ilgu laiku nav bijis iespējas domāt par nākotni. Vienmēr esmu domājusi par Čelsijas meklēšanu. Un es vēl aizvien ticu, ka man izdosies viņu atrast. Laikam tā ir akla ticība, taču es nespēju atmest cerību.
Eimija pastūma fotogrāfijas uz manu pusi.
– Tici man, es zinu, kas ir akla ticība.
Atkal paberzēju plaukstas pret svārkiem, vēl aizvien nezinādama, ko man vajadzētu darīt. Skaidri zināju, ka “Upesdziesmas” atjaunošana ir izslēgta. Tas bija tik grūti, tik visaptveroši, tik… pastāvīgi. Tieši tas, kas man nebija vajadzīgs, bet bija vajadzīgs Bo.
Eimija mani vēroja tā, it kā spētu lasīt manas domas. Dziļi ievilkusi elpu, es sacīju:
– Man tagad vajadzētu iet pēc Bo.
Itin kā nebūtu mani dzirdējusi, Eimija ierunājās:
– Vai Trejs pateica, kas attēlots tajā portretā, kuru Monika tev atstāja?
– Jā, pateica. Patiesībā tas mani pārsteidza. Jūsu vīramāte, vai ne? Man tas lika apšaubīt… daudz ko. Piemēram, to, ka Monika mani sameklēja Eiba Holta izstādē. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša. Taču es nespēju izprast, kāpēc. – Juzdamās neērti, piecēlos kājās. – Iešu pakaļ Bo.
Eimijas zilās acis mani caururbjoši uzlūkoja.
– Kad Monika aizbrauca, tā nebija pirmā reize, kad šai ģimenei bija darīšana ar nozušanu.
Gaisa kondicionētājs pūta vēsu gaisu man sejā, liekot nodrebināties.
– Ko jūs gribat teikt?
– Kerolaina Guidrija, tā sieviete portretā, arī pazuda. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Neilgi pēc tam, kad tavs vecvectēvs uzgleznoja viņas portretu.
Pavēlēju sev runāt, lai arī mute bija sausa.
– Kas ar viņu notika?
Eimija atbalstījās pret spilveniem.
– Tas ir garš stāsts.
Ielūkojos pulkstenī, gribēdama ātrāk doties projām.
– Man jāiet pēc Bo. Mēs runājam jau ilgu laiku.
– Kurp jums ir jāiet? Bo ir mans mazmazdēls, un tu esi viņa aizbildne. Jūs varat palikt, cik ilgi vien gribēsiet. Turklāt pie Bo šobrīd ir Trejs. Un, ja kādam vajag savā uzvedībā ieviest korekcijas, kuras spēj izraisīt tikai mazi bērni, tad tas ir Trejs.
Jutu, kā manas lūpas izlokās pussmaidā.
– Varat man pateikt, vai viņa tika atrasta? – Manas rokas pārklāja zosāda, un es atkal nodrebinājos, vārdiem atbalsojoties prātā. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša.
Zilās acis mani klusējot uzlūkoja.
– Tā būtu steigšanās notikumiem pa priekšu. Turklāt tev ir jāzina viss stāsts. Tas tev ļaus saprast cilvēkus, kuri atjauno un dara to, nedomājot par draudošajām viesuļvētrām.
Es lēnām apsēdos, atkal sajuzdama zem sevis vēso audumu. – Lai notiek. Taču tikai neilgu laiku. Man jāiet atpakaļ pie Bo.
Eimija atkal aizvēra acis un sāka runāt.
Sestā nodaļa
“Ne jau mājas ar smalkiem jumtiem vai labi uzbūvētas akmens sienas, tāpat kā ne kanāli vai kuģu būvētavas veido pilsētu: to veido cilvēki, kuri spēj izmantot savas izdevības.”
Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, kad es saožu vasaras zāli un Misisipi upes dūņainā ūdens piesātināto smaržu, es iedomājos par Geriju un mūsu bērnības vasarām. Par vasarām, kad mūs vēl nenomāca pieaugušo rūpes. Un es domāju par savu pirmo iemīlēšanos.
