pie ozola, itin kā kāds to tur būtu novietojis joka pēc.
Pastiepu fotogrāfiju Eimijai. – Vai tas ir pēc “Katrīnas”?
– Nē. Tas bija tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada augusts, viesuļvētra “Kamilla”.
– “Kamilla”?
– Tu esi pārāk jauna. Kopš “Katrīnas” cilvēki domā, ka tā bijusi vienīgā viesuļvētra, kas reiz skārusi līča piekrasti. “Kamilla” bija piektās kategorijas viesuļvētra, tāpat kā “Katrīna”. Skāra Paskristianu, taču toreiz Ņūorleāna netika tik briesmīgi applūdināta. Misisipi piekraste toreiz tika izpostīta tāpat kā pēc “Katrīnas”.
Noliku fotogrāfiju uz gultas līdzās kārbai, gribēdama, lai tā atrastos tālāk no manis.
– Kāpēc jūs man to rādāt?
– Trejs tev piedāvāja atpirkt tavu īpašuma daļu, vai ne?
– Jā.
– Un ko tu atbildēji?
Ļāvu galvai atslīgt pret sēdekli.
– Man nebija, ko viņam atbildēt, tāpēc ka es patiešām nezinu.
– Un, ja tu nepaliksi, lai to atjaunotu, ko tu darīsi? Ko darīs Bo?
Eimijas balss nebija apsūdzoša, taču es zināju, ka man jābūt uzmanīgai. Ieskatījos Eimijai acīs un pateicu patiesību.
– Man nav ne jausmas. Par spīti tam, ka Monika man uzticējās, nododot Bo manā aprūpē, man nav ne darba, ne māju, ne arī īstas ģimenes, ko būtu vērts pieminēt. Tā nav nekāda labā situācija. – Mēģināju pasmaidīt, taču jutu, ka manas lūpas nodreb.
– Es te sēdēju, kamēr Trejs tevi pratināja apakšstāvā, un daudz domāju par šo situāciju. Pirmkārt, man vajadzēja samierināties ar to, ka vairs nekad neredzēšu Moniku. – Viņa uz brīdi aizvēra acis. – Taču manas bēdas palīdz remdēt Bo. Tā vien šķiet, ka mums tiek dota otrā iespēja. Visiem, ieskaitot tevi.
Sāku protestēt, teikt viņai, ka neesmu cilvēks, kas pelnījis otro iespēju, taču viņa pacēla roku un turpināja:
– Tev pieder puse no pludmales mājas un aizbildniecība pār mazu zēnu, kurš tevi mīl un kuru, jādomā, tu arī mīli. Es nepavisam tevi nepazīstu, taču zinu, ka Monika pazina cilvēkus un allaž rūpīgi izvēlējās draugus. Tāpēc es domāju, ka tev vajadzētu palikt te un atjaunot “Upesdziesmu”. Tas dos tev un Bo pietiekoši daudz laika, lai pierastu pie šīs vietas un izlemtu, vai jūs vēlaties tur palikt.
– Man? Atjaunot? – Papurināju galvu. – Pirmkārt, es neko nezinu par būvniecību un māju atjaunošanu. Un, otrkārt, vai jūs esat tur bijusi? Esat to redzējusi? Tik daudzi cilvēki nav pārcēlušies atpakaļ uz turieni un atjaunojuši mājas, un es to pilnībā saprotu. Kāpēc ieguldīt tik daudz laika un naudas, ja katra nākamā viesuļvētru sezona nes sev līdzi jaunus draudus?
Eimija mani uzlūkoja ar apņēmīgu zilu acu skatienu.
– Kāpēc būvēt debesskrāpjus Sanfrancisko, ja tos var iznīcināt zemestrīce? Un kāpēc būvēt fermas Kanzasā un Oklahomā, ja tās var nopostīt vētra? – Viņa iespurcās, un tas likās tik neraksturīgi elegantajai vecajai sievietei, ka es gandrīz iesmējos. – Un kur lai mēs ietu? Ja reiz mēs vēl elpojam, tad mums ir jāturpina cīnīties. Tāpēc mēs atjaunojam. Mēs sākam no sākuma. Tieši to mēs darām. Domāju, ka viņa būtu to vēlējusies Bo dēļ – lai viņš iederētos, lai viņam būtu vieta, kur atgriezties pēc visiem klejojumiem. Vieta, kuru viņš varētu dēvēt par mājām, tāpēc ka viņš to jūt un ieelpo. Sagaršo.
