JĀ, Ana! Kā tev klājas? Kā patīk medusmēnesis?
Vai redzēji manu vēstuli? Vai Kristjens zina, kas notika?
Ana: Man klājas labi. Medusmēnesis ir lielisks. Jā, es izlasīju vēstuli. Jā, Kristjens zina.
Keita: Man jau tā šķita. Nav īpaši daudz informācijas par notikušo. Un Eljots man neko nestāsta.
Ana: Vai tu meklē faktus jaunam rakstam?
Keita: Tu mani pārāk labi pazīsti.
Ana: Kristjens man neko daudz nav atklājis.
Keita: Eljots uzzināja no Greisas!
Sasodīts, nedomāju, ka Kristjens vēlētos, lai šī vēsts aplido visu Sietlu. Es izmēģinu savu iecienīto taktiku Keitas uzmanības novēršanai.
Ana: Kā klājas Eljotam un Ītanam?
Keita: Ītans iekļuva psiholoģijas maģistra programmā Sietlas Universitātē. Eljots ir burvīgs.
Ana: Malacis Ītans!
Keita: Kā uzvedas tavs bijušais pavēlnieks?
Ana: Keita!
Keita: Kas ir?
Ana: TU LIELISKI ZINI, KAS!
Keita: Labi. Atvaino.
Ana: Viņš uzvedas lieliski. Pat izcili :)
Keita: Labi, es esmu apmierināta, ja tu jūties laimīga.
Ana: Es esmu septītajās debesīs.
Keita: :) Man jādodas. Vai varam aprunāties vēlāk?
Ana: Nezinu. Pārliecinies, vai esmu pieslēgusies. Laika joslas ir fui!
Keita: Taisnība. Mīlu tevi, Ana.
Ana: Es tevi arī. Uz redzi.
Keita: Uz redzi. <3
Mani nemaz nepārsteidz atklāsme, ka draudzene jau uzodusi sensāciju. Es paceļu acis pret griestiem un izslēdzu programmu, pirms Kristjens ieraudzījis mūsu sarunu. Viņam nepatiktu piezīme par bijušo pavēlnieku, un es neesmu pārliecināta, ka viņš patiesi ir bijušais…
Es skaļi nopūšos. Keita visu zina kopš tā liktenīgā vakara trīs nedēļas pirms kāzām, kad es beidzot kritu par upuri draudzenes prašņāšanai. Bija patīkami beidzot ar kādu aprunāties.
Ieskatījusies pulkstenī, es secinu, ka aizritējusi jau stunda kopš vakariņām, un es ilgojos pēc sava vīra, tāpēc atgriežos uz klāja. Varbūt viņš jau beidzis strādāt.
Es esmu Spoguļu zālē, un Kristjens stāv man blakus. Viņa sejā rotājas mīlestības un sirsnības pilns smaids. Tu līdzinies eņģelim. Es atbildu uz viņa smaidu, bet ielūkojos spogulī un redzu, ka esmu viena pelēcīgā, nemīlīgā istabā. Nē! Es spēji pagriežu galvu un redzu, ka Kristjens vēl joprojām smaida, bet izskatās skumjš un nožēlas pārņemts. Viņš atglauž matu šķipsnu man aiz auss, pirms klusēdams pagriežas un nesteidzīgi aiziet. Viņa soļi atbalsojas starp spoguļiem, un viņš šķērso milzīgo zāli, līdz sasniedz greznās divviru durvis tās galā… vientuļš vīrietis bez atspulga… un es pamostos, alkaini kampdama gaisu. Mani pārņēmušas neprāta bailes.
– Ana, – tumsā man blakus bažīgi iečukstas Kristjens.
Viņš ir tepat. Drošībā. Mani pārņem atvieglojums.
– Kristjen, – es sēcu, mēģinādama apvaldīt sirdi, kas pukst pārāk strauji. Viņš ievelk mani apskāvienā, un es tikai tagad aptveru, ka man pār vaigiem plūst asaras.
– Ana, kas noticis? – Viņš notrauš sāļās lāses man no ādas, un viņa balsī ir jaušams nemiers.
– Nekas. Es tikai redzēju muļķīgu sapni.
Viņš noskūpsta mani uz pieres un asaru slacītajiem vaigiem, cenzdamies mierināt. – Tikai nelāgs sapnis, meitenīt, – viņš nosaka. – Es par tevi parūpēšos. Viss būs labi.
Es dziļi ieelpoju Kristjena smaržu un apvijos viņam apkārt, pūlēdamās nedomāt par bēdām un zaudējuma sāpēm, ko jutu sapnī, un šajā mirklī es saprotu, no kā es patiesībā baidos visvairāk – no tā, ka varētu pazaudēt Kristjenu.
5. NODAĻA
Es sakustos un instinktīvi stiepjos pēc Kristjena, bet satveru tikai tukšumu. Nē! Es steigšus atveru acis un satraukta lūkojos apkārt. Kristjens mani vēro, nosēdies uz neliela, mīksta atzveltnes krēsla blakus gultai. Viņš pieliecas, noliek kaut ko uz grīdas un apguļas man blakus. Viņam kājās ir šorti ar apgrieztām starām, bet mugurā pelēks sporta krekls.
– Nesatraucies, viss ir labi, – viņš klusā, maigā balsī mani mierina, gluži kā runādams ar lamatās iedzītu zvēru, un saudzīgi atglauž man aiz auss matu šķipsnu. Es nekavējoties nomierinos, bet redzu, ka Kristjens neveiksmīgi cenšas slēpt savas bažas.
– Tu pēdējās pāris dienās esi bijusi ļoti nervoza, – viņš nosaka, nopietni mani uzlūkodams.
– Man nekas nekaiš, Kristjen. – Es savelku lūpas tik možā smaidā, cik vien spēju, jo nevēlos atklāt, kā mani satraukusi dedzināšana. Prātā nemitīgi uzpeld atmiņas par to, kā helikopters tika sabojāts un Kristjens pazuda; mana sirds sažņaudzas, kad atceros baismīgo tukšumu un neaprakstāmās sāpes, kas mani toreiz mocīja. Es cenšos apslāpēt atmiņas un turpinu smaidīt.
– Vai tu vēroji mani guļam?
– Jā, – Kristjens atbild, nenolaizdams skatienu no manis. – Tu runāji.
– Vai tiešām? – Nolāpīts! Ko es teicu?
– Tu raizējies, – viņš piebilst, un viņa acīs redzamas bažas. Vai man neko neizdosies noslēpt no šī vīrieša? Viņš paliecas uz priekšu un noskūpsta mani starp uzacīm.
– Kad tu rauc pieri, šeit izveidojas neliels kāsis. To ir patīkami skūpstīt. Neuztraucies, meitenīt, es par tevi parūpēšos.
– Ne jau par sevi es uztraucos, bet gan par tevi, – es noņurdu. – Kurš rūpējas par tevi?
Kristjens iecietīgi smaida. – Esmu pietiekami liels un neglīts, lai pats sevi pieskatītu. Labi, Ana, celies. Pirms dosimies mājup, es vēlos kaut ko paveikt. – Viņa sejā atplaukst zēniskais smaids, kas it kā apliecina “jā, man tiešām ir tikai divdesmit astoņi gadi”, un viņš uzsit man pa dibenu. Es satrūkusies iebrēcos un atceros, ka šodien mēs atgriezīsimies Sietlā, un mani atkal pārņem drūmas domas. Negribas doties prom. Iespēja pavadīt visu diennakti
