un nožēlas pilnām acīm… tik daudz emociju vienlaikus… un viņa vārdi ir pēdējais piliens. No manas aizžņaugtās rīkles izlaužas viens vienīgs šņuksts, un es sāku raudāt.
– Nē, Ana, nē. Lūdzu, neraudi. – Kaut gan mašīnā nav daudz vietas, Kristjenam izdodas pārvilkt mani pār rokasbremzi un nosēdināt sev uz ceļiem. Atglaudis manus matus no sejas, viņš skūpsta mani uz acīm un vaigiem, un es apviju rokas viņam apkārt, klusi šņukstēdama viņam pie kakla. Kristjens ieslēpj degunu man matos un cieši apskauj mani, un mēs ilgi sēžam, klusēdami un turēdamies viens pie otra.
Mūs iztrūcina Sojera balss. – Objekts palēninājis gaitu pie Eskalas. Viņš izpēta teritoriju.
– Sekojiet viņam, – Kristjens pavēl.
Es ar plaukstas virspusi noslauku degunu un dziļi ievelku elpu, mēģinādama nomierināties.
– Izmanto manu kreklu. – Kristjens noskūpsta mani uz deniņiem.
– Piedod, – es nomurminu, kaunēdamās par savām asarām.
– Par ko? Nevajag justies vainīgai.
Es atkal noslauku degunu. Viņš satver mani aiz zoda un viegli noskūpsta uz lūpām. – Kad tu raudi, tavas lūpas kļūst ļoti maigas, mana skaistā, drosmīgā meitene, – viņš nomurmina.
– Skūpsti mani vēl.
Kristjens sastingst, vienu roku uzlicis man uz muguras, bet otru uz dibena.
– Skūpsti mani, – es izdvešu un vēroju, kā viņš paver lūpas, spēji ievilkdams elpu. Pārliecies man pāri, viņš izņem telefonu no statīva un nosviež to uz vadītāja sēdekļa blakus manām sandalēs tērptajām kājām. Jau nākamajā mirklī viņa mute ir uz manējās, un viņš ievij labās rokas pirkstus man matos, lai es nekustētos, bet kreiso pieglauž manam vaigam. Viņa mēle ielaužas man starp lūpām, un es to uztveru ar prieku. Adrenalīns pārvēršas par iekāri, kas strāvo man cauri. Es pieglaužu abas plaukstas viņa sejai un laižu pirkstus pār viņa bārdas rugājiem, izbaudīdama sava vīra garšu. Mana drudžainā atsaucība liek viņam dobji ievaidēties, un visi mani pavēderes muskuļi kaislē saspringst. Kristjens virza plaukstu lejup, skardams manu krūti, vidukli un dibenu. Es nedaudz pabīdos sānis.
– Mm, – viņš nosaka un aizelsies atraujas no manis.
– Kas noticis? – es klusi jautāju, vēl joprojām ar lūpām skardama viņa muti.
– Ana, mēs esam Sietlas autostāvvietā.
– Un?
– Šobrīd man ļoti gribas tevi izdrāzt, un tu kusties uz manis… un man kļūst grūti savaldīties.
Šos vārdus dzirdot, es zaudēju kontroli pār savu iekāri, un visi muskuļi atkal saspringst.
– Ņem mani. – Es noskūpstu Kristjena mutes kaktiņu. Es viņu vēlos. Tūlīt pat. Straujais brauciens uzkarsējis manas asinis. Tas biedēja… un šīs bailes ir iekvēlinājušas manu libido. Kristjens atraujas un satumsušām acīm vēro mani, zemu nolaidis plakstiņus.
– Šeit? – viņš aizsmacis jautā.
Man izkalst mute. Kā viņam izdodas mani uzbudināt ar vienu vienīgu vārdu? – Jā. Es tevi gribu. Tagad.
Kristjens piešķiebj galvu un brīdi vēro mani. – Pārdroša rīcība, sieva, – viņš nočukst, kad jau šķietami pagājusi mūžība, un ciešāk satver manus matus, savīdams tos mezglā virs skausta. Viņš mani atkal skūpsta, šoreiz jau spēcīgāk. Otra plauksta slīd lejup pār dibenu līdz augšstilbam. Es saudzīgi paraustu viņa matus, kas atauguši garāki nekā parasti.
