redzot acu bolīšanu.
– Nevar būt! – viņš dzēlīgi iesaucas.
Es pasniedzu Kristjenam īsto roku, un viņš spēji pieceļas sēdus. Mēs ielūkojamies viens otram acīs.
– Vai esi gatava? – viņš glāsmaini iejautājas, un es jūtu visus muskuļus saspringstam. Vareni.
– Jā, – es nočukstu. Viņa tuvums ir kārdinošs, spēcīgais augums ir tepat blakus, un viņa īpašais aromāts sajaucas ar manas dušas želejas smaržu. Kristjens paceļ manu roku līdz savam plecam.
– Zīmē, – viņš izdveš, un es jūtu muti izkalstam. Viņš virza manu plaukstu apkārt padusei un lejup gar krūtīm. Lūpu krāsa veido platu, koši sarkanu līniju. Kad esmu sasniegusi Kristjena krūškurvja apakšējo malu, viņš virza manu roku pār vēderu un saspringst, šķietami bezkaislīgi lūkodamies man acīs, bet es nojaušu, ka patiesībā viņš cenšas nomākt nepatiku.
Kristjens rūpīgi slēpj savu riebumu un ir cieši sakodis zobus. Arī ap viņa acīm manāma spriedze. Kad esmu jau apzīmējusi pusi vēdera, viņš nomurmina: – Virzies augšup pa otru pusi.
Es uzzīmēju vēl vienu līniju paralēli pirmajai. Uzticēšanās, ko viņš man dāvā, ir galvu reibinoša, bet sajūsmu mazina atskārsme, ka es redzu viņa sāpju pēdas – septiņas mazas, apaļas, baltas rētas uz krūtīm. Vērojot baismo, ļaunuma atstāto kropļojumu uz viņa skaistās miesas, es jūtos kā nokļuvusi ellē. Kādam jābūt cilvēkam, kurš spēj kaut ko tādu nodarīt bērnam?
– Viss, – es nočukstu, apvaldīdama savas šausmas.
– Nē, – viņš iebilst un ar rādītājpirkstu novelk līniju ap atslēgas kaulu. Es to iezīmēju ar sarkano krāsu.
– Tagad muguru, – Kristjens nomurmina un pagriežas tā, ka esmu spiesta no viņa nokāpt. Nosēdies uz sakrustotām kājām ar muguru pret mani, viņš zemā, dobjā balsī saka:
– Turpini līniju no manām krūtīm līdz otriem sāniem.
Es paklausu, zīmēdama robežu pār viņa muguru vidū, un ieraugu vēl dažas rētas, kas bojā viņa skaisto augumu. Kopā deviņas.
Nolādēts! Es tik tikko apvaldu spēcīgo vēlmi noskūpstīt katru rētu, turklāt man acīs sariešas asaras. Tikai nezvērs varētu izdarīt kaut ko tādu. Kristjens ir noliecis galvu un sasprindzis gaida, līdz es pabeidzu zīmējumu uz viņa muguras.
– Vai arī ap kaklu? – es čukstus jautāju.
Kristjens pamāj, un es zīmēju līniju, kas aizstiepjas pār kaklu zem matiem.
– Gatavs, – es nomurminu, un izskatās, ka viņš uzvilcis dīvainu miesas krāsas vesti ar piedauzīgi sarkanu apmali.
Kristjens manāmi nomierinās, viņa pleci atslābt, un viņš nesteidzīgi pagriežas.
– Šīs ir robežas, – viņš klusi nosaka, un viņa acis ir satumsušas, bet zīlītes iepletušās. Kas vainojams – bailes? Iekāre? Man gribas mesties Kristjenam virsū, tomēr es savaldos un tikai lūkojos uz viņu ar apbrīnas pilnu skatienu.
– Man nav iebildumu pret robežām. Šobrīd es gribu mesties tev virsū, – es nočukstu.
Kristjena lūpās ataust šķelmīgs smaids, un viņš paceļ rokas, bez vārdiem piekrizdams.
– Esmu tavā rīcībā, Stīlas jaunkundze.
