uz priekšu; mēs aizjoņojam pa kreiso joslu, bet pārējie mirstīgie paraujas malā, dodami mums ceļu. Ja es nebūtu tā pārbijusies, man šis mirklis sagādātu daudz prieka.
– Viņš brauc ar simt jūdzēm stundā, Greja kungs.
– Neatpaliec no viņa, Lūk! – Kristjens viņam pavēl.
Lūk?
Ātrajā joslā iebrauc kravas automobilis – Nolāpīts! – un es nospiežu bremžu pedāli.
– Stulbenis! – Kristjens nolamā vadītāju, kad mēs inerces dēļ paliecamies uz priekšu. Es noskaitu pateicības lūgšanu par drošības jostām.
– Apbrauc viņam apkārt, Ana, – Kristjens noteic, sakodis zobus. Es ielūkojos spoguļos un šķērsoju uzreiz trīs joslas. Mēs patraucamies garām lēnākajām mašīnām un atgriežamies ātrajā joslā.
– Lieliski pastrādāts, sieva, – Kristjens atzinīgi nosaka. – Kur ir policisti, kad mums viņi vajadzīgi?
– Es negribu soda kvīti, Kristjen, – nomurminu, vērodama ceļu. – Vai tu esi kādu saņēmis, braucot ar šo mašīnu?
– Nē, – viņš atbild, bet es ar acs kaktiņu pamanu viņa smīnu.
– Vai tevi kāds apturējis?
– Jā.
– Ak tā!
– Viss atkarīgs no šarma. Skaties uz ceļu. Sojer, kur ir dodžs?
– Nupat sasniedza simt desmit jūdžu ātrumu, Greja kungs, – Sojers atbild.
Velns un elle! Mana sirds mežonīgi dauzās. Vai es varētu braukt ātrāk? Es nospiežu gāzes pedāli un traucos garām pārējām mašīnām.
– Nozibini priekšējās gaismas, – Kristjens pavēl, kad mums priekšā braucošais Ford Mustang nepavirzās malā.
– Bet tas būs nepieklājīgi.
– Tādā gadījumā esi nepieklājīga! – viņš atcērt.
Jēzus, nomierinies taču! – Kur ir priekšējo gaismu slēdzis?
– Pavelc indikatoru uz savu pusi.
Es paklausu, un Mustang pavirzās, kaut gan vadītājs parāda man rupju žestu. Es pašaujos viņam garām.
– Pats viņš ir nepieklājīgs, – Kristjens noņurd un pievēršas man. – Nogriezies uz Stjuarta ielas!
Klausos, priekšniek!
– Mēs izmantosim Stjuarta ielas nobrauktuvi, – Kristjens ziņo Sojeram.
– Brauciet uz Eskalu.
Es palēninu gaitu, ielūkojos spoguļos, ieslēdzu pagrieziena signālu un pārsteidzoši viegli šķērsoju četras šosejas joslas, nobraucot lejā. Mēs dodamies uz dienvidiem pa Stjuarta ielu. Tā ir klusa, un mašīnu ir maz. Kur visi pazuduši?
– Mums sasodīti paveicies ar satiksmes plūsmu. Bet tas nozīmē, ka arī dodžam paveicās. Turpini braukt, Ana. Ved mūs mājās.
– Neatceros ceļu, – es nomurminu. Doma, ka dodžs mums vēl joprojām seko, manī raisa paniku.
– Uz dienvidiem. Turpini braukt, līdz likšu apstāties. – Kristjens atkal šķiet satraukts. Es aiztraucos garām trim kvartāliem, bet Jeilas avēnijas luksoforā iedegas dzeltenā gaisma.
– Brauc, Ana! – Kristjens man uzkliedz. Es tik spēcīgi salecos, ka nospiežu gāzes pedāli, un mēs abi tiekam iemesti sēdeklī. Jau parādījusies sarkanā gaisma.
– Viņš nogriežas uz Stjuarta ielas, – Sojers ziņo.
– Nepazaudē viņu, Lūk.
– Lūk?
– Tā viņu sauc.
Es paskatos uz Kristjenu un redzu, ka viņš uz mani lūkojas kā uz prātu zaudējušu. – Skaties uz ceļu! – viņš noskalda.
– Lūks Sojers? – es jautāju, nelikdamās manām viņa balss toni.
– Jā! – viņš aizkaitināts atcērt.
– Ak tā. – Kāpēc es to nezināju? Sojers pēdējās sešas nedēļas mani pavadījis uz darbu, bet es pat nezināju viņa vārdu.
– Taisnība, kundze, – Sojers nosaka, mani iztrūcinādams, kaut gan runā tikpat rāmi un vienmuļi kā parasti. – Objekts brauc pa Stjuarta ielu. Arvien palielinādams ātrumu.
– Brauc, Ana. Pietiks pļāpāt, – Kristjens noņurd.
– Esam apstājušies pie pirmā Stjuarta ielas luksofora, – Sojers ziņo.
– Ana, griez šurp! Pasteidzies! – Kristjens man uzsauc, norādīdams uz stāvvietu Borena avēnijas dienvidu pusē. Es pagriežu stūri, un riepas nošvīkst pret asfaltu, mašīnai iebraucot pārpildītajā stāvvietā.
– Apkārt! Ātri! – Kristjens sauc. Es braucu uz stāvvietas tālāko galu, cik ātri vien spēju, līdz no ielas mūs vairs nevar saskatīt. – Tur, – Kristjens norāda uz brīvu vietu. Nolādēts, viņš grib, lai iebraucu tajā!
– Uz priekšu! – viņš nepacietīgi pavēl, un es paklausu, nevainojami novietodama mašīnu. Tā droši vien ir vienīgā reize mūžā, kad man tas izdevies.
– Mēs slēpjamies stāvvietā starp Stjuarta ielu un Borena avēniju, – Kristjens ierunā telefonā.
– Sapratu. – Sojers izklausās aizkaitināts. – Palieciet tur, mēs sekosim objektam.
Kristjens pagriežas un nopēta manu seju. – Vai viss kārtībā?
– Jā, – es nočukstu.
Kristjens pasmīn. – Dodža vadītājs mūs nedzird, starp citu.
Un es iesmejos.
– Mēs braucam garām krustojumam, Greja kungs. Es redzu stāvvietu. Viņš pabraucis jums garām.
Mēs abi vienlaikus atviegloti atgāžamies sēdeklī.
– Tu lieliski brauci, sieva. – Kristjens maigi noglāsta manu vaigu, un es satrūkstos, jūtot šo pieskārienu. Tikai tagad es aptveru, ka esmu aizturējusi elpu, un izpūšu to.
– Vai tas nozīmē, ka tu vairs nesūkstīsies par manām vadītājas prasmēm? – es painteresējos. Kristjens smejas, atbrīvodamies no ilgi krātās spriedzes.
– To es nevaru apsolīt.
– Pateicos, ka ļāvi sēsties pie stūres. It īpaši šādos
