vēlies, lai es sēžos pie stūres?
– Jā. – Kristjens smaida. – Vai nav pārāk cieši?
– Normāli. Vai tāpēc tev mugurā ir glābšanas veste? – Es saraucu uzaci.
– Jā.
Man neizdodas apslāpēt smieklus. – Tu acīmredzami uzticies manām spējām, Grej.
– Kā vienmēr, sieva.
– Nemāci mani!
Kristjens kā aizstāvēdamies paceļ rokas, bet smaida. – Vai es to uzdrošinātos?
– Jā! Un tu mēdz tā darīt, un šeit mēs nevaram apstādināt mašīnu ceļa malā un strīdēties.
– Trāpīgi teikts, sieva. Vai mēs visu dienu stāvēsim uz platformas, apspriežot tavas braukšanas prasmes, vai arī dosimies izklaidēties?
– Trāpīgi, Grej. – Es satveru ūdensmotocikla rokturus un uzkāpju tam virsū. Kristjens iekārtojas aiz manis un ar kāju atsperas no jahtas. Teilors un abi matroži mūs uzjautrināti vēro. Kristjens pavirzās uz priekšu, apvij rokas man apkārt un piespiež augšstilbus klāt manējiem. Lūk, kāpēc man patīk šis transporta līdzeklis! Es ielieku atslēgu aizdedzē un nospiežu pogu, un dzinējs ierūcas.
– Gatavs? – es uzsaucu Kristjenam, pārkliegdama troksni.
– Cik vien iespējams, – viņš atbild, pietuvinājis lūpas manai ausij.
Es uzmanīgi pavelku sviru, un motocikls atvirzās no jahtas. Tas kustas tik rāmi un mierīgi, ka mani pārņem nepacietība. Kristjens apskauj mani ciešāk. Es vēlreiz pavelku sviru, mēs traucamies uz priekšu, un es priecīga jūtu, ka motocikls neapstājas.
– Uzmanīgāk! – Kristjens sauc, bet es dzirdu sajūsmu viņa balsī. Motocikls joņo garām jahtai uz atklātās jūras pusi. Mēs esam izmetuši enkuru pie Senlorēnduvēras, un tālumā manāma Nicas Cote d’Azur lidosta, kas šķietami uzcelta tieši uz ūdens. Kopš iepriekšējā vakara, kad atbraucām, es jau esmu dzirdējusi dažas lidmašīnas nolaižamies. Manuprāt, nekaitētu aplūkot to tuvāk.
Mēs traucamies pretī lidostai, gandrīz lidojot virs ūdens. Mani pārņēmusi sajūsma, un es priecājos, ka Kristjens ļāva man sēsties pie stūres. Bažas, kas mani mākušas pēdējās divas dienas, pagaist kā nebijušas, un mēs tuvojamies lidostai.
– Nākamreiz ņemsim divus motociklus! – Kristjens uzsauc. Es plati smaidu, jo mani patīkami satrauc doma, ka mēs varētu sacensties.
Mēs lidojam pa vēso, zilo jūru pretī kaut kam, kas līdzinās skrejceļa galam, un piepeši mani iztrūcina lidmašīnas dārdi virs galvas. Tie ir tik skaļi, ka es ļaujos panikai, strauji pagriežos un vienlaikus parauju droseli, noturēdama to par bremzēm.
– Ana! – Kristjens iesaucas, bet ir jau par vēlu. Es nokrītu no motocikla, vēzēdama rokas un kājas, un aizrauju Kristjenu sev līdzi. Mēs abi iegāžamies ūdenī, uzsitot milzu šļakatas.
Es kliegdama grimstu kristālskaidrajā zilgmē un noriju lielu malku Vidusjūras ūdens. Mēs esam tālu no krasta, un ūdens ir auksts, bet glābšanas veste jau pēc mirkļa uzrauj mani augšā. Es izslauku ūdeni no acīm un pametu skatienu apkārt, meklējot Kristjenu. Viņš jau tuvojas man. Motocikls rāmi līgojas dažu pēdu attālumā, un tā dzinējs ir apklusis.
– Vai tev nekas nekaiš? – Kristjens ir sasniedzis mani un šķiet pārbijies.
