manu žokli un maigi noskūpsta kaklu, vaigu, deniņus, bet es tikmēr guļu uz viņa, atbalstījusi galvu pret viņa kaklu.
– Vai atbrīvojies no spriedzes, sieva? – Kristjens atkal ar zobiem satver manu auss ļipiņu un pavelk to. Mans augums ir izsmelts, pilnīgi iztukšots, un es ieņaudos, juzdama, kā viņš smaida.
– Manējā pilnīgi noteikti ir pagaisusi, – viņš nosaka, pabīdīdams mani nostāk. – Vai esi zaudējusi valodu?
– Jā, – es noņurdu.
– Tu esi sasodīti miesaskāra būtne, vai ne? Man nebija ne jausmas, ka tev patīk sekss vietās, kur to redz citi.
Es izbijusies pieceļos sēdus, un Kristjens saspringst. – Neviens mūs nenovēro, vai ne? – Es satraukta pētu stāvlaukumu.
– Vai tu domā, ka es ļautu kādam redzēt savu sievu orgasma brīdī? – Kristjens mierinādams noglāsta man muguru, bet viņa balsī ieskanas kaut kas tāds, ka es nodrebinos.
Pagriezusies pret viņu, es šķelmīgi pasmaidu.
– Sekss mašīnā! – es lepni paziņoju.
Kristjens pasmaida un atglauž matu šķipsnu man aiz auss. – Dosimies mājās. Es sēdīšos pie stūres.
Viņš atver durvis, lai es varētu izkāpt pirmā. Nostājusies pie mašīnas, es pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka Kristjens aši aizvelk rāvējslēdzēju, pirms seko man un satver durvis, ļaudams man apsēsties. Gariem soļiem apgājis mašīnai apkārt, viņš iekārtojas pie stūres, sameklē telefonu un piezvana.
– Kur ir Sojers? – viņš skarbi vaicā. – Un dodžs? Kāpēc Sojers nav pie tevis?
Kristjens uzmanīgi klausās, ko atbild Raiens (es vismaz pieņemu, ka tas ir viņš).
– Sieviete? – Kristjens pārsteigts izdveš. – Nepazaudē viņu. – Beidzis sarunu, Kristjens pievēršas man.
Mašīnu vadīja sieviete? Kas tā varētu būt? Elina? Leila?
– Dodžam pie stūres bija sieviete?
– Tā izskatās, – viņš klusi apstiprina un pārskaities sakniebj lūpas. – Brauksim mājās, – viņš nomurmina un iedarbina mašīnu. Dzinējs ierēcas, un Kristjens veikli brauc atmuguriski.
– Kur ir… mmm, objekts? Un ko tas vispār nozīmē? Izklausās dīvaini.
Kristjens pasmīn; mēs izbraucam no stāvvietas un atgriežamies uz Stjuarta ielas.
– Tā tiek apzīmēts izsekojamais. Raiens reiz strādāja FIB.
– FIB?
– Nemaz nejautā. – Kristjens papurina galvu. Ir acīmredzams, ka viņš iegrimis pārdomās.
– Nu labi, kur ir šis sieviešu dzimtes objekts?
– Uz I–5 lielceļa. Brauc dienvidu virzienā. – Viņš norūpējies palūkojas uz mani.
Oho! Dažu sekunžu laikā Kristjens paguvis būt kaislīgs, rāms un trauksmes pilns. Es noglāstu viņa augšstilbu, laiski vilkdama pirkstus augšup pa džinsu iekšpusi, un ceru uzlabot viņa noskaņojumu. Kristjens ar vienu roku atlaiž stūri un aptur manu plaukstu.
– Nē, – viņš nosaka. – Esam jau gandrīz klāt. Tu droši vien nevēlies, lai iekļūstam negadījumā triju kvartālu attālumā no mājām. – Viņš paceļ manu plaukstu pie lūpām un noskūpsta rādītājpirkstu, tādējādi mīkstinādams atraidījumu. Savaldīgs, rāms, valdonīgs… Mans Kristjens. Un viņam pirmo reizi pēdējā laikā izdevies likt man justies kā nerātnam bērnam. Es atrauju roku un brīdi sēžu klusēdama.
– Sieviete?
– Tā izskatās. – Kristjens nopūšas, iebrauc Eskalas pazemes stāvvietā un ievada piekļuves kodu drošības panelī. Vārti atveras, un viņš prasmīgi novieto mašīnu tai atvēlētajā nodalījumā.
– Man patīk šī mašīna, – es nomurminu.
– Man arī. Un man patika tas, kā to vadīji… un nesadragāji.
– Drīksti man tādu uzdāvināt dzimšanas dienā. – Es pavīpsnāju.
Kristjens izbrīnīts paver muti un vēro, kā es izkāpju no mašīnas.
– Baltu, protams, – es piebilstu, plati smaidīdama.
Arī viņa lūpās atplaukst smaids. – Anastasija Greja, tu vienmēr mani pārsteidz.
Es aizveru durvis un apeju mašīnai apkārt, gaidīdama Kristjenu. Viņš graciozi izkāpj, pievērsis man savu īpašo skatienu… to, kas uzrunā kaut ko dziļi slēptu manī. Es šo skatienu lieliski pazīstu. Nostājies man pretī, viņš pieliecas un nočukst: – Tev patīk mašīna. Man patīk mašīna. Esmu tevi izdrāzis tajā… varbūt tagad vajadzētu pamēģināt uz tās.
Man aizraujas elpa… un stāvvietā iebrauc elegants BMW sudraba krāsā. Kristjens satraukts uz to palūkojas, bet jau nākamajā mirklī viņa skatienā uzplaiksnī aizkaitinājums, un viņš viltīgi uzsmaida man.
– Izskatās, ka neesam vieni. Iesim! – Viņš satver manu roku un dodas uz lifta pusi. Kamēr gaidām, mums blakus nostājas BMW vadītājs. Viņš ir jauns un ģērbies vienkārši; garie, tumšie mati ir sakārtoti pakāpeniskā griezumā. Puisis izskatās pēc kāda plašsaziņas līdzekļa darbinieka.
– Labdien! – viņš sasveicinās, mums sirsnīgi uzsmaidīdams.
Kristjens apliek roku man apkārt un pieklājīgi pamāj.
– Es nupat ievācos. Sešpadsmitajā dzīvoklī.
– Sveiki! – Es atbildu uz viņa smaidu. Puisim ir patīkamas, brūnas acis.
Lifta durvis atveras, un mēs visi ieejam iekšā. Kristjens bezkaislīgi uzlūko mani.
– Jūs esat Kristjens Grejs, – jauneklis ierunājas.
Kristjens saspringts pasmaida.
– Mans vārds ir Noa Logans. – Kaimiņš pastiepj roku, un Kristjens to negribīgi paspiež. – Kurš stāvs? – Noa jautā.
– Man jāievada kods.
– Ak tā!
– Augšējais dzīvoklis.
– Saprotu. – Noa plati smaida. – Protams. – Viņš nospiež astotā stāva pogu, un durvis aizveras. – Jūs droši vien esat Greja kundze?
– Jā. – Es pieklājīgi pasmaidu, un mēs sarokojamies. Noa nedaudz piesarkst un skatās uz mani mazliet ilgāk, nekā vajadzētu. Arī es pietvīkstu, un Kristjena apskāviens kļūst ciešāks.
– Kad jūs pārvācāties