– Man prieks, ka tev mugurā ir svārki, – Kristjens nomurmina un, ieslidinājis roku zem maniem svārkiem, ko rotā zili un balti raksti, noglāsta ādu. Es atkal sakustos viņam uz ceļiem un dzirdu, cik spēji viņš ievelk elpu.
– Nekusties, – viņš noņurd un ar plaukstu aptver manu kājstarpi; es nekavējoties sastingstu. Īkšķis noglāsta klitoru, un man aizraujas elpa. Patīkamas sajūtas gluži kā strāva ieplūst dziļi, dziļi manī.
– Mierīgi, – Kristjens nočukst un vēlreiz mani noskūpsta, ar īkšķi vilkdams lokus uz plānajām, caurspīdīgajām mežģīņu biksītēm. Viņš nesteidzīgi ieslidina divus pirkstus aiz tām un iekļūst manī. Es ievaidos un virzu gurnus tuvāk viņa plaukstai.
– Lūdzu, – es čukstu.
– Tu esi gatava, – Kristjens saka, mokoši lēni virzīdams pirkstus manī iekšā un ārā. – Vai pakaļdzīšanās tevi uzbudina?
– Mani uzbudini tu.
Viņa lūpās atplaukst plēsīgs smaids, un viņš piepeši atrauj pirkstus. Iebīdījis roku man zem ceļgaliem, viņš negaidot paceļ mani un pagriež ar seju pret priekšējo stiklu.
– Apsēdies jāteniski, – viņš pavēl un saliek kājas kopā. Es paklausu, nolaizdama kājas uz grīdas abpus viņējām. Kristjens pārlaiž rokas pār maniem augšstilbiem lejup un augšup, pavilkdams manus svārkus.
– Plaukstas uz maniem ceļgaliem, Ana. Pieliecies. Pacel gaisā savu burvīgo pēcpusi. Uzmanies, lai neapdauzītu galvu.
Oho! Mēs tiešām ļausimies savām dziņām atklātā stāvlaukumā! Es aši pārlaižu skatienu apkārtnei un nevienu neredzu, bet jūtu tīkama satraukuma tirpas pārskrienam pār muguru. Visiem pieejams stāvlaukums! Cik… pikanti! Kristjens sakustas zem manis, un es saklausu, kā viņš atvelk rāvējslēdzēju. Ar vienu roku apskāvis mani ap vidukli, viņš ar otru pabīda malā mežģīņu biksītes un ar vienu strauju kustību iekļūst manī.
– Jā! – es skaļi iesaucos, tiekdamās Kristjenam pretī, un viņš sakož zobus. Pacēlis roku man līdz kaklam, viņš satver to un izpleš pirkstus, pievelk mani tuvāk un pagrūž galvu tā, lai varētu noskūpstīt manu kaklu. Otru plaukstu viņš uzliek man uz gurna, un mēs sākam kustēties kopā.
Es atsperos pret grīdu, Kristjens grūžas man pretī, iekšā un ārā. Sajūta ir… Es skaļi ievaidos. Šādi viņš iekļūst ļoti dziļi. Ar kreiso plaukstu satvērusi rokas bremzi, es atbalstu otru pret durvīm. Kristjens satver zobos manu auss ļipiņu un pavelk to, gandrīz nodarīdams sāpes. Viņš cilā gurnus augšup lejup, un es viņam pieskaņojos, līdz esam atraduši ritmu, un viņš virza roku zem maniem svārkiem līdz vietai, kur sastopas augšstilbi, ar pirkstiem maigi skardams klitoru zem plānā biksīšu auduma.
– Jā!
– Centies. Ātri, – viņš noņurd man pie auss, sakodis zobus. – Mums jābeidz ātri, Ana. – Un viņš uzspiež spēcīgāk.
– Mmm! – Es jūtu pirmos baudas priekšvēstnešus mostamies dziļi sevī.
– Ļaujies, meitenīt, – Kristjens aizelsies saka man pie auss. – Es vēlos tevi dzirdēt.
Es atkal ievaidos un metos sajūtu virpulī, cieši aizmiegusi acis. Viņa balss pie manas auss, elpa uz kakla,
