tu domā, ka fotogrāfiju uzņemšana būtu… īpašumtiesību apliecinājums? – Man piepeši aizraujas elpa un no sejas atplūst asinis.
Kristjens samiedz acis. – Es esmu ļoti apjucis, – viņš nočukst. Viņa acis plati ieplešas, un tajās pavīd kaut kas neizprotami trausls.
Velns! Vai es esmu vainīga? Tāpēc, ka pajautāju par viņa miesīgo māti? Varbūt viņu tā satraucis ugunsgrēks birojā?
– Kāpēc? – es nočukstu, sajuzdama baiļu garšu mutē. Man šķita, ka Kristjens jūtas laimīgs. Mēs abi esam laimīgi. Biju domājusi, ka es padaru viņu laimīgu. Es negribu viņu samulsināt. Vai tā ir? Manas domas sagriežas virpulī. Viņš gandrīz trīs nedēļas nav apmeklējis Flinnu. Vai problēmas slēpjas tur? Vai tāpēc Kristjens pamazām sabrūk? Varbūt man piezvanīt Flinnam? Bet piepeši pār mani nāk neparasti dziļa atklāsme, kāda droši vien mani piemeklēs tikai vienu reizi mūžā. Ugunsgrēks, helikopters, ūdensmotocikls… Kristjens ir nobijies, viņš baidās par manu drošību un to aptvēra, kad ieraudzīja sarkanās zīmes man uz ādas. Viņš jau visu dienu par tām domā un samulsina pats sevi, jo nav radis justies nelāgi, kad nodara sāpes. Šī doma liek man nodrebināties. Kristjens parausta plecus un atkal pievērš skatienu manai plaukstas locītavai, ko vairs neslēpj pēcpusdienā nopirktā aproce. Trāpīts!
– Šīm svītrām nav nekādas nozīmes, Kristjen. – Es paceļu roku, rādīdama viņam švīku, kas jau gandrīz izzudusi. – Tu man piešķīri drošības paroli. Paklau, vakar man bija labi. Es lieliski pavadīju laiku. Neļaujies vairs drūmām domām, jo man patīk raupjš sekss. Es tev to jau esmu teikusi. – Manā sejā ielīst sārtums, un es cenšos apslāpēt bailes, kas pieņemas spēkā.
Kristjens cieši vēro mani, un ir grūti saprast, kas viņam prātā. Varbūt viņš apsver manus vārdus. Es steidzīgi turpinu runāt.
– Vai tu satraucies ugunsgrēka dēļ? Vai domā, ka tam ir kāda saistība ar helikopteru? Vai tāpēc tevi māc bažas? Runā ar mani, Kristjen, lūdzu!
Viņš skatās uz mani, neko neteikdams, un pār mums atkal plešas klusums, tāpat kā pēcpusdienā. Man ir skaidrs, ka viņš neko nestāstīs.
– Nevajag pārāk daudz domāt, Kristjen, – es klusi viņu norāju, un šie vārdi atbalsojas istabā, atsaucot atmiņā pagātnes notikumus; to pašu viņš teica man par savu muļķīgo līgumu. Nocēlusi kastīti viņam no kājām, es to atveru. Kristjens bezkaislīgi vēro mani, it kā es būtu kāds savāds, svešs radījums. Zinādama, ka dedzīgais pārdevējs veikalā jau sagatavojis kameru darbam, es satveru to un noņemu objektīva vāciņu. Pacēlusi kameru tā, ka skatu meklētājā parādās viņa glītā, izmisuma pārveidotā seja, es nospiežu pogu un turu to piespiestu, līdz nākamajām paaudzēm digitālā formā saglabāti desmiti attēlu ar Kristjena izbiedēto sejas izteiksmi.
– Tādā gadījumā es izturēšos pret tevi kā pret īpašumu, – es nomurminu un vēlreiz nospiežu slēdzi. Pēdējā kadrā redzams, ka viņš tik tikko manāmi sarāvis lūpas. Nākamajā kadru sērijā viņš jau smaida… gandrīz nejaušami, tomēr smaida. Es atkal nospiežu slēdzi un redzu, kā spriedze pamet viņa augumu un viņš uzmet lūpu, turklāt ļoti pārspīlēti un muļķīgi, un es iespurdzos. Paldies Dievam! Ir atgriezies mans mūžam mainīgais Kristjens, un es ļoti priecājos, viņu redzot.
– Man šķita, ka dāvana domāta man, – Kristjens īdzīgi nomurmina, bet man liekas, ka tas ir labdabīgs joks.
