to neizmantoju ļauniem nolūkiem. Visas šīs ziņas ir pieejamas jebkuram, ja vien nedaudz piepūlas, Anastasija. Lai kontrolētu situāciju, man nepieciešama informācija. Tā bijis vienmēr. – Kristjens piesardzīgi lūkojas uz mani, un viņa sejas izteiksme ir neizdibināma.
– Tā gluži nav. Šodien tu izmantoji šo informāciju, lai pārskaitītu uz manu rēķinu divdesmit četrus tūkstošus dolāru, kurus es nevēlos pieņemt.
Viņš sakniebj lūpas. – Es jau teicu, ka Teiloram izdevās šo naudu dabūt par mašīnu. Zinu, ka tas izklausās neticami, bet tā ir patiesība.
– Tomēr Audi…
– Anastasija, vai tu kaut nojaut, cik daudz es pelnu?
Es pietvīkstu. – Kāpēc man tas būtu jāzina? Mani neinteresē tavs bankas konts, Kristjen.
Viņa acis atmaigst. – Zinu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.
Es satriekta uzlūkoju Kristjenu. Mīļa?
– Anastasija, es pelnu apmēram simt tūkstošus dolāru stundā.
No izbrīna man paveras mute. Tā ir milzīga summa.
– Divdesmit četri tūkstoši dolāru ir nieks. Mašīna, grāmatas, drēbes, tas viss man neko nenozīmē, – Kristjens klusi paskaidro.
Viņš tiešām neko nesaprot. Pārsteidzoši.
– Ja tu būtu manā vietā, kā tu justos, saņemot tik… dāsnas dāvanas? – es painteresējos.
Kristjens neizpratnē lūkojas uz mani, un es jūtu, ka šeit slēpjas problēmas sakne – empātija vai tās trūkums. Ieilgušais klusums kļūst nepatīkams, līdz viņš parausta plecus.
– Nezinu, – viņš nosaka un šķiet patiesi apjucis.
Man sažņaudzas sirds. Lūk, atslēga, kas ļaus man izprast sava dīvainā vīrieša personību. Viņš neprot iztēloties sevi manā vietā. Labi, tagad es to zinu.
– Sajūta nav laba. Proti, tu esi ļoti dāsns, bet man tas liek justies neomulīgi. Esmu jau to teikusi vairākas reizes.
Viņš nopūšas. – Es vēlos tev dāvināt visu pasauli, Anastasija.
– Es gribu tikai tevi, Kristjen. Nevis piedevas.
– Tā ir daļa no komplekta. Daļa no manis.
Šādi mēs neko nepanāksim.
– Vai gribi ēst? – es jautāju. Spriedze ir pārāk nogurdinoša.
– Jā, – Kristjens atbild, saraucis pieri.
– Es kaut ko pagatavošu.
– Lieliski. Bet ledusskapī ir ēdiens.
– Džonsas kundzei nedēļas nogalē ir brīvdienas, vai ne?
Un tas nozīmē, ka tu pārtiec no aukstiem uzgriežamajiem?
– Nē.
– Kādā ziņā?
Kristjens nopūšas. – Manas pakļautās gatavo ēdienu, Anastasija.
– Ak tā, protams. – Es pietvīkstu. Kāpēc esmu tik dumja?
Es jauki pasmaidu. – Ko kungs vēlas ēst?
– Visu, ko kundze atradīs, – viņš sadrūmis nosaka.
Izpētījusi ledusskapja bagātīgo saturu, es nolemju pagatavot omleti spāņu gaumē. Man izdodas atrast pat aukstus vārītus kartupeļus. Kristjens ir savā kabinetā un droši vien ielaužas kāda nelaimīga cilvēka personiskajā dzīvē, ievācot informāciju. Doma nav patīkama, un es sajūtu rūgtu garšu mutē. Ir grūti aptvert, ka Kristjens patiesi neizprot pieļaujamās robežas.
Lai gatavotu ēdienu, man nepieciešama mūzika, un es grasos gatavot nepakļāvīgi! Pie kamīna ir paliktnis atskaņotājam, un es izņemu no tā Kristjena iPod. Varu derēt, ka tajā atrodams vēl kaut kas no Leilas izvēlētajiem skaņdarbiem, un mani šī iespēja šausmina.
Kur viņa ir? es prātoju. Ko viņa vēlas?
Es nodrebinos. Leila atstājusi baismas pēdas, un man ir grūti aptvert to nozīmīgumu.
Gribu paklausīties kaut ko uzmundrinošu, tāpēc pārlūkoju garo skaņdarbu sarakstu. Beyoncé? Neizklausās pēc Kristjena gaumes. Crazy in Love. Jā! Ļoti piemēroti. Es nospiežu “Atkārtot” pogu un ieslēdzu skaļumu.
Atgriezusies virtuvē, es sameklēju bļodu un ķeros pie olu kulšanas, dejodama ap galdu. Pēc tam es ledusskapī samedīju kartupeļus, šķiņķi un – lieliski! – zaļos zirnīšus. Tas viss man noderēs. Atradusi pannu, es novietoju to uz plīts, ieleju olīveļļu un turpinu kult olas.
Dzīve bez empātijas spējām, es prātoju. Vai tas raksturīgs tikai Kristjenam? Varbūt tādi ir visi vīrieši, un viņi nesaprot sievietes. Man nav ne jausmas. Varbūt tā nemaz nav jauna atklāsme.
Žēl, ka Keita ir aizbraukusi; es varētu viņai pajautāt. Viņa pārāk ilgi laiskojas Barbadosā. Nedēļas beigās viņai vajadzētu atgriezties no papildu brīvdienām, ko viņa pavada kopā ar Eljotu. Interesanti, vai viņus vēl joprojām vieno tik nevaldāma kaisle.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esi man tik mīļa.
Es pārtraucu kult olas. Kristjens to pateica. Vai tas nozīmē, ka ir arī citi iemesli? Pirmo reizi kopš tikšanās ar Bargo Kundzi es pasmaidu, un tas ir patiess, sirsnīgs, ļoti plats smaids.
Kristjens apliek roku man ap vidukli, un es salecos.
– Interesanti izvēlēta mūzika, – viņš noņurd, noskūpstīdams mani zem auss. – Tavi mati labi smaržo. – Viņš ieslēpj degunu tajos un dziļi ieelpo.
Es jūtu pavēderes muskuļus saspringstam. Nē! Es atbrīvojos no skavām.
– Kristjen, es vēl joprojām dusmojos.
Viņš sarauc pieri. – Cik ilgi tas turpināsies? – viņš jautā, izlaizdams pirkstus caur matiem.
Es paraustu plecus. – Vismaz līdz brīdim, kad būšu paēdusi.
Kristjens uzjautrināts savelk lūpu kaktiņus. Viņš paņem tālvadības pulti un izslēdz mūziku.
– Vai tu ievietoji šo dziesmu atskaņotājā? – es jautāju.
Viņš sadrūmis papurina galvu, un es saprotu, ka vainojama rēgainā meitene.
– Vai tev nešķiet, ka viņa centās tev kaut ko pateikt?
– Tagad – jā, protams, – Kristjens klusi piekrīt.
Jau atkal redzams, ka viņš neprot iejusties citu ādā. Es prātā sakrustoju
