tāpēc, ka esi vientuļnieks. Man Noa šķita diezgan sirsnīgs.
– Vientuļnieks?
– Jā. Iestrēdzis savā ziloņkaula tornī, – es rāmi paskaidroju. Kristjens uzjautrināts savelk lūpas.
– Mūsu ziloņkaula tornī. Un tev, sieva, laikam uzradies jauns pielūdzējs.
Es paceļu skatienu pret griestiem. – Kristjen, tu laikam visus uzskati par pielūdzējiem.
– Vai tu nupat izbolīji acis?
Mana sirds iepukstas straujāk. – Protams, – es nočukstu, balsij nedaudz aizķeroties.
Kristjens piešķiebj galvu, acīm gailot, un viņa sejā vienlaikus jaušas augstprātība un uzjautrinājums. – Kā man uz to atbildēt?
– Vēlams, vardarbīgi.
Viņš samirkšķina acis, mēģinādams slēpt pārsteigumu. – Vardarbīgi?
– Jā, lūdzu.
– Tu gribi vēl?
Es lēni paloku galvu. Lifta durvis atveras, un mēs esam mājās.
– Cik vardarbīgi? – Kristjens klusi jautā, acīm satumstot.
Es tikai lūkojos uz viņu un neatbildu. Viņš uz mirkli piever acis, satver mani aiz rokas un ievelk priekšnamā.
Kad ieskrienam dzīvoklī, tur jau stāv Sojers, gaidpilni uzlūkodams mūs.
– Sojer, es pieņemšu ziņojumu pēc stundas, – Kristjens nosaka.
– Labi, kungs. – Sojers pagriežas un ieiet Teilora kabinetā.
Mums ir stunda laika!
Kristjens pievērš skatienu man. – Tātad vardarbīgi?
Es pamāju.
– Tev paveicies, sieva. Šodien esmu gatavs izpildīt tavus lūgumus.
6. nodaļa
– Vai tev jau ir kaut kas padomā? – Kristjens klusi jautā, cieši vērodams mani. Es paraustu plecus, piepeši satraukta un aizelsusies. Nezinu, kas vainojams – pakaļdzīšanās, adrenalīns, sliktais noskaņojums, kas mani bija pārņēmis iepriekš… Es nesaprotu iemeslu, tomēr vēlos šo piedzīvojumu. Ļoti vēlos. Kristjena sejā pavīd mulsums. – Pikantas spēles? – viņš jautā, un viņa balss līdzinās glāstam.
Es pamāju, juzdama, ka vaigos iekvēlojas sārtums. Kāpēc manī modies kauns? Mēs abi kopā esam bieži ļāvušies erotiskām nodarbēm. Viņš galu galā ir mans vīrs! Vai es kaunos tāpēc, ka to vēlos un baidos atzīties? Zemapziņa mani pārmetoši uzlūko. Nedomā tik daudz!
– Carte blanche? – Kristjens čukst un vēro mani, it kā mēģinādams nolasīt domas.
Interesanti, kas ietilpst šajā carte blanche? – Jā, – es satraukta nomurminu, nokļuvusi tvīksmīga nemiera varā. Viņa lūpās nesteidzīgi atplaukst seksīgs smaids.
– Nāc līdzi, – viņš mani aicina, paraudams uz kāpņu pusi. Viņa nodomi ir nepārprotami. Rotaļu istaba!
Kāpņu augšgalā viņš atlaiž manu roku un atslēdz rotaļu istabas durvis. Pie atslēgas pielikts piekariņš ar uzrakstu “JĀ”, ko es viņam nesen uzdāvināju.
– Lūdzu, sieva, – viņš nosaka un plaši atver durvis.
