gaidīju viņu atgriežamies. – Viņš apklusa. – Lai mēs varētu to atjaunot kopā. Man nelikās pareizi darīt to bez viņas.
Mana sirds sažņaudzās krūtīs, labi saprotot, ko tieši viņš gribējis teikt. Nevēlēšanās atjaunot māju bez māsas bija saistīta ar to pašu iemeslu, kura dēļ es vairs nekad nepētīju mākoņus.
Es nokremšļojos.
– Ja tas ir mierinājums, es nedomāju, ka Monika zināja par mājas sabrukšanu. Nezinu, vai tāpēc, ka viņa bija optimiste, vai tāpēc, ka deva priekšroku dzīvošanai iedomu pasaulē. Mēs visi redzējām ziņu sižetus par viesuļvētru. Lielākā daļa bija veltīti Ņūorleānai, taču Biloksi un mājas dēļ mēs skatījāmies ziņas par līča piekrasti. Šķiet, mēs abas pieņēmām, ka “Upesdziesma” ir pietiekoši veca un izturējusi jau daudzas vētras, tāpēc tai vajadzētu izturēt arī “Katrīnu”.
Trejs sakrustojas rokas virs krūtīm, itin kā kaut ko sargādams.
– Es varētu piekrist iedomu pasaulei. Viņa mērīja sevi un citus ar neiespējamu mērauklu. Vairums no mums nespēja tai atbilst.
Gluži kā gaidīdams manu nākamo jautājumu, viņš strauji mainīja tematu.
– Es gribētu izpirkt jūsu daļu no īpašuma. Un, tā kā man šķiet, ka Monika to vēlētos, es jums samaksāšu vairāk par tirgus vērtību. Kā jau jūs varat iedomāties, zemes gabals ar māju būtu vērtīgāks, taču es apzinos, ka jūs savā situācijā nevarat gaidīt, līdz māja tiks atjaunota.
Lūkojos uz Treju, taču viņa skatiens bija neizdibināms. Iedomājos par piekrastē redzēto postažu, par visiem tukšajiem zemes gabaliem, par izretinātajiem kokiem un centos iztēlojos jaunu māju krastmalā, kas jau vienreiz bija izrādījusies tik nodevīga. Tam bija vajadzīga neziņa un akla ticība, kas man nepiemita. Pat doma vien par to visu, kas vēl bija darāms, mani nogurdināja. Un Trejs man piedāvāja izeju.
– Jūs gribat izpirkt manu daļu no Biloksi mājas. Par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus vērtība.
– Jā.
Novērsos, kaunēdamās par to, cik ļoti man gribējās atbildēt piekrītoši. Taču kaut kas mani atturēja. Varbūt tikai apziņa, ka Monika ir mīlējusi šo māju un vēlējusies kādu dienu aizvest turp savus bērnus. Vai varbūt tas tāpēc, ka baltā māja pludmalē bija kalpojusi par nākotnes laimes simbolu mums abām. Par simbolu saulē pavadītām dienām, kur vairs nebūtu nepieciešamības savilkt galus kopā, kur nebūs slimības un nebeidzamo meklējumu.
Trejs ierunājās:
– Padomājiet par to dažas dienas, taču man šķiet, jūs drīz redzēsiet, ka šobrīd tas ir labākais risinājums. – Viņš pagriezās un devās uz loga pusi, atvilkdams aizkaru, lai palūkotos ārā. – Bo tēvs – vai viņš atrodas kaut kur pie apvāršņa? Nodūru skatienu, ievērodama švīku uz savām melnajām bezpapēžu laiviņām, kuras biju pirkusi vairs neesošam darbam. Papurināju galvu.
– Viņš bija… īslaicīgs draugs. – Ar grūtībām ieskatījos Trejam acīs. – Monika pat nezināja viņa uzvārdu. Kad viņa saprata, ka ir stāvoklī, viņš jau sen bija nozudis. Taču viņa gribēja bērnu – ļoti, lai arī ārsts centās viņu no tā atrunāt.
– Sirds dēļ?
