jā, pareizi. – Viņš palūkojas uz sevi, atkal pievērš skatienu man, un viņa sejā atplaukst plats smaids.
– Nu, sieva, tu jau zini, cik grūti man novaldīt rokas tavā klātbūtnē. It īpaši, ja tu spurdz kā skolniece.
Ak jā, viņš taču mani kutināja. Brr! Es apsēžos jāteniski Kristjenam virsū, bet viņš nekavējoties noprot, kas man padomā, un satver mani aiz abām plaukstu locītavām.
– Nē, – viņš brīdina, un balsī nav ne vēsts no humora.
Es uzmetu lūpu, bet nospriežu, ka viņš vēl nav tam gatavs.
– Lūdzu, nevajag, – Kristjens nočukst. – Es to nespētu izturēt. Bērnībā mani neviens nekutināja. – Viņš apklust, un es atslābinu rokas, lai viņam nevajadzētu tās turēt.
– Keriks kutināja Eljotu un Miu, un tas izskatījās jautri, bet es… man…
Es pielieku pirkstu viņam pie lūpām un nosaku: – Zinu, zinu, nevajag. – Saudzīgi noskūpstījusi vīru uz mutes, es saritinos viņam pie krūtīm. Manī pamostas senā, pazīstamā smeldze un dziļās skumjas, ko jūtu, kad domāju par mazo Kristjenu. Šī vīrieša labā esmu gatava uz visu, jo es viņu ārkārtīgi mīlu.
Viņš apvij rokas man apkārt un iegremdē degunu matos, dziļi ieelpodams to smaržu un vienlaikus glāstīdams man muguru. Nezinu, cik ilgi mēs tā guļam, bet beigu beigās es laužu patīkamo klusumu.
– Kāds ir ilgākais laiks, ko esi pavadījis, neapmeklējot doktoru Flinnu?
– Divas nedēļas. Kāpēc tu jautā? Vai tevi pārņēmusi nevaldāma vēlme mani kutināt?
– Nē, – es iesmējusies atbildu. – Man šķiet, ka viņš tev palīdz.
Kristjens nicīgi iespurcas. – Un kā vēl! Es viņam maksāju pietiekami. – Viņš saudzīgi parauj mani aiz matiem, panākdams, ka es paceļu galvu un ielūkojos viņam sejā.
– Vai tu satraucies par manu labsajūtu, sieva? – viņš klusi jautā.
– Katrai krietnai sievai jādomā par sava mīļotā vīra labsajūtu, Kristjen, – es ķircinādama paziņoju.
– Mīļotā? – viņš čukstus atkārto, un viņa lūpās tas pārvēršas par ārkārtīgi svarīgu jautājumu.
– Kvēli mīļotā. – Es pavirzos uz priekšu, lai varētu Kristjenu noskūpstīt, un viņš kautri pasmaida.
– Vai vēlies izkāpt krastā un paēst?
– Es gribu ēst tur, kur tev labpatiks.
– Lieliski. – Kristjens smaida. – Uz klāja es varu parūpēties par tavu drošību. Un pateikties par dāvanu. – Viņš satver kameru un, turēdams to izstieptā rokā, nofotografē mūs abus šajā pēckutināšanas, pēcseksa, pēcgrēksūdzes apskāvienā.
– Man bija prieks to pasniegt. – Es pasmaidu, un viņa acis iegailas.
Mēs klīstam pa krāšņajām, apzeltītajām astoņpadsmitā gadsimta Versaļas pils telpām. Reiz tā bija necila medību rezidence, bet Saules karalis to pārvērta par satriecošu, greznu varas centru. Tomēr jau pirms astoņpadsmitā gadsimta beigām šajā pilī mitinājās pēdējie absolūtās monarhijas pārstāvji.
Visvairāk mani līdz šim ielīksmojusi Spoguļu zāle. Pa rietumu puses logiem ieplūst agrīnās pēcpusdienas saules gaisma; tā apspīd spoguļus, kas izkārtoti gar pretējo sienu, un apmirdz zeltītos rotājumus un milzīgos kristāla kroņlukturus. Skats ir elpu aizraujošs.
– Ir interesanti pavērot, kas notiek ar lielummānijas pārņemtiem despotiem, kuri nošķiras no pasaules šādā greznībā, – es klusi nosaku Kristjenam pie auss. Viņš palūkojas uz mani un uzjautrināts piešķiebj galvu.
– Ko tu ar to vēlies pavēstīt, sieva?
– Tikai skaļi domāju, Kristjen. – Es bezrūpīgi pamāju, norādīdama uz apkārtni. Viņš smīkņādams seko man uz istabas centru, kur es nostājos un aizgrābta vēroju skatu – brīnišķīgo dārzu, kas spoguļojas stiklā, un brīnišķīgo Kristjenu Greju, manu vīru, kurš atklāti lūkojas uz mani ar mirdzošām acīm.
– Es tev uzceltu šādu pili, – viņš nočukst. – Tikai tādēļ, lai redzētu, kā gaisma apzeltī tavus matus šeit, šajā mirklī. – Viņš atglauž šķipsnu man aiz auss. – Tu līdzinies eņģelim. – Noskūpstījis mani zem auss ļipiņas, viņš satver manu roku un nosaka: – Lūk, uz ko mēs, despoti, esam gatavi savu mīļoto sieviešu dēļ.
Kautri smaidīdama, es pietvīkstu un sekoju Kristjenam plašajā zālē.
– Par ko tu domā? – Kristjens klusi jautā, malkodams kafiju. Mēs nupat esam paēduši vakariņas.
– Par Versaļu.
– Tā bija pārliecīgi grezna, vai ne? – Viņš smaida. Es pārlaižu skatienu pār jahtas ēdamistabu, kas iekārtota tikai nedaudz gaumīgāk, bet tikpat krāšņi, un sakniebju lūpas.
– Jahta nepavisam nav tik uzkrītoša, – Kristjens kā aizstāvēdamies nosaka.
– Zinu. Te ir ļoti jauki. Medusmēnesis ir lielisks.
– Vai tiešām? – viņš jautā, patiesi izbrīnīts. Un viņa lūpās atkal parādās biklais smaids.
– Protams!
– Atlikušas tikai divas dienas. Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlies aplūkot vai izdarīt?
– Gribu tikai būt kopā ar tevi, – es klusi atbildu. Kristjens pieceļas, apiet galdam apkārt un noskūpsta mani uz pieres.
– Vai varēsi iztikt bez manis apmēram stundu? Man jāizlasa vēstules, jānoskaidro, kas notiek mājās.
– Protams, – es moži atbildu, cenzdamās slēpt vilšanos, ka vajadzēs stundu pavadīt bez Kristjena. Vai mana vēlme ik mirkli būt viņam blakus ir dīvaina?
– Pateicos par kameru, – viņš nomurmina un dodas uz kabinetu.
Es atgriežos kajītē un nospriežu, ka arī man nekaitētu ieskatīties pastkastītē. Atvērusi klēpjdatoru, es lasu vēstules no mātes un Keitas; viņas stāsta man jaunākās tenkas un jautā, kā norit medusmēnesis. Lieliski, līdz kāds nolēma izraisīt ugunsgrēku Kristjena uzņēmumā… Kad pabeidzu rakstīt atbildi mātei, pastkastītē parādās jauna vēstule no Keitas.
No: Ketrīna L. Kevana
Datums: 17.08.2011. 11:45
Kam: Anastasija Greja
Temats: Ārprāts!
Ana, es nupat uzzināju, ka Kristjena birojs dedzis.
