es jautāju vecmāmiņai, kāpēc Guidrijas kundze ir atgriezusies, taču viņa nepievērsa manam jautājumam uzmanību un noteica: – Pagātni labāk aizmirst. Mums jāizturas pieklājīgi pret Guidrijas kundzi Guidrija kunga dēļ. – Vecmāmiņas lūpas nobālēja no spriedzes, kas bija vajadzīga, lai turētu tās sakniebtas, kad viņa aizcirta kumodes atvilktni, apgāzdama visas uz tās rūpīgi novietotās sudrablietas.
Vecmāmiņa turēja vārdu un uzaicināja Guidrijas kundzi uz tēju nākamajā nedēļā. Es sēdēju uz nobružāta dzeltena dīvāna vecmāmiņas viesistabā, ģērbusies kleitā ar augstu un stīvu apkaklīti, kas kņudināja kaklu un lika man turēt galvu paceltu un vērst skatienu taisni uz priekšu. Tomēr vecmāmiņa man bija atļāvusi aplikt ap kaklu mātes pērles, tāpēc es jutos ļoti pieaugusi.
Kad Kerolaina Guidrija ienāca istabā, es sajutu viņas muskusa smaržas vēl pirms tam, kad biju pagriezusies savā krēslā, lai viņu ieraudzītu. Šo smaržu biju sajutusi Guidrija kunga mašīnā – kaut kas savādi pazīstams. Eleganta, maza cepurīte bija uztupināta uz sievietes tumšmatainās galvas, un viņa bija ģērbusies pelēkā kleitā, kas šūta no spīdīga, krokaina auduma, ar lielu šallkrāgu un milzīgu lenti ap viņas šmaugo vidukli.
Man šķiet, es aizturēju elpu. Viņa bija visskaistākā sieviete, kādu jebkad biju redzējusi, ieskaitot manu māti. Sajutos mazliet vainīga par šo domu, taču Guidrijas kundze man uzsmaidīja, izdzēsdama visas domas no mana prāta. Viņai bija melni mati un zilas kaķa acis, kuras šķita nepalaižam garām nevienu sīkumu, un viņas atzinīgais smaids lika man sajusties kā izredzētajai. Īsti nezināju, kam esmu izredzēta, taču apzinājos, ka vēlos tajā piedalīties.
Aptuveni mana vecuma puika ieķērās viņai elkonī. Abiem ienākot istabā, es ievēroju, cik viņš izskatās trausls. Viņa vaigu kauli izcēlās saules apbrūninātajā sejā, un ikviens solis bija lēns un mērķtiecīgs, itin kā tiktu skaitīts. Viņš paklupa, un māte viņu saķēra. Viņš nikni atstūma mātes roku, un es notvēru zēna skatienu – tās bija krātiņā ieslodzīta savvaļas dzīvnieka izbiedētās acis. Zilpelēkas, uguns pilnas acis, ko ieskāva melnas skropstas. Kaut kas viņā man likās pazīstams, un es pasmaidīju.
Vecmāmiņa piecēlās un piegāja pie viņiem.
– Kerolaina, Gerij, ļaujiet man jums stādīt priekšā savu mazmeitu Eimiju Mersjē.
Kerolaina Guidrija man vēlreiz uzsmaidīja ar savām kaķa acīm, uzlūkodama tā, it kā mēs jau būtu pazīstamas. Viņa saņēma manus pirkstgalus un tos saspieda.
– Vai tu neesi burvīga? Un īsta mātes kopija.
Viņa oda pēc cigarešu dūmiem un smagnēja parfīma. Shalimar. Šīs pašas smaržas bija lietojusi mana māte. Es to zināju pēc vecās smaržu pudelītes uz tualetes galdiņa tēva istabā. Šķidrums jau sen bija pārvērties zeltaini oranžā, taču es vēl aizvien to sajutu viņas drēbēs tēva skapī. Piešķiebu galvu uz sāniem.
– Jūs pazināt manu māti?
Viņa eleganti izlieca vienu uzaci.
– Mēs bijām labākās draudzenes. – Viņas skatiens novērsās, dodoties apsēsties krēslā līdzās manai vecmāmiņai. Viņa apsēdās un sakrustoja kājas pie potītēm, atklādama savu kurpju nagliņpapēžus, kurus mana vecmāmiņa noteikti neatzina.
