izbaudīdama galvu reibinošo varas izjūtu, un vēroju, kā Kristjens Grejs pamazām zaudē savaldību. Viņš atlaiž manas plaukstas un ieķeras gurnos, un es satveru viņa augšdelmus. Kristjens spēji grūž gurnus manā virzienā, un es iekliedzos.
– Jā, mazā, sajūti mani, – viņš elsodams saka.
Es atmetu galvu un paklausu, ļaudamās Kristjena pieredzei. Mēs abi kustamies ideāli saskaņotā ritmā, un visas domas pagaist. Mani pārņem tikai baudpilnas sajūtas. Augšup un lejup… vēl, vēl… Jā… Es atveru acis un lūkojos uz viņu, saraustīti elpodama, un viņš vēro mani, acīm kvēlojot.
– Mana Ana, – viņš izdveš.
– Jā, – es elsoju. – Mūžīgi.
Kristjens skaļi ievaidas, aizver acis un atmet galvu. Brīdī, kad viņš zaudē savaldību, arī mans liktenis ir izlemts, un es beidzu, skaļi izkliegdama savu atvieglojumu, pirms sabrūku uz viņa.
– Mana meitene, – viņš iestenas, sasniegdams savu virsotni, turēdams mani cieši klāt un ļaudamies baudai.
Esmu atbalstījusi galvu pret Kristjena krūtīm aizliegtajā zonā, un mans vaigs piespiests mīkstajiem matiņiem uz viņa krūšu kaula. Es strauji elpoju, laimē starodama, un pretojos kārdinājumam viņu noskūpstīt.
Pūlēdamās atgūties, es turpinu gulēt uz Kristjena. Viņš noglāsta manus matus un laiž roku pār muguru, glāstīdams mani, kamēr arī pats nomierinās.
– Tu esi tik daiļa.
Es paceļu galvu un neticīgi uzlūkoju Kristjenu. Viņš sarauc pieri un strauji pieceļas sēdus, apskaudams mani, lai es nenoslīdētu nost. Mēs ielūkojamies viens otram acīs, un es pieķeros pie viņa augšdelmiem.
– Tu. Esi. Daiļa, – Kristjens atkārto, uzsvērdams katru vārdu.
– Un tu dažreiz esi apbrīnojami mīļš. – Es viņu maigi noskūpstu.
Pacēlis mani augstāk, Kristjens atraujas, un es apbēdināta saviebjos. Viņš pieliecas un saudzīgi piespiež lūpas manējām.
– Tev nav ne jausmas, cik pievilcīga esi, vai ne?
Es nosarkstu. Kāpēc viņš neliekas mierā?
– Vai tiešām tev nepietiek ar visiem šiem puišiem, kas cenšas tevi savaldzināt?
– Kādiem puišiem?
– Vai man uzskaitīt visus? – Kristjens dzēlīgi painteresējas. – Fotogrāfs ir tevī neprātīgi iemīlējies. Vēl ir zēns no saimniecības preču veikala un tavas draudzenes brālis. Un tavs priekšnieks, – viņš sadrūmis piebilst.
– Kristjen, tā nav patiesība.
– Tici man, viņi tevi grib. Viņi iekāro to, kas pieder man. – Kristjens pievelk mani sev klāt, un es uzjautrināta atbalstu apakšdelmus pret viņa pleciem, spēlēdamās ar viņa matiem.
– Man, – viņš atkārto, un viņa acīs iekvēlojas greizsirdība.
– Jā, tev, – es smaidīdama apliecinu. Kristjens šķiet nomierinājies, un es jūtos ļoti ērti, kaila gulēdama viņam uz ceļiem sestdienas pēcpusdienas spožajā gaismā. Cik neparasti! Uz viņa skaistās ādas vēl joprojām redzamas lūpu krāsas pēdas. Es pamanu arī traipus uz gultas pārvalka un brīdi prātoju, ko par tiem domās Džonsas kundze.
– Līnija nav pārrauta, – es nomurminu un drosmīgi velku ar rādītājpirkstu gar viņa plecu. Kristjens sastingst un sāk spēji mirkšķināt acis. – Es gribu doties izpētes gājienā.
Viņš aizdomīgi vēro mani.
– Pa dzīvokli?
– Nē. Man padomā ir bagātību karte, ko uzzīmējām uz tevis. – Mani pirksti niez vēlmē pieskarties viņam.
Kristjens izbrīnīts sarauc uzacis un šķiet apjucis. Es paberzēju degunu pret viņējo.
– Kādi piedzīvojumi iekļauti šajā izpētes gājienā, Stīlas jaunkundze?
Es atrauju roku no viņa pleca un ar pirkstiem viegli skaru viņa vaigu.
– Man tikai gribas pieskarties tev visur, kur tas ļauts.
Kristjens ar zobiem satver manu rādītājpirkstu un saudzīgi iekožas tajā.
– Au! – es protestēju, un viņš atplaukst smaidā, dobji ieņurdēdamies.
– Labi, – Kristjens nosaka, atbrīvodams manu pirkstu, bet viņa balsī ieskanas piesardzība. – Pagaidi. – Viņš pieliecas, paceldams mani, un novelk prezervatīvu, ko nevērīgi nosviež uz grīdas.
– Neciešu gumijas. Varbūt es pasaukšu doktori Grīnu, lai viņa tev injicē zāles.
– Vai tev šķiet, ka Sietlas labākā ginekoloģe atskries, tiklīdz pasvilpsi?
– Es protu runāt pārliecinoši, – Kristjens nomurmina, atglauzdams manus matus aiz auss. – Franko lieliski paveicis savu darbu. Man patīk šis pakāpeniskais griezums.
– Vai tu centies mainīt sarunas tematu?
Kristjens atguļas, balstīdamies uz elkoņiem, un es atkal sēžu viņam virsū, atspiedusies pret viņa ceļos saliektajām kājām.
– Dari, kas tev jādara, – viņš sadrūmis nosaka, izskatīdamies noraizējies, bet cenšas to slēpt.
Nenolaizdama skatienu no Kristjena sejas, es velku pirkstu gar lūpu krāsas līniju pār izcilnajiem vēdera muskuļiem. Viņš saraujas, un es sastingstu.
– Mēs varam pārtraukt, – es nočukstu.
– Nē, ir labi. Man tikai nedaudz… jāpielāgojas. Neviens man sen nav pieskāries, – viņš nomurmina.
– Bargā Kundze? – Vārdi nelūgti pārveļas pār lūpām, un man izdodas nepieļaut, lai balsī ieskanas rūgtums un dusmas.
Kristjens pamāj, un ir redzams, ka viņš jūtas neomulīgi. – Negribu runāt par viņu. Tev sabojāsies labais noskaņojums.
– Es nepieļaušu, lai tas notiek.
– Nē, Ana, tu netiksi galā ar savām jūtām. Katru reizi, kad viņu pieminu, tevi pārņem niknums. Tā visa ir pagātne, un es nevaru to mainīt. Man paveicies, ka tev nav attiecību vēstures, jo pretējā gadījumā es sajuktu prātā.
To dzirdot, es saraucu pieri, tomēr negribu strīdēties. – Sajuktu prātā? Vēl vairāk nekā līdz šim? – Es pasmaidu, cerēdama izkliedēt spriedzi.
Kristjena lūpas nedaudz savelkas. – Es sajuktu prātā tevis dēļ, – viņš nočukst.
Mana sirds līksmē sažņaudzas.
– Vai piezvanīt doktoram Flinnam?
