lūpas nodrebēja, tomēr viņš nepasmaidīja.
– Tās ir apdrošinātas.
Uzgriezu muguru un sāku kāpt augšā pa kāpnēm, apzinādamās, ka viņš nav izkustējies.
– Kā jūs zaudējāt darbu?
Pusceļā pagriezos un paraustīju plecus.
– Es biju vajadzīga Bo. Nevarēju atstāt viņu ar aukli pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis. Nelaimīgā kārtā mans priekšnieks tam nepiekrita. – Negribēju redzēt Treja šaubas vai nepatiku, tāpēc pagriezos un turpināju kāpt augšup, līdz nonācu kāpņu laukumiņā ar balkonu virs vestibila un lielu vitrāžu, kas klāja lielāko daļu no sienas.
– Paldies, – viņš sacīja manai mugurai.
Mani soļi kļuva lēnāki.
– Par to, ko esat darījusi Bo labā. Taču tas neko nemainīs. Mans piedāvājums izpirkt jūsu mājas daļu vēl aizvien ir spēkā. Mēs abi zinām, ka jūs te neiederaties. Esam pateicīgi, ka atvedāt Bo atpakaļ pie viņa ģimenes, taču viņš nav un nekad nebūs jūsējais.
Karstums iesitās man sejā, kakls aizžņaudzās, un acīs sariesās asaras – vienu briesmīgu brīdi man jau likās, ka tūlīt sākšu raudāt. Taču es koncentrējos uz katru soli, turēdama muguru taisnu un zodu augstu izslietu, un turpināju kāpt augšā, ne reizes nepalūkodamās atpakaļ.
Durvis uz Eimijas Guidrijas guļamistabu bija viegli pavērtas. Es klusītēm pieklauvēju un tad iegāju baltā istabā, ko apspīdēja gaisma no augstajiem logiem, kas veidoja divas istabas sienas. Alkovā aiz arkas pa kreisi no durvīm atradās grezna gulta ar baldahīnu, neliels naktsgaldiņš un klubkrēsls. Eimija Guidrija, ģērbusies tajos pašos svārkos un blūzē, kas viņai bija mugurā pirmīt, bet bez žaketes, sēdēja, salikusi zeķēs tērptās kājas uz gultas pārvalka, atbalstījusies pret lieliem spilveniem un uztupinājusi uz deguna nelielas lasāmbrilles. Viņai līdzās gultā atradās liela koka kārba ar atvāžamu vāku, kas bija atvērts kā mute.
Vecā sieviete pasmaidīja, man pienākot tuvāk gultai.
– Lūdzu, sēdieties, – viņa sacīja, norādīdama uz mīksto klubkrēslu, kas bija pārvilkts ar dzeltenbaltu audumu. Viss šajā telpā bija grezns – no smalkajām antīkajām mēbelēm līdz apgleznotajām sienām un smalkajiem griestu rotājumiem. Tāpat kā gultā atlaidusies sieviete, tā bija skaista, ērta un eleganta – tieši tādu es būtu vēlējusies redzēt savu guļamistabu, ja vien būtu par to aizdomājusies un vēlētos kaut ko tik paliekošu kā māju ar savu guļamistabu tajā.
Apsēdos un sažņaudzu rokas klēpī, īsti nezinādama, kā Eimija mani uzņems, Treja dzēlīgajiem vārdiem vēl aizvien atbalsojoties atmiņā.
– Lūdzu Ketijai atvest šurp Bo, tiklīdz būsim beigušas, taču vispirms vēlējos kārtīgi izrunāties divatā.
Es piesardzīgi pamāju.
– Labprāt atbildēšu uz jebkādiem jautājumiem par Moniku. Viņa allaž jūs pieminēja ar labu vārdu.
Eimija skumji pasmaidīja.
– Jā, jā. Taču vispirms es gribēju parunāt par tevi.
Nemierīgi sagrozījos krēslā.
– Labi. Taču tur nav nekā daudz, ko teikt.
Eimija nopētīja mani pāri briļļu malai, likdama man sajusties kā kukainim zem mikroskopa, kas nolikts izpētei.