Tad es ievēroju brošu pie viņas kleitas ņiebura – aligatora formā, ar sarkanām rubīnu acīm un emaljētām dārgakmeņu zvīņām. Tā aste veidoja trijstūri.
– Man patīk jūsu piespraude, Guidrijas kundze.
Viņas cimdotā roka to uz brīdi sažņaudza, it kā pieskartos laimes amuletam vai kam tamlīdzīgam.
– Paldies, dārgā. Man to uzdāvināja tava māte, un es to dēvēju par savu talismanu. Man patīk aligatori. Jādomā, ka tie man atgādina mani pašu – tie bieži paliek nesaprasti. – Viņa paraudzījās uz manu vecmāmiņu, taču vecmāmiņa bija aizņemta ar tējas liešanu savās dārgajās ungāru porcelāna tasītēs.
Mana māte. Man gribējās pajautāt Kerolainai Guidrijai ko vairāk par piespraudi un to, kāpēc mana māte viņai to uzdāvinājusi, taču zēns viņai līdzās viegli palocījās sveicinādams, savilcis seju nopietnā izteiksmē.
– Labdien, kā jums klājas? – es noteicu ievingrinātā tonī, ko man iepriekšējā vakarā bija samācījusi vecmāmiņa. Patiesībā tas bija tā ietrenēts, ka es izteicu šos vārdus ar angļu akcentu, ar kuru būtu varējusi lepoties pat karaliene.
Zēns nosmīnēja, un es pasmīnēju pretī. Norādīdama uz krēslu sev līdzās, es sacīju:
– Gerijs var sēdēt te.
Kad viņš apsēdās, es pabīdīju uz viņa pusi savu šķīvi.
– Paņem kūku. – Es to neteicu, gribēdama izturēties nepieklājīgi, taču vecmāmiņa allaž man bija aizliegusi ēst tādas lietas, lai es nekļūtu apaļīga. Un šim puikam ļoti vajadzēja kļūt apaļīgākam.
Viņš paņēma kūku, iekodās tajā, un baltais krēms izspiedās ārā caur kārtaino mīklu, nokrītot uz viņa tumšzilās žaketes. Mani uzlūkoja pārsteigtas zilpelēkas acis.
Mani drīzāk sasmīdināja puikas sejas izteiksme, nevis krēma pikucis uz viņa žaketes, un es aizspiedu muti ar plaukstu, lai vecmāmiņa to neredzētu. Turpinādams skatīties uz mani, Gerijs noņēma balto pikuci ar pirkstu un tad aši to noslaucīja manā mežģīņu kleitā.
Paraudzījos uz izsmērēto krēmu un pārsteigumā noskatījos, kā tas lēnām slīd lejup pa kleitu un tad iekrīt man klēpī. Pacēlu acis, un viņš pasmaidīja. Es atbildēju uz smaidu un iesmējos. Drīz vien mēs locījāmies smieklos, sitot viens otram uz pleca. Līdz es nokritu no dīvāna.
Vecmāmiņa ieknieba man delmā, pieceldama mani kājās. Gerijs pārstāja smieties.
– Eimij! Vai tu neesi mazliet par lielu, lai tā uzvestos?
Es nostājos viņas priekšā un vairs nesmējos.
Viņa pieliecās uz manu pusi un ļoti klusi noteica:
– Ej un sakopies. Un, kad atgriezīsies, es gribu redzēt savā priekšā nobriedušu jaunu dāmu.
Viņa ātri mani palaida vaļā, un es sajutu, ka uz rokām palikuši zilumi.
Vecmāmiņa gaidpilni paraudzījās uz Guidrijas kundzi, kura centās noslēpt smaidu. Viņas seju pārklāja it kā maska, un viņa uzmeta Gerijam bargu skatienu.
– Un, Gerij, ceru, ka tu uzvedīsies kā jauns džentlmenis.
Metos augšā pa kāpnēm, pamezdama skatienu atpakaļ. Guidrijas kundze un Gerijs noskatījās man pakaļ. Guidrijas kundze pamirkšķināja, atgādinot man kaķi, kas lēni izstaipās pēc ilgstošas laiskošanās.
Pēc tam mēs ar Geriju kļuvām nešķirami – pavadījām visas pēcpusdienas kopā garajā Ņūorleānas vasarā, līdz man nācās atgriezties skolā Filadelfijā. Lielākoties mēs braukājām ar divriteņiem pa Sentčārlza avēniju – lēnām, lai Gerijs pārāk