– Nu, es uzskatīju, ka tā sniegs izklaidi, bet kamera acīmredzot ir sieviešu apspiešanas simbols. – Es turpinu uzņemt attēlus un skatos, kā uzjautrinājums viņa sejā kļūst arvien redzamāks. Nākamajā brīdī Kristjena acis satumst, un viņa izteiksmē pavīd kaut kas plēsonīgs.
– Vai tu vēlies, lai es tevi apspiežu? – viņš zīdaini maigā balsī painteresējas.
– Nē, nepavisam, – es nomurminu, atkal spiezdama slēdzi.
– Es varu tevi apspiest tā, ka tu to vēl ilgi atcerēsies, – viņš glāsmaini piedraud.
– Zinu, Grej. Tu jau vairākas reizes esi to pierādījis.
Kristjens manāmi sadugst. Velns! Es nolaižu kameru un lūkojos uz viņu.
– Kas tev kaiš, Kristjen? – Manā balsī ir skaidri saklausāma nepacietība. Runā taču!
Viņš klusē. Rrr! Mans vīrs ir sasodīti kaitinošs. Es atkal paceļu kameru.
– Runā, – es atkārtoju.
– Nekas, – viņš nosaka un piepeši nozūd no skatu meklētāja. Viņš ar vienu strauju, plūstošu kustību notrauc kameras kasti uz grīdas, satver mani un nogrūž uz gultas, pats apsēzdamies jāteniski man virsū.
– Eu! – es iesaucos un atkal fotografēju Kristjenu, iemūžinādama viņa smaidu, kurā jaušami nelāgi nodomi. Viņš satver kameras objektīvu, un mēs nonākam apgrieztās lomās – viņš pavērš kameru pret mani un nospiež slēdzi.
– Tātad tu vēlies, lai es tevi fotografēju, sieva? – viņš uzjautrināts noprasa. Es redzu tikai viņa izspūrušos matus un izteiksmīgo muti, kas savilkta platā smaidā. – Nu, sāksim ar to, ka tev vajadzētu smieties, – viņš paziņo un sāk nežēlīgi kutināt mani zem ribām. Es spiedzu, smejos un lokos zem viņa, beigu beigās satverdama viņu aiz rokas, lai apturētu. Viņš smaida vēl platāk un turpina, vienlaikus uzņemdams fotogrāfijas.
– Nē! Beidz! – es saucu.
– Vai tu joko? – Kristjens noņurd un noliek kameru uz grīdas mums blakus, lai varētu mani spīdzināt ar abām rokām.
– Kristjen! – es smiedamās un sprauslādama protestēju. Viņš nekad vēl nav mani kutinājis. Es svaidu galvu turpu šurpu, mēģinu izlocīties no viņa tvēriena, spurdzu un grūžu viņa rokas prom, bet viņš neatkāpjas un smaidīdams priecājas par manām mokām.
– Kristjen, izbeidz! – es lūdzos, un viņš piepeši rimstas. Satvēris manas rokas, viņš piespiež tās pie grīdas abpus manai galvai un slienas man pāri. Es aizelsusies cenšos atgūties pēc smieklu lēkmes. Arī Kristjens elpo tikpat saraustīti, un viņa acīs plaiksnī… kas? Manas plaušas atsakās darboties. Izbrīns? Mīlestība? Bijība? Jēziņ, tas ir tas īpašais skatiens!
– Tu. Esi. Skaista, – viņš nosaka.
Es lūkojos uz viņa mīļo, saspringto seju, un man šķiet, ka viņš mani ieraudzījis pirmo reizi mūžā. Aizvēris acis, viņš pieliecas un skūpsta mani, bijības pārņemts. Redzot viņu šādu, tik atklātu un padevīgu manis dēļ, es jūtu savu libido pamostamies. Mmm… Kristjens atlaiž manas rokas, ar abām plaukstām aptver manu galvu un ievij pirkstus matos, saudzīgi turēdams mani nekustīgu, un manu miesu pārņem iekāre, atbildot uz viņa skūpstu. Un piepeši šis skūpsts mainās, tas vairs nav mīlošs, bijīgs un apbrīnas pilns, bet gan kvēls, dziļš un prasīgs. Viņa mēle ielaužas manā mutē un ņem, nevis dod. Skūpstā parādās kaut kas izmisīgs un alkains. Iekāre izplūst pa manām dzīslām, pamodinot visus muskuļus un nervu šķiedras, bet vienlaikus parādās arī trauksme.
Kristjen,
