style="font-size:15px;"> – Viņa noteikti ļoti lepojas ar tevi. Es viņas vietā būtu sajūsmināta.
Pār Kristjena seju pārslīd drūma ēna, un viņš uz brīdi šķiet apjucis, piesardzīgi vērodams mani, it kā taustīdamies pa tumsu.
– Vai jau nolēmi, ko šovakar vilksi mugurā? Vai arī man vajadzētu kaut ko izvēlēties tavā vietā? – viņš negaidīti lietišķi painteresējas.
Ak vai! Izklausās, ka Kristjens dusmojas. Kāpēc? Ko esmu pateikusi?
– Emm… nē, vēl nē. Vai tu pats izvēlējies visas drēbes?
– Nē, Anastasija. Es iedevu sarakstu un tavus izmērus pārdevējai veikalā Neiman Marcus. Visam vajadzētu derēt. Starp citu, esmu noorganizējis papildu miesassargus šim vakaram un dažām turpmākajām dienām. Leila ir neaprēķināma un klīst pa Sietlas ielām. Es domāju, ka tā būs drošāk. Negribu, lai kaut kur dodies bez pavadoņiem. Vai skaidrs?
Es samirkšķinu acis. – Jā, skaidrs. – Kas noticis ar Greju, kurš vēl nesen pauda vēlmi mani iegūt tepat un tūlīt?
– Lieliski. Es informēšu miesassargus. Ilgi nekavēšos.
– Viņi jau ir šeit?
– Jā. Kur?
Kristjens ieliek šķīvi izlietnē un pamet istabu. Ko tas nozīmēja? Rodas sajūta, ka viņa ķermenī slēpjas vairāki pavisam dažādi cilvēki. Vai tas neliecina par šizofrēniju? Nāksies pameklēt to internetā.
Es steidzīgi nomazgāju traukus un dodos atpakaļ uz savu istabu, nesdama līdzi “Anastasijas Rozas Stīlas” dosjē. Iegājusi lielajā skapī, es sameklēju visas trīs garās vakarkleitas. Kuru izvēlēties?
Apgūlusies gultā, es lūkojos uz savu Mac datoru, iPad un viedtālruni. Visi šie tehnikas brīnumi mani mulsina. Es pārsūtu Kristjena mūzikas kolekciju no iPad uz datoru un atveru interneta pārlūku.
Kad atgriežas Kristjens, es raugos datora ekrānā.
– Ko tu dari? – viņš klusi painteresējas.
Es izbīstos, jo nezinu, vai vajadzētu rādīt viņam lapu, ko šobrīd lasu – par personības dalīšanās sindroma pazīmēm. Kristjens apguļas uz vēdera man blakus un uzjautrināts ielūkojas ekrānā.
– Vai ir kāds iemesls, kāpēc par to interesējies? – viņš šķietami nevērīgi jautā.
Skarbais Kristjens nozudis, un atgriezies viņa rotaļīgais dvīņubrālis. Kā lai es izprotu visas šīs pārvērtības?
– Es veicu pētījumu. Par sarežģītu personību. – Es veltu viņam savu bezkaislīgāko skatienu.
Viņš savelk lūpas apslāpētā smaidā. – Sarežģītu personību?
– Tas ir mans nelielais projekts.
– Tātad es esmu kļuvis par tavu nelielo projektu? Paviršas intereses objektu? Zinātnisku eksperimentu? Biju jau pārliecināts, ka nozīmēju tev visu. Tu mani satriec, Stīlas jaunkundze.
– Kā tu zini, ka runa ir par tevi?
– Šāvu uz labu laimi.
– Tu tiešām esi vienīgais slimais, valdonīgais ķēms ar zibenīgām noskaņojuma maiņām, kuru esmu tuvāk iepazinusi.
– Man šķita, ka esmu vienīgais, jo jebkad esi iepazinusi tuvāk. – Viņš sarauc uzaci.
Es piesarkstu. – Jā. Taisnība.
– Vai jau esi kaut ko secinājusi?
Es pagriežos un uzmetu skatienu Kristjenam. Viņš guļ man blakus, izstiepies uz sāna, un atbalstās uz elkoņa, uzjautrināti vērodams mani.
– Manuprāt, tev nepieciešama intensīva ārstēšana.
Viņš pasniedzas un maigi atglauž man aiz auss matu šķipsnu.
– Toties es domāju, ka man esi nepieciešama tu. Lūdzu. – Viņš iedod man lūpu krāsas tūbiņu.
Es apjukusi to uzlūkoju. Ugunīgi sarkanā krāsa man nekad nav patikusi.
– Tu vēlies, lai es ar to krāsoju lūpas? – es izbijusies vaicāju.
Kristjens iesmejas. – Nē, Anastasija, ja vien to nevēlies tu pati. Nedomāju, ka tev šis tonis piestāv, – viņš sausi nosaka.
Apsēdies uz sakrustotām kājām, viņš pārvelk kreklu pāri galvai. Ak vai! – Man iepatikās tava doma par karti.
Es apjukusi uzlūkoju viņu. Kādu karti?
– Par neaizskaramo vietu iezīmēšanu, – Kristjens paskaidro.
– Ak tā. Es jokoju.
– Es runāju nopietni.
– Tātad tu gribi, lai es uz tevis zīmēju ar lūpu krāsu?
– To varēs nomazgāt. Vēlāk.
Tas nozīmētu, ka drīkstu viņam brīvi pieskarties. Manās lūpās ataust izbrīna pilns smaids.
– Kā būtu ar kaut ko ilgstošāku? Piemēram, flomāsteru?
– Varbūt tetovējumu? – Viņa acis uzjautrinājumā iedzirkstas.
Tetovējums uz Kristjena Greja miesas? Tas izķēmotu viņa skaisto augumu, kas jau pietiekami cietis. Nē, nemūžam!
– Nekādu tetovējumu! – es smejos, slēpdama šausmas. – Tātad izmantosim lūpu krāsu. – Viņš plati pasmaida.
Es aizcērtu datoru un nolieku to malā. Varētu kļūt interesanti.
– Nāc. – Viņš stiepj rokas man pretī. – Apsēdies uz manis.
Es nometu kurpes, pieceļos sēdus un pierāpoju Kristjenam tuvāk. Viņš atguļas uz muguras, bet nenolaiž ceļgalos saliektās kājas.
– Atbalsties pret mani.
Nosēdusies viņam uz vēdera, es atspiežos pret Kristjena kājām. Viņš ir plati iepletis acis un šķiet bažu pārņemts, tomēr vienlaikus arī uzjautrināts.
– Tu izskaties… aizrāvusies, – viņš dzēlīgi nosaka.
– Man patīk uzzināt kaut ko jaunu, Grej, un tas nozīmē, ka tu jutīsies mierīgāks, jo man būs zināmas robežas.
Kristjens papurina galvu, it kā nespēdams īsti noticēt, ka grasās ļaut man zīmēt uz viņa ādas.
– Noņem lūpu krāsas vāciņu, – viņš pavēl.
Viņa balsī ieskanas valdonīgais tonis, tomēr šobrīd tas mani
