tūristu pūļiem, un es drīz vien aizmirstu viņu klātbūtni. Es gribu kaut ko nopirkt Kristjenam, lai novērstu viņa domas no notikumiem Sietlā. Ko uzdāvināt cilvēkam, kuram pieder viss? Es apstājos nelielā laukumā, ko ieskauj veikali, un aplūkoju tos visus pēc kārtas. Pamanījusi elektronikas veikalu, es atceros viesošanos galerijā un Luvrā. Toreiz mēs aplūkojām Milosas Venēru… Man ausīs skan Kristjena vārdi: “Mēs visi spējam apbrīnot sievietes augumu. Mums patīk uz to skatīties jebkādā veidolā – marmorā, eļļas krāsās, satīnā vai uz lielā ekrāna.”
Man prātā iešaujas kāda pārdroša doma. Vajag tikai izvēlēties īsto, un man palīdzēt spēs viens vienīgs cilvēks. Izvilkusi no somiņas telefonu, es piezvanu Hosē.
– Kas…? – viņš samiegojies nomurmina.
– Hosē, te Ana.
– Ana, sveika! Kur tu esi? Vai viss labi? – Viņš izklausās možāks un norūpējies.
– Es esmu Kannās, Francijas dienvidos, un man klājas lieliski.
– Francijas dienvidos? Vai kaut kādā smalkā viesnīcā?
– Mmm… nē. Mēs dzīvojam laivā.
– Laivā?
– Lielā laivā, – es nopūtusies paskaidroju.
– Sapratu. – Viņa balss šķiet manāmi atvēsusi. Laikam nevajadzēja viņam zvanīt. Negribu klausīties nosodījumos.
– Hosē, man nepieciešams tavs padoms.
– Padoms? – Viņš izklausās pārsteigts. – Jā, protams, – viņš nosaka, runādams jau daudz draudzīgāk. Es pastāstu viņam savu plānu.
Pēc divām stundām Teilors palīdz man izkāpt no motorlaivas uz klāja. Gastons kopā ar kādu apkalpes vīru piesien motociklu. Kristjens nekur nav manāms, un es aizsteidzos uz mūsu kajīti, lai iesaiņotu dāvanu. Mani pārņēmis bērnišķīgs prieks.
– Tu ilgi biji prom. – Kristjens mani iztrūcina brīdī, kad es piestiprinu pēdējo līmlentes strēmeli. Es pagriežos un redzu viņu stāvam kajītes durvīs; viņš cieši vēro mani. Vai vēl joprojām esmu kritusi nežēlastībā motocikla dēļ? Vai arī viņš tikai domā par ugunsgrēku savā birojā?
– Kas notiek Sietlā? Vai tavā birojā viss kārtībā? – es bikli ievaicājos.
– Apmēram, – Kristjens nosaka. Viņa sejā parādās un tūlīt pat nozūd aizkaitinājums.
– Es nedaudz iepirkos. – To paziņodama, es ceru uzlabot Kristjena noskaņojumu, vienlaikus lūgdama Dievu, kaut viņa īgnums nebūtu vērsts pret mani. Viņš sirsnīgi pasmaida, un es aptveru, ka viss ir labi.
– Ko tu nopirki?
– Šo. – Es uzlieku pēdu uz gultas un parādu Kristjenam ķēdīti.
– Ļoti glīta, – viņš nosaka. Pienācis tuvāk, viņš pieskaras sīkajiem zvaniņiem, un rota patīkami nošķind. Atkal saraucis pieri, Kristjens laiž pirkstus pār sarkano švīku, un man pār kāju pārskrien skudriņas.
– Un šo. – Es parādu viņam kastīti, cerēdama novērst uzmanību.
– Tas ir man? – Kristjens izbrīnīts jautā. Es kautri pamāju. Viņš paņem dāvanu un uzmanīgi to papurina. Atplaucis zēniskā, žilbinošā smaidā, viņš apsēžas uz gultas, satver mani aiz zoda un noskūpsta.
– Pateicos, – viņš nosaka, un viņa sejā jaušams bikls prieks.
– Tu vēl neesi atvēris dāvanu.
– Man patiks, lai kas tas būtu. – Kristjens mirdzošām acīm lūkojas uz mani. – Es reti saņemu dāvanas.
– Ir grūti tev kaut ko nopirkt. Tev galu galā viss jau ir.
– Man esi tu.
– Taisnība. – Es viņam uzsmaidu. Jā, Kristjen, es tev piederu.
Viņš ātri norauj ietinamo papīru. – Kamera? – Viņš izbrīnīts uzlūko mani.
– Es zinu, ka tev jau ir digitālais aparāts, bet šis domāts… hmm… portretiem un tamlīdzīgi. Tur ir divi objektīvi.
Kristjens apjucis samirkšķina acis.
– Šodien, kad bijām galerijā, tev patika Florensas Dellas fotogrāfijas. Un es atcerējos, ko teici Luvrā. Un bija vēl tie citi attēli. – Es noriju siekalas, pūlēdamās atvairīt atmiņas par kasti, ko atradu viņa skapī.
Kristjens aiztur elpu un iepleš acis, beidzot sapratis, par ko ir runa, un es steidzīgi turpinu, baidīdamās zaudēt drosmi.
– Man šķita, ka tev patiktu… Mmm… fotografēt mani.
– Fotografēt. Tevi? – Viņš izbrīnīts lūkojas uz mani, nepievērsdams uzmanību kastei, ko tur uz ceļiem.
Es pamāju, izmisīgi cenzdamās saprast, ko Kristjens domā. Pēc brīža viņš atkal palūkojas uz kasti un pieskaras kameras attēlam uz vāka. Viņa kustībā jaušama savāda bijība. Ko tas nozīmē? Es nebiju gaidījusi šādu reakciju, un zemapziņa pārmetoši skatās uz mani. Kristjens nekad neizturas atbilstoši manām iedomām. Viņš paceļ skatienu un tajā pavīd… kas? Sāpes?
– Kāpēc tev šķiet,
