es nepievēršu tiem uzmanību, jo zinu, ka Kristjens mani grib, ka esmu viņam vajadzīga, un šis ir viņa iecienītais paņēmiens, kā veidot saikni ar mani. Es viņu skūpstu, kaisles uzbangojuma pārņemta, un laižu pirkstus caur viņa matiem, satverdama tos un cieši turēdama. Viņš garšo dievīgi un smaržo pēc Kristjena, mana Kristjena.
Piepeši sastindzis, viņš pieceļas un uzvelk stāvus arī mani. Esmu pavisam noreibusi. Viņš atpogā manus šortus un spēji nometas ceļos, paraudams tos lejup līdz ar biksītēm, un es vēl neesmu paguvusi atgūties, kad jau guļu uz gultas zem Kristjena, un viņš atver savu bikšu rāvējslēdzēju. Oho! Viņš pat negrasās novilkt drēbes. Abām plaukstām aptvēris manu galvu, viņš bez jebkādas priekšspēles ielaužas manī tā, ka es pārsteigta iekliedzos, vienlaikus dzirdot, kā caur viņa sakostajiem zobiem šņācot plūst elpa.
Brīdi pierimis, Kristjens sakustina gurnus, iekļūdams dziļāk, un es ievaidos.
– Man tevi vajag, – viņš dobjā balsī noņurd un maigi kodī manu ādu gar žokli, pirms turpina spēcīgo skūpstu. Es apviju rokas un kājas viņam apkārt, pieglaužot viņu sev tuvāk, jo esmu apņēmusies izgaisināt viņa raizes, un viņš sāk kustēties… tā, it kā censtos ierāpties manī iekšā. Viņš atkārto šo drudžaino, instinktīvo, izmisuma pilno kustību, un es jau gatavojos ļauties šim neprātīgajam ritmam, vēl prātodama, kas Kristjenu nomāc. Bet mana miesa uzvar un aizgaiņā domas, un es kāpju arvien augstāk, līdz mani pārņem brīnišķīgas sajūtas, es atbildu uz katru Kristjena grūdienu ar savējo. Viņš skaļi elpo man ausī, un es zinu, ka viņš aizmirsies manī… Es elsodama skaļi ievaidos. Šī viņa vēlme pēc manis ir neprātīgi erotiska. Es sniedzos… sniedzos… un viņš dzen mani augstāk, pārņemdams mani visu, iegūdams mani, un es to vēlos, ļoti vēlos… mūsu abu labā.
– Pievienojies man, – viņš elš un izslejas virs manis. Esmu spiesta izlaist viņu no sava tvēriena.
– Atver acis, – viņš pavēl. – Man tevi jāredz. – Viņa balsī skan trauksmains lūgums. Mani plakstiņi trīsot paceļas, un es redzu Kristjenu virs sevis. Viņa seja ir kaislē saspringusi, acīs jaušamas alkainas ilgas. Viņa kvēle un mīlestība ir pēdējais grūdiens, kas man nepieciešams. Es atmetu galvu atpakaļ un ļaujos orgasmam.
– Ana! – Kristjens iesaucas un pievienojas man. Vēl daži grūdieni, un viņš sabrūk virs manis. Pēc brīža viņš pagriežas tā, ka es guļu viņam virsū, un mēs abi vēl esam savienoti. Es pamazām atgūstos, mans augums pierimst un vairs nepulsē, un man gribas pajokot par apspiešanu un īpašumtiesībām, bet es iekožu mēlē, jo neesmu pārliecināta par Kristjena noskaņojumu. Pacēlusi galvu, es nopētu viņa seju. Viņš ir aizvēris acis un apvijis rokas man apkārt ciešā apskāvienā. Es uzspiežu skūpstu viņa krūtīm, ko sedz plānais krekla audums.
– Pastāsti man, kas tevi nomāc, Kristjen, – es klusi lūdzu un bažīgi gaidu, vai tagad, guvis apmierinājumu, viņš beidzot runās. Viņš apskauj mani vēl ciešāk, bet neatbild. Acīmredzot viņš negrasās man neko atklāt. Mani pārņem iedvesma.
– Es svinīgi apsolu būt uzticīga sabiedrotā gan slimībā, gan veselībā, būt tev blakus labos laikos un sliktos, dalīties ar tevi priekos un bēdās, – es nomurminu.