Rotaļu istabā valda tīkami pazīstams aromāts – āda, koks un tīrīšanas līdzeklis. Es nosarkstu, jo apzinos, ka Džonsas kundze mūsu medusmēneša laikā bijusi šeit un visu spodrinājusi. Kad ienākam, Kristjens ieslēdz nespodro, liego gaismu, kas apspīd tumši sarkanās sienas. Es vēroju savu vīru, piesātinātas un kvēlas kaisles pārņemta. Ko viņš tagad darīs? Viņš aizslēdz durvis un pagriežas, domīgi vēro mani un pēc brīža uzjautrināts pašūpo galvu.
– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš piesardzīgi jautā.
– Tevi, – es izdvešu.
Kristjens pavīpsnā. – Mani tu jau esi dabūjusi. Tajā brīdī, kad iekriti manā kabinetā.
– Nu, tad pārsteidz mani, Grej.
Viņš savelk lūpas smaidā, kas vēstī par apslāpētu jautrību un daudzsološu miesaskāri. – Kā vēlies, sieva. – Viņš sakrusto rokas virs krūtīm un pieliek pirkstu pie mutes, mani vērodams. – Sāksim ar to, ka atbrīvosim tevi no visām drēbēm. – Paspēris soli uz priekšu, viņš satver manas īsās audekla jaciņas apakšmalu, paver to un nogrūž man pār pleciem. Jaka nokrīt uz grīdas, un Kristjens satver manu melno blūzi.
– Pacel rokas.
Es paklausu, un viņš mani izģērbj. Pieliecies tuvāk, viņš maigi noskūpsta mani uz lūpām, un viņa acīs mirdz valdzinošs iekāres un mīlestības apvienojums. Blūze nokļūst uz grīdas blakus jakai.
– Ņem, – es nočukstu, nemierīgi uzlūkodama savu vīru, un sniedzu viņam matu gumiju, ko biju aplikusi ap plaukstas locītavu. Kristjens sastingst un nedaudz iepleš acis, bet viņa sejas izteiksme neko nepauž. Pēc brīža viņš pieņem gumiju.
– Pagriezies, – viņš pavēl.
Es atvieglota pasmaidu un nekavējoties paklausu. Izskatās, ka šo nelielo problēmu esam atrisinājuši. Kristjens saņem manus matus kopā, ātri tos sapin un nostiprina ar gumiju. Viņš parauj bizi, un es atliecu galvu.
– Prātīga doma, sieva, – viņš iečukst man ausī un viegli iekožas ļipiņā. – Pagriezies un novelc svārkus. Ļauj, lai tie nokrīt uz grīdas. – Viņš atkāpjas, un es pagriežos pret viņu. Lūkodamās Kristjenam acīs, es atpogāju svārkus un pavelku lejup rāvējslēdzēju. Kuplie svārki noslīd lejup un izplājas man pie kājām.
– Izkāp ārā, – Kristjens nosaka. Es speru soli viņam tuvāk, un viņš, veikli nometies uz ceļiem, satver manas labās kājas potīti. Kamēr viņš prasmīgi atsprādzē sandales, es ar vienu roku atbalstos pret sienu zem tapām, uz kurām reiz bija pakarinātas pātagas, stibas un lāpstiņas. Palikusi tikai pletne un jātnieka pātaga. Es ziņkāri nopētu abus priekšmetus. Vai viņš izmantos šos?
Kristjens apsēžas uz papēžiem, mani vērodams; viņš man noāvis kurpes, un tagad man mugurā ir tikai mežģīņu krūšturis un biksītes. – Uz tevi ir patīkami skatīties, sieva. – Viņš spēji izslejas, satver mani ap gurniem un pievelk sev klāt, ieslēpdams degunu man starp kājām. – Tu smaržo pēc sevis, manis un seksa, – viņš nosaka, strauji ievilkdams elpu. – Reibinoši. – Viņš noskūpsta mani caur plāno audumu, un es notrīsu, viņa vārdu aizkustināta. Šķiet, ka it viss manī izkūst. Kristjens ir sasodīti… nerātns. Paņēmis manas drēbes un sandales, viņš veikli pieceļas kājās, kustēdamies ar sportista cienīgu grāciju.
– Nostājies pie galda, – viņš