Eimija paliecās uz priekšu, un viņas vaigi bija piesārtuši. – Tev ilgu laiku nav bijis vietas, ko saukt par mājām. Varbūt tad, ja būtu, tu to saprastu. – Viņas pleci izslējās, un es uz mirkli ieraudzīju, kāda Eimija Guidrija bijusi jaunībā. Eimija pabungoja pa fotogrāfijām. – Kā tu domā, kurš atjaunoja “Upesdziesmu” pēc “Kamillas”? Es. Tāpēc ka aiziešana nebija iespēja, kuru man būtu gribējies apsvērt.
Uz mirkli aizvēru acis, cenzdamās atcerēties, ko bija sacījusi Reja Vona. Es klusi atbildēju:
– Ja tu neesi miris, tad ar tevi nav cauri.
– Ak tā, tu esi satikusies ar Reju Vonu. – Eimija viegli pasmaidīja, iegrimusi slēptās domās.
Es pamāju.
– Tad kāpēc Monika aizbrauca? Ja tas viss viņai tik daudz nozīmēja, kāpēc viņa to atstāja un neatgriezās?
– Es nezinu. – Eimijas atbildē jautās tas pats nogurums, kas Treja atbildē uz šo pašu jautājumu, un es atkal sāku prātot, vai varu tam ticēt.
Eimija turpināja.
– Taču es zinu, ka neatkarīgi no aizbraukšanas iemesliem Monika būtu gribējusi, lai Bo atgrieztos un izbaudītu laimīgu bērnību “Upesdziesmā” tāpat kā viņa pati.
Atbalstīju elkoņus pret ceļgaliem, aptverdama zodu ar plaukstām.
– Tad varbūt man vajadzētu ļaut Trejam atpirkt manu daļu un pašam visu atjaunot.
Eimija sarauca pieri, itin kā runādama ar nepaklausīgu bērnu.
– Kā tu domā, kāpēc Monika atstāja savu mājas daļu tev, nevis Trejam? Būtu tikai loģiski, ja Trejam piederētu viss īpašums. Tātad viņa to atstāja tev ar nolūku. Varbūt viņa nezināja, ka māja ir nopostīta, taču viņa varēja nojaust, ka tā ir pārcietusi vētru. Un, labi pazīdama savu brāli, viņa būs zinājusi, ka viņš neko neuzsāks ar to, kamēr viņa nebūs atgriezusies.
Sagrozījos savā krēslā, īsti nezinādama, kurp viņa stūrē.
– Tad ko jūs gribat teikt?
– Es gribu teikt, ka, manuprāt, viņa gribēja, lai jūs atjaunotu “Upesdziesmu” tās agrākajā izskatā.
– Bet kāpēc es?
Eimijas seja atmaiga, uzlūkojot mani.
– Varbūt tāpēc, ka viņa domāja – tev jāatjauno kas vairāk par māju.
Strauji piecēlos kājās, juzdamās nikna, taču īsti nezinādama, uz ko.
– Nedusmojies, Džūlij. Es sēroju par savu mazmeitu un cenšos pieņemt un saprast viņas vēlmes, un to ir grūti izdarīt, ja viņas vēlmju uzklausītāja ir svešiniece, kura negrib iesaistīties. Taču viņas un Bo dēļ es mēģināšu tevi pārliecināt palikt un atjaunot “Upesdziesmu”. – Viņa paliecās uz priekšu, cieši saņēmusi rokas klēpī, itin kā cenzdamās savaldīt savas izjūtas. – Vai tu kādreiz esi domājusi, kas notiks, kad tu atradīsi savu māsu? Kurp tu viņu vedīsi, kad būsi atradusi?
Atbalstīju pieri pret plaukstām, aizmiegdama acis.
– Es nezinu. Nekad neesmu domājusi, kas notiks pēc tam.