Es pamāju, atcerēdamās to visu.
Trejs turpināja pētīt ārā pa logu redzamo ielu, taču es manīju, ka viņa poza pauž iestudētu nevērību, ka ikviens viņa vārds ir izsvērts un ka man jābūt ļoti, ļoti piesardzīgai.
Trejs turpināja.
– Interesanti, vai jūs zināt, kas tā par sievieti, kas attēlota portretā?
Auksta gaisa plūsma novilnīja man pār muguru, kad es papurināju galvu.
– Nē. Mans vecvectēvs gleznoja daudz portretu privāti, un daudzi no tiem tā arī nav parādījušies publiskai apskatei. Spriežot pēc matu sakārtojuma un kleitas, izskatās pēc divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, taču neko citu es nezinu. – Piemiedzu acis. – Kāpēc jūs to jautājāt?
Viņš pagriezās pret mani ar gandrīz pašapmierinātu sejas izteiksmi.
– Tas ir manas vecvecmāmiņas Kerolainas Guidrijas portrets. Un to uzgleznoja jūsu vecvectēvs Eibs Holts tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Savāda sagadīšanās, vai ne?
Gaisa plūsma likās mani apņemam no visām pusēm, kamēr es uzlūkoju Monikas brāli, īsti nesaprazdama, ko viņš man saka. Bērnībā mēs ar Čelsiju mēdzām izbāzt galvu pa atvērtu automašīnas logu un mēģināt sarunāties, vējam sitoties sejā un piepildot muti. Šobrīd es jutos tieši tā, nespēdama ne parunāt, ne paelpot, juzdama, ka nosmakšu, paverot lūpas. Smagnēji apsēdos uz dīvāna, cenzdamās izveidot vārdus, lai uzdotu pareizo jautājumu.
– Man nebija ne jausmas…
Durvis atvērās, un ienāca Ketija Volfa.
– Bo ēd jau otro saldējuma porciju. Ceru, ka tas nekas. Viņš piekoda pie sviestmaizes burkānu nūjiņas, ja tas jūs nomierina. Viņam garšo pralinē, un tā vien šķiet, ka nekad agrāk viņš tādus nav redzējis.
Vārgi pasmaidīju.
– Nav jau arī. Paldies, Ketij. – Mans vēders ierūcās, un es atskārtu, ka visu dienu neesmu neko ēdusi, tomēr apzinājos, ka šobrīd mans kuņģis nespētu neko uzņemt.
Ketija paraudzījās uz Treju.
– Eimijas kundze artrīta dēļ nevarēs nokāpt lejā, taču viņa gribētu aprunāties ar Džūliju.
Trejs atkāpās no loga.
– Varu uzvest viņu augšā.
Ketija papurināja galvu.
– Nē. Viņa grib aprunāties ar Džūliju divatā. Viņa ierosināja, ka tu varētu pavadīt laiku kopā ar Bo, kamēr viņas runājas. Tas prasīšot zināmu laiku.
Kādu brīdi likās, ka Trejs iebildīs, taču tad viņš pamāja.
– Labi. Parādīšu Džūlijai, kurp jāiet, un tad pievienošos jums ar Bo virtuvē.
Ketija uzsmaidīja mums abiem un aizgāja, ar sporta kurpēm klusi pārvietodamās pa koka grīdu.
– Šeit, – Trejs sacīja, norādīdams uz durvīm. Es piecēlos ar tādu sajūtu, it kā manas kājas piederētu kādam citam, un izgāju vestibilā. Paraudzījos uz virtuves durvīm, gribēdama pārliecināties, ka Bo nekas nekaiš.
– Viņš ir labās rokās pie Ketijas, – Trejs noteica, kā nolasījis manas domas. – Viņa ir diplomēta medmāsa un var tikt galā ar jebkuru negaidītu situāciju.
Pamāju, juzdamās pārliecināta.
– Pasakiet viņam, ka esmu augšstāvā un neesmu aizgājusi. Dažreiz viņš kļūst nemierīgs.
Izskatījās,