Bērnišķīgas jūsmas pārņemta, es spalgi iekliedzos un krītu viņa skavās, nogāzdama Kristjenu garšļaukus. Viņš pagriežas un puiciski smejas, pauzdams atvieglojumu, jo mokas beigušās. Es attopos uz gultas zem viņa auguma.
– Mēs kaut ko atstājām nepabeigtu, vai ne? – viņš nosaka, un mūsu lūpas sakļaujas.
6. NODAĻA
Es ieviju pirkstus Kristjena matos, un manas lūpas kaist skūpstā. Alkaini tverdama Kristjena tuvumu, es izbaudu viņa mēles pieskārienus. Un viņš ir tikpat kaismīgs. Sajūta ir debešķīga.
Viņš spēji pieceļ mani sēdus un ar strauju kustību pārvelk man pār galvu kreklu, ko nosviež uz grīdas.
– Es gribu tevi sajust, – viņš aizrautīgi dveš, ar lūpām skardams manu muti, un es jūtu viņa pirkstus atsprādzējam manu krūšturi. Nepieciešama tikai viena veikla kustība, un apakšveļa jau ir novilkta.
Nogrūdis mani atpakaļ uz gultas, Kristjens iespiež mani matracī un ar muti virzās lejup, līdz sasniedz krūtis. Es satveru viņu aiz matiem un spēcīgi parauju, un viņš ar lūpām aptver manu krūtsgalu, viegli pavilkdams to.
Manu ķermeni pārņem prātam neaptveramas izjūtas, un es iekliedzos. Mani muskuļi spēji saspringst.
– Jā, meitenīt, es gribu tevi dzirdēt, – Kristjens nomurmina, lūpām skarot manu sakarsušo ādu.
Es vēlos sajust Kristjenu sevī. Viņš izmanto muti, lai rotaļātos ar manu krūtsgalu, maigi paviļā to zobos, liekot man locīties, trīsēt un alkt pēc viņa. No Kristjena plūst ilgas savienojumā ar… ko? Bijību? Rodas iespaids, ka viņš mani godina, ar pirkstiem saudzīgi, prasmīgi skardams manu krūtsgalu, līdz tas saspringst. Viņa pirksti aizslīd līdz maniem džinsiem, un viņš veikli atpogā tos, atdara rāvējslēdzēju un ieslēpj roku manās biksītēs, ar pirkstu glāstīdams kājstarpi. Jau nākamajā mirklī Kristjens spēji izelpo, vienlaikus ievirzīdams pirkstu manī. Es paceļu gurnus, tiekdamās pretī viņa plaukstai, un viņš atsaukdamies piespiež to tuvāk.
– Mm, mazā, – Kristjens izdveš, sliedamies man pāri, un cieši lūkojas man acīs. – Tu esi mitra. – Viņa balsī ieskanas apbrīna.
– Nāc manī, – es nomurminu.
Mūsu lūpas atkal satiekas, un es jūtu Kristjena alkaino izmisumu, viņa vēlmi pēc manis.
Šoreiz kaut kas ir mainījies. Nekas tāds nav noticis, izņemot to reizi, kad bijām Džordžijā… un es atceros viņa vārdus. Man jāzina, ka starp mums viss ir labi. Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā par to pārliecināties.
Man no šīs domas noreibst galva. Apziņa, ka es atstāju uz viņu šādu iespaidu, ka varu dāvāt viņam mierinājumu šādā veidā… Kristjens pieceļas sēdus, ieslidina pirkstus aiz manu džinsu jostas un novelk tos līdz ar biksītēm.
Nenovērsdams skatienu no manis, viņš izkāpj no gultas, sameklē kabatā spīdīgo paciņu un pasviež to man, pirms ar vienu strauju kustību atbrīvojas no džinsiem un īsbiksēm.
Es dedzīgi atplēšu paciņu un, kad Kristjens ir atgriezies man blakus, nesteidzīgi uzvelku prezervatīvu uz viņa locekļa. Satvēris mani aiz abām rokām, viņš apguļas uz muguras.
– Nāc virsū, – viņš pavēl, uzvilkdams mani sev virsū. – Es gribu tevi aplūkot.
Jā, jā!
Kristjens man palīdz, un es piesardzīgi ievadu viņa locekli sevī.