Es pavadīju vasaras Ņūorleānā un beigās arī Biloksi visu savu mūžu. Vienmēr viena, bez tēva. Māte nomira, kad man bija trīs gadi, un tēvs pārcēlās uz Filadelfiju, prom no Ņūorleānas un visa, kas viņam atgādināja par manu māti. Man šķiet, viņš būtu atstājis arī mani šī paša iemesla dēļ, taču es biju arī viņa miesa un asinis. Biju mantojusi mātes tumši rudos matus un zināju, ka viņš iedomājās par manu māti katru reizi, kad mani uzlūkoja. Tēvs tā arī nekad neatgriezās savā dzimtajā pilsētā. Viņš katru vasaru sūtīja mani uz vecmāmiņas veco māju Dārzu rajonā, kas bija tāds kā mierizlīguma piedāvājums viņa mātei, kura tā arī nebija piedevusi viņam vienīgā mazbērna aizvešanu.
Vecmāmiņa bija iespaidīga sieviete, maza un tieva kā zīmulis, ar sudrabainiem matiem, kas allaž bija saņemti ciešā mezglā. Es mēdzu pārsteigt viņu neparastās dienas un nakts stundās, cerēdama kādreiz ieraudzīt kādu vaļā pasprukušu matiņu. Man allaž nācās vilties. Viņa bija barga, cienīga, apzinājās savu vietu Ņūorleānas sabiedrībā un allaž raizējās par to, ka mana audzināšana ziemeļos padarīs mani dienvidnieku dāmas vārda necienīgu. Savā ziņā viņa mani mīlēja – gandrīz tikpat stipri, cik es mīlēju viņas veco māju un savu dzimto pilsētu. Un vēlāk arī mūsu tuvākos kaimiņus.
Tovasar, kad man bija divpadsmit gadu, es satiku Guidrijus. Es jau pazinu Guidrija kungu – viņš draudzējās ar vecmāmiņu un bija mūsu viesis pie vakariņu galda teju katru dienu. Gara auguma kalsns vīrietis ar tumšām acīm un skumju smaidu, viņš dažreiz runāja par savu sievu un abiem dēliem. Es jautāju vecmāmiņai, kāpēc viņi nekad neierodas pie tēva pusdienās, un viņa man teica, ka tie dzīvojot Atlantā. Tad viņa mani norāja un sacīja, ka par to nav pieklājīgi runāt.
Guidrija kunga māja bija kārtējā milzīgā karalienes Viktorijas stila ēka Pirmajā ielā, taču ar vienlaidu verandu, kas vijās apkārt visai mājai, un diviem tornīšiem. Krāsotāji, stāvot uz garām kāpnēm, mēdza to pārkrāsot teju katru vasaru, un baltie klūgu šūpuļkrēsli uz verandas tika pie jauniem spilveniem, taču logi allaž bija aptumšoti. Es lūkojos melnajos stiklos, un tie lūkojās man pretī kā tukšas acis. Prātoju, kas gan ir noticis mājas iekšienē, ja tā kļuvusi tik skumja.
Tās vasaras sākumā, kad vecmāmiņas automašīna iegriezās koku alejā, es sapratu, ka kaimiņos kaut kas ir mainījies. Pāraugušie krūmi, kas parasti slēpa māju un dārzu no ielas, bija izravēti, ļaujot man saskatīt ūdens strūklaku ar čurājošu puisēnu. Koši sarkani hibiski ieskāva kaļamās dzelzs žogu gluži kā caurā vīle uz vecmāmiņas salvetēm. Tiklīdz automašīna apstājās, es izskrēju ārā un pamanīju Guidrija kungu izgriežamies no sava piebraucamā ceļa ševroletā, riepu diskiem atmirdzot spožajā saulē.
Es viņam pamāju, un viņš apturēja automašīnu.
– Labdien, Guidrija kungs. Esmu klāt uz vasaru. – Vēroju, kā mans sašķobītais atspīdums pazūd, viņam nolaižot logu zemāk.
– Labrīt, Eimij. Priecājos tevi redzēt.
Sajutu spēcīgu odekolona smaržu. Paspēru soli