Kristjens sastingst. Viņš atver acis un lūkojas uz mani ar neizdibināmu skatienu, bet es turpinu atkārtot laulību zvērestu.
– Es apsolu mīlēt tevi bez nosacījumiem, atbalstīt tavus centienus un sapņus, godāt un cienīt tevi, smieties un raudāt kopā ar tevi, atklāt tev savus sapņus un cerības, sniegt tev mierinājumu brīžos, kad tas būs nepieciešams. – Es apklustu un gaidu. Kristjens mani vēro, pavēris lūpas, bet neko nesaka.
– Un mīlēt tevi līdz nāvei. – Es nopūšos.
– Ana, Ana, – viņš nočukst un atkal sakustas, pārtraukdams mūsu ciešo tuvību tā, ka guļam sānu pie sāna. Izmantodams pirkstu kauliņus, viņš noglāsta manu vaigu.
– Svinīgi apsolu, ka saudzēšu un lološu mūsu savienību un tevi, – Kristjens aizsmacis čukst. – Apsolu uzticīgi mīlēt tevi, atsakoties no visām pārējām, labos laikos un sliktos, slimībā un veselībā, lai kādos ceļos mūs aizvestu dzīve. Es tevi sargāšu, uzticēšos un cienīšu tevi. Es dalīšos tavos priekos un bēdās un sniegšu mierinājumu, kad tas būs vajadzīgs. Apsolu tevi dievināt, atbalstīt tavus sapņus un cerības un gādāt par tavu sirdsmieru. Viss, kas pieder man, tagad ir tavs. Es tev dāvāju savu roku, sirdi un mīlestību no šī mirkļa, kamēr vien abi būsim dzīvi.
Man acīs sariešas asaras. Kristjens atmaidzis lūkojas uz mani.
– Neraudi, – viņš nosaka, ar īkšķi uztverdams asaru no mana vaiga.
– Kāpēc tu ar mani nerunā? Lūdzu, Kristjen!
Viņš aizver acis, it kā sāpju pārņemts.
– Kristjen, es solīju tev sniegt mierinājumu brīžos, kad tev tas nepieciešams. Lūdzu, neliec man lauzt solījumu.
Viņš nopūšas un sadrūmis atver acis. – Ugunsgrēks tika izraisīts tīšuprāt, – viņš nosaka, piepeši izskatīdamies ļoti jauns un neaizsargāts.
Sasodīts!
– Un mani māc raizes, ka vainīgais vēršas pret mani personiski. Un, ja tā ir… – Viņš apklust, nespēdams turpināt iesākto.
– … viņi varētu trāpīt man, – es nočukstu. Kristjens nobāl, un es aptveru, ka beidzot esmu uzminējusi viņa bažu iemeslu. Es noglāstu viņa seju.
– Paldies, – es nomurminu. Viņš sarauc pieri. – Par ko?
– Par to, ka man pateici.
Kristjens papurina galvu, un viņa lūpās ataust smaida atblāzma. – Tu spēj būt ļoti pārliecinoša, sieva.
– Un tu spēj vārīties pats savu domu un raižu sulā līdz nāvei. Droši vien nomirsi no sirdstriekas, pirms sasniegsi četrdesmit gadu vecumu, bet man tu būsi vajadzīgs vēl ilgi pēc tam.
– Tu mani nobeigsi. Redzot tevi uz ūdensmotocikla… Man tiešām gandrīz apstājās sirds. – Kristjens atkrīt uz gultas un ar plaukstu apsedz acis, un es jūtu, kā viņš nodreb.
– Kristjen, pat mazi bērni brauc ar ūdensmotocikliem. Vai spēj iedomāties, kas ar tevi notiks, kad mēs viesosimies tavā Aspenas namā un es pirmo reizi uzkāpšu uz slēpēm?
Viņš spēji ievelk elpu un pagriežas pret mani, un, kad ieraugu šausmas viņa sejā, man gribas smieties.
– Mūsu namā, – viņš pēc brīža nosaka.
Es izliekos to nedzirdam. – Kristjen, es esmu pieaugusi sieviete, turklāt daudz izturīgāka, nekā šķiet. Kad tu to beidzot sapratīsi?
Viņš parausta plecus un sakniebj lūpas. Es nospriežu, ka prātīgāk būtu mainīt sarunas tematu.
– Vai policijai ir zināms, ka notika ļaunprātīga dedzināšana?
– Jā, – Kristjens nopietni apliecina.
– Ļoti
