mani biedē. Es atbalstos uz ceļgaliem, pieliecos un viegli noskūpstu viņu uz lūpām.
– Labi. Ticība un pacietība. To es spēšu.
– Lieliski. Franko ir šeit.
Franko ir neliela auguma, tumsnējs gejs. Man viņš uzreiz iepatīkas.
– Cik skaisti mati! – viņš jūsmo, runādams ar pārspīlētu, droši vien tēlotu itāļu akcentu. Varu derēt, ka viņš patiesībā dzimis Baltimorā vai kādā tamlīdzīgā vietā, bet friziera aizrautība ir lipīga. Kristjens mūs abus ieved vannasistabā, steidzīgi aiziet un atgriežas, nesdams krēslu no savas istabas.
– Ļaušu jums abiem strādāt, – viņš nomurmina.
– Grazie, Greja kungs. – Franko pievēršas man. – Bene, Anastasija, ko varam ar tevi iesākt?
Kristjens sēž uz dīvāna un lasa dažādas izdrukas. Lielo istabu piepilda klusa, patīkama klasiskā mūzika. Sieviete kaislīgi dzied, melodijā izliedama vai visu dvēseli. Elpu aizraujoši. Kristjens paceļ skatienu un pasmaida, novēršot manu uzmanību no mūzikas.
– Nu re! Es jau teicu, ka viņam patiks! – Franko paziņo. – Tu izskaties ļoti labi, Ana, – Kristjens atzinīgi nosaka.
– Mans uzdevums ir paveikts! – Franko iesaucas.
Kristjens pieceļas un tuvojas mums. – Paldies, Franko.
Frizieris pagriežas, sagrābj mani ciešā lāča tvērienā un noskūpsta uz abiem vaigiem. – Nekad neļauj kādam citam apgriezt tev matus, bellissima Ana!
Es smejos, šāda jūtu uzplūda samulsināta. Kristjens pavada Franko līdz priekšnama durvīm un drīz atgriežas.
– Priecājos, ka nolēmi paturēt garus matus, – viņš nosaka un tuvojas man, acīm mirdzot. Satvēris manu matu šķipsnu, viņš to paburza.
– Mīksti, – viņš nomurmina, lūkodamies uz mani. – Vai vēl dusmojies?
Es pamāju, un Kristjens smaida.
– Par ko?
Es sašutusi paceļu acis pret griestiem. – Vai gribi dzirdēt visu sarakstu?
– Tev ir saraksts?
– Jā. Garš.
– Vai varam to apspriest gultā?
– Nē. – Es bērnišķīgi uzmetu lūpu.
– Labi, tad pie pusdienu galda. Esmu izsalcis, turklāt ne tikai pēc ēdiena. – Viņš man velta iekāres pilnu smaidu.
– Es nepieļaušu, lai apžilbini mani ar savām seksa gudrībām.
Var manīt, ka Kristjens pūlas slēpt uzjautrinājumu. – Kas tevi satrauc, Stīlas jaunkundze? Spļauj vien ārā!
Labi.
– Kas mani satrauc? Sāksim ar tavu neapvaldīto ielaušanos manā personiskajā dzīvē, turpināsim ar to, ka aizvedi mani uz vietu, kur strādā tava bijusī mīļākā, turklāt tavas verdzenes tur mēdza vaksēties. Pēc tam tu uzcēli mani uz pleca ielas vidū, it kā es būtu bērns – un, vissliktākais, tava Bargā Kundze drīkst tev pieskarties! – Mana balss kļūst arvien skaļāka.
– Iespaidīgs saraksts, – Kristjens atzīst, saraucis uzacis, un viņa sejā vairs nav ne miņas no jautrības. – Tikai vēlreiz atgādinu, ka viņa nav mana Bargā Kundze.
– Viņa drīkst tev pieskarties, – es atkārtoju.
Kristjens sakniebj lūpas. – Viņa zina, kur tas pieļaujams.
– Ko tas nozīmē?
Kristjens izlaiž abas plaukstas caur matiem un aizver acis, it kā lūgdams padomu kādai dievībai. Viņš norij siekalas.
– Mums abiem nav nekādu noteikumu. Nekad neesmu bijis attiecībās bez noteikumiem, un es nekad nezinu, kur tu man pieskarsies. Tas mani biedē. Tavi pieskārieni pavisam… – Viņš apklust, meklēdams vārdus. – Tie nozīmē vairāk. Daudz vairāk.
Vairāk? Šādu atbildi es nebiju gaidījusi, tā mani apmulsina, un starp mums atkal nostājas šis mazais, bet neticami nozīmīgais vārds.
Mani pieskārieni nozīmē… vairāk. Kā lai pretojos, kad viņš runā tā? Pelēkās acis vērīgi lūkojas uz mani, un tajās vīd bažas.
Es bikli pastiepju roku, un bažu vietā parādās trauksme.
Kristjens atkāpjas, un es nolaižu plaukstu.
– Stingrais ierobežojums, – viņš nočukst, un viņa sejā atplaiksnī sāpes un panika.
Es nespēju atvairīt šausminošu vilšanos. – Kā tu justos, ja nedrīkstētu pieskarties man?
– Mani mocītu drausmīgas alkas, – viņš nekavējoties atbild.
Ak, mans neizprotamais vīrietis! Es papurinu galvu, kautri pasmaidīdama, un viņš manāmi nomierinās.
– Reiz tev nāksies man pastāstīt, kāpēc tas ir stingrais ierobežojums.
– Jā, reiz, – Kristjens nomurmina un šķietami sekundes simtdaļā attopas no sava trauslā noskaņojuma.
Kā viņš spēj tik ātri mainīties? Nezinu nevienu citu, kurš to prastu.
– Tā, parunāsim par visu pārējo tavā sarakstā. Par ielaušanos tavā personiskajā telpā. – Kristjens sarauc mutes kaktiņu, apdomādams manus vārdus. – Tāpēc, ka es zinu tava bankas konta numuru.
– Jā, tas ir briesmīgi.
– Par visām manām Pakļautajām tiek veikta izmeklēšana. Nāc līdzi, es tev parādīšu. – Viņš pagriežas un dodas uz savu kabinetu.
Es paklausīgi sekoju, nedaudz noreibusi. Kristjens izņem manilas aploksni no slēgta kartotēkas skapja. Uz tās drukātiem burtiem rakstīts “Anastasija Roza Stīla”.
Žēlīgā debess! Es pārmetoši uzlūkoju Kristjenu.
Viņš kā atvainodamies parausta plecus. – Vari to paturēt, – viņš klusi nosaka.
– Ak, paldies! – es dzēlīgi atcērtu un sāku šķirstīt dokumentus. Viņam ir pat manas dzimšanas apliecības kopija, stingrie ierobežojumi, konfidencialitātes līgums, vienošanās… – šausmas! – mans sociālās apdrošināšanas numurs, autobiogrāfija, ko iesūtīju potenciālajiem darbadevējiem, un karjeras izklāsts.
– Tātad tu zināji, ka es strādāju Kleitona veikalā.
– Jā.
– Tā nebija sagadīšanās. Tu neienāci veikalā nejauši?
– Nē.