– Mans mazdēls noņēmās ar telefonu un datoru, kamēr gaidījām ierodamies jūs ar Bo. Viņš atrada vairākus avīžrakstus no tūkstoš deviņi simti deviņdesmit trešā gada, kad jums bija divpadsmit gadu.
Ventilators atdzīvojās, sakustinot vairāku fotogrāfiju stūrus, kas bija izmētātas uz gultas pārsega līdzās kārbai. Nolūkojos uz tām, cenzdamās atrast vārdus savai aizstāvībai un zinādama, ka pēc visiem šiem meklējumu gadiem tādu nav.
– Cik skumjš notikums. Tu biji vēl maza, tikai divpadsmit gadus veca, kad tava māsa tika nolaupīta. Jādomā, ka tu vainoji sevi.
Pacēlu skatienu, sadzirdējusi sapratni Eimijas balsī.
– Skaidrs, ka vainoju. Māte man lūdza pieskatīt mazo māsu, kamēr viņa aizies uz pārtikas veikalu pēc piena un olām. – Es apklusu un tad ar piespiešanos turpināju: – Tā bija mana dzimšanas diena, un viņa gatavoja man torti.
Eimija uzmanīgi noņēma brilles un nolika tās sev klēpī.
– Un tava ģimene – kur viņi ir tagad?
Uzliku rokas uz krēsla paroceņiem, gatavodamās doties projām.
– Negribu būt nepieklājīga, taču tā nav jūsu darīšana. Mums ir jārunā par Bo, portretu un pludmales māju. Un tam, kas noticis ar manu ģimeni, nav nekāda sakara ar to visu.
Vecā sieviete pasmaidīja, taču viņas pierē parādījās viegla krunka.
– Es nepiekrītu. Tavai pagātnei ir tiešs sakars ar to, kāpēc tu tagad atrodies te.
Atslīgu krēslā, juzdamās samulsusi.
– Nesaprotu, kādā veidā.
– Ļauj vecai sievietei izteikties nesakarīgi. Un tagad pastāsti man – kur ir tava ģimene?
Pēc brīža es atbildēju:
– Mana māte nomira pirms desmit gadiem no smadzeņu aneirismas. Tēvs dzīvo Kanādas tuksnešos, mainīdams draudzenes kā cimdus, un mans vecākais brālis, kad es ar viņu pēdējoreiz runāju pirms kādiem pieciem gadiem, dzīvoja Kalifornijā un strādāja par viesmīli. Un tagad, lūdzu, pasakiet man, kā tas viss ir saistīts ar Bo un visu pārējo. – Nepūlējos noslēpt asumu savā balsī.
Eimija neko neteica. Tā vietā viņa pasniedzās, paņēma divas fotogrāfijas un tad pabīdīja tās uz manu pusi.
– Vai tu zini, kas tas ir?
Paņēmu tās, lai nopētītu, viegli mainīdama leņķi, lai izvairītos no spožās saules atspīduma no logiem. Pirmajā fotogrāfijā bija redzama “Upesdziesma” – tieši tāda, kādu Monika bija to attēlojusi: ar graciozām kolonnām, verandu, kas pilna ar dažāda lieluma šūpuļkrēsliem, smilšainu pagalmu un lielu ozolu. Pat šūpoles karājās tajā pašā zarā, kurā tās bija uzgleznojusi Monika. Uz verandas kāpnēm bija sastājušies seši cilvēki, mazākais bija Bo vecumā, bet lielākais jau pusaudzis. Atpazinu iedegušu un laimīgu Moniku bērnībā, stāvot aizmugurē un balstoties pret kolonnu, un viņai uz gurna bija uztupināts mazs bērns.
Nenovērsdama skatienu no fotogrāfijas, es sacīju:
– Monika man uzgleznoja māju un tik daudz stāstīja par tajā pavadītajām vasarām un nedēļas nogalēm, ka jūtos gandrīz vai tā, it kā pati būtu tur bijusi. – Uz brīdi apklusu, norīdama kamolu kaklā. – Viņa sapņoja, ka kādu dienu atgriezīsies tajā ar saviem bērniem.
Eimijas