– Nē, – es nosēcu, bet nespēju apvaldīt līksmi. Lūk, Kristjen, nekas sliktāks nevar notikt, ja braucam ar ūdensmotociklu! Viņš ievelk mani apskāvienā un ar abām plaukstām aptver manu galvu, rūpīgi nopētīdams seju.
– Nu re, nebija nemaz slikti! – es smejos.
Pēc brīža Kristjens pavīpsnā, acīmredzami juzdamies atvieglots. – Jā, nebija gan. Tikai es tagad esmu slapjš, – viņš rotaļīgi noņurd.
– Es arī.
– Tu man patīc slapja. – Viņš veltī man neķītru skatienu.
– Kristjen! – es viņu norāju, cenzdamās tēlot sašutumu. Viņš smaida, izskatīdamies neprātīgi pievilcīgs, un pieliecies kvēli noskūpsta mani. Kad viņš atvirzās, es tik tikko spēju paelpot.
– Labi, dosimies atpakaļ. Mums jānomazgājas dušā. Es sēdīšos pie stūres.
Mēs dīki pavadām laiku British Airways pirmās klases pasažieru atpūtas telpā Hītrovā pie Londonas, gaidot reisu uz Sietlu. Kristjens lasa Financial Times. Es izņemu no somas viņa kameru, jo gribu nofotografēt savu vīru. Viņš izskatās ļoti seksīgs savā parastajā baltajā kreklā un džinsos, aizspraudis saulesbrilles aiz kakla izgriezuma. Zibspuldzes uzliesmojums viņu iztraucē, viņš samirkšķina acis un kautri pasmaida.
– Kā tu jūties, sieva? – viņš jautā.
– Man ir skumji, jo jāatgriežas mājās, – es atbildu. – Man patīk dienas, kad tu visu savu laiku velti man.
Kristjens satver manu plaukstu, paceļ to pie lūpām un saudzīgi noskūpsta. – Man arī.
– Bet? – es jautāju, saklausījusi šo mazo, nepateikto vārdu teikuma beigās.
Kristjens sarauc pieri. – Bet? – viņš stūrgalvīgi atkārto. Es pieliecu galvu uz sāniem, veltīdama viņam savu “runā!” skatienu, ko esmu slīpējusi pēdējo dienu laikā. Kristjens nopūšas un saloka avīzi. – Es vēlos, kaut šis dedzinātājs būtu notverts un vairs netraucētu mums dzīvot.
– Ak tā! – Es saprotu viņa vēlmi, tomēr mani pārsteidz tāda atklātība.
– Ja Velčs kaut ko tādu pieļaus vēlreiz, es viņu izkastrēšu, – Kristjens apsola, un man pār muguru pārskrien saltas tirpas, dzirdot šādu draudīgumu viņa balsī. Viņš bezkaislīgi vēro mani, un es nezinu, kas notiek. Varbūt viņš gaida kādu vieglprātīgu piezīmi? Es izdaru vienīgo, ko spēju iedomāties, lai kliedētu piepešo spriedzi, proti, paceļu kameru un nofotografēju savu vīru.
– Guļava, mosties! Esam mājās, – Kristjens nosaka.
– Hmm, – es atņurdu, negribēdama pamest vilinošo sapni, kurā mēs ar Kristjenu esam uz piknika segas Kjūgārdenā. Es esmu ļoti nogurusi. Ceļošana izsmeļ spēkus pat pirmajā klasē. Ja nemaldos, mēs pavadījām gaisā vairāk nekā astoņpadsmit stundas; gurduma dēļ es vairs nejūtu laika ritumu. Manas durvis atveras, un Kristjens liecas pār mani. Viņš atsprādzē drošības jostu un paceļ mani uz rokām.
– Izbeidz, es varu iet pati, – es miegaini protestēju. Kristjens iesmejas. – Man tevi jāpārnes pār slieksni.
Es apviju rokas viņam ap kaklu. – Augšā līdz pat trīsdesmitajam stāvam? – Es smaidu, izaicinādama viņu.
– Sieva, tu man par lielu prieku esi pieņēmusies svarā.
– Kā,
