tikai pateiktu, ka sieva mainījusi kodu – tā varēja būt patiesība –, un viņš par to aizmirsis.
Tomēr viņa nebija to izdarījusi. Šis fakts sniedza atvieglojumu, tomēr arī aizvainoja. Tātad Lindsija uzskatīja, ka pazīst viņu pietiekami labi un zina – viņš neieies mājā bez viņas atļaujas. Īlajs bija piekritis pārcelties citur, dot abiem iespēju dzīvot atsevišķi, tātad viņa pieņēma, ka viņš nekad nejauksies viņas dzīvē, netraucēs viņu.
Lindsija uzskatīja vīru par sasodīti civilizētu personu. Drīz viņai nāksies atklāt, ka nepavisam nepazīst Īlaju.
Mirkli viņš stāvēja, uztverot mājas klusumu, mājas sajūtu. Viņš gluži vai uzsūca neitrālos toņus, kuri kalpoja par fonu krāsu šļakstiem un zibšņiem, vecā un jaunā apvienojumam, kas īpatnēji papildināja kopējo stilu.
Īlajam nācās atzīt, ka Lindsijai tas padevās. Viņa prata parādīt sevi, viņai izdevās sarīkot viesības. Viņus vienoja daži labi brīži, laimes uzplaiksnījumi, miera periodi, saskaņa, reizēm labs sekss, laiski svētdienu rīti.
Kā gan tas viss bija beidzies tik slikti?
– Pie velna! – Īlajs norūca.
Viņš ieies un aizies, Īlajs sev atgādināja. Jau tikai atrašanās šeit viņu nomāca. Uzkāpis augšstāvā, viņš devās taisnā ceļā uz ģērbtuvi blakus lielajai guļamistabai un uz plaukta ievēroja somu, kas bija daļēji sakravāta.
Lai viņa brauc pie velna, Īlajs nosprieda, lai brauc, kur vien tīk, ar mīļāko vai viena pati.
Viņš pievērsās tam, kā dēļ bija šurp nācis. Iegājis ģērbtuvē, piespieda taustiņu kombināciju, lai atvērtu seifu. Viņš ignorēja skaidrās naudas kaudzi, dokumentus, dārglietu kastītes ar rotām, ko gadu gaitā sievai dāvinājis, un tām, kuras Lindsija pirkusi pati.
Tikai gredzenu, Īlajs sev teica. Lendonu gredzenu. Viņš ieskatījās kastītē, kur tas iezaigojās un gaismā iedzirkstījās, un iebāza to jakas kabatā.
Kad seifs bija atkal droši aizslēgts, jau dodamies uz kāpnēm, viņš iedomājās, ka vajadzēja paņemt līdzi burbuļpapīru vai kādu citu iesaiņojumu gleznai. Nospriedis, ka pietiks ar dažiem dvieļiem, lai aizsargātu gleznu no lietus, viņš izvilka no veļas skapja pāris peldpalagu.
Ieiet un aiziet, Īlajs sev atgādināja. Viņš nebija paredzējis, ka tik ļoti vēlēsies tikt prom no šīs mājas, no atmiņām… labām vai sliktām.
Iegājis dzīvojamā istabā, viņš nocēla no sienas gleznu. To viņš bija nopircis abu medusmēneša laikā, jo Lindsijai glezna ļoti patika – gaismas pielieta ainava; saulespuķu lauks uz olīvkoku birzs fona. Vienkārši un valdzinoši.
Kopš tā laika viņi bija iegādājušies daudzus mākslas priekšmetus, Īlajs atcerējās. Vērtīgākas gleznas, skulptūras, māla darinājumus. Tie visi tiks savākti kopā un sadalīti pārrunu ceļā. Bet ne šī glezna.
Īlajs nolika to uz dīvāna un devās pāri istabai, klausoties, kā virs galvas jumtu dārdina lietus. Viņš minēja, vai Lindsija šobrīd negaisā brauc mājup, lai pabeigtu kravāšanos kopīgajam ceļojumam ar mīļāko.
– Izbaudi, kamēr vēl laiks, – Īlajs nomurmināja. Viņš bija paredzējis nākamajā rītā zvanīt advokātam šķiršanās lietā, lai sāktu procesu.
Viņš bija izlēmis ķerties vērsim pie ragiem.
Iegriezies telpā, kuru viņi bija iekārtojuši par bibliotēku, Īlajs gribēja piespiest apgaismojuma slēdzi, bet ledaina zibens uzplaiksnījumā ieraudzīja viņu.
Vienlaikus ar pērkona atbildes dārdiem viņa prāts aizmiglojās.
– Lindsija?
Mezdamies iekšā istabā, viņš uzsita pa slēdzi. Viņš nespēja apjēgt to, ko redzēja acu priekšā.
Viņa gulēja uz sāniem kamīna priekšā. Asinis, bezgala daudz asiņu klāja balto marmoru un tumšo grīdu.
Šokolādes krāsas acis, kas reiz Īlaju bija tik ļoti savaldzinājušas, tagad stiklainas lūkojās pretim.
– Lindsija…
Nometies uz ceļiem, Īlajs satvēra viņas izstiepto roku, kas it kā tiecās pēc viņa. Roka bija auksta. Lindsija bija mirusi.
Saulei iespīdot pa “Kraujas nama” logiem, Īlajs pamodās no kārtējā asiņu un šausmu pārpilnā murga.
Kādu brīdi viņš vienkārši sēdēja. Apstulbis un samiegojies. Atjēdzies viņš sāka skatīties apkārt, atcerēdamies, kur atrodas, līdz dunošā sirds jau sitās vienmērīgāk.
“Kraujas nams”. Viņš bija ieradies “Kraujas namā”.
Lindsija bija mirusi jau gandrīz pirms gada. Māja Bekbejā beidzot bija izlikta pārdošanai. Ļaunais murgs bija aiz muguras. Pat ja viņš joprojām sajuta tā elpu pakausī.
Atglaudis matus, Īlajs cerēja apmānīt sevi, vēlreiz ļaujoties miegam, taču apzinājās, ka, tiklīdz aizvērs acis, atkal atradīsies bibliotēkā, turpat blakus noslepkavotās sievas līķim. Tomēr viņš nevarēja izdomāt nevienu prātīgu iemeslu, kāpēc būtu jāceļas.
Tālumā neskaidri, šķiet, bija dzirdamas balsis. Pie velna, kas tās bija par skaņām?
Īlajs pēdējos pāris mēnešos vecāku mājā bija pieradis pie trokšņiem – sarunām, mūzikas, televīzijas murdoņas. Šeit nevajadzēja būt nekam citam, vienīgi jūras vai vēja šalkoņai.
Vai viņš bija ieslēdzis radio, televizoru un to aizmirsis? Tas nebūtu nekas neparasts viņa ilgajā spirālveida ceļā lejup.
Tātad nu bija iemesls kāpt ārā no gultas, Īlajs nosprieda. Viņš nebija sanesis mājā visas līdzatvestās somas, tāpēc uzvilka tos pašus iepriekšējā dienā valkātos džinsus un T kreklu un devās laukā no guļamistabas.
Īlajs tuvojās kāpnēm un secināja, ka par radio būs kļūdījies. Vai arī bija dzirdams ne tikai radio. Tur dziedāja Adele, kuru viņš viegli atpazina, nonācis pirmajā stāvā, bet skaidri varēja uztvert arī vēl citu sievietes balsi, tā ka veidojās aizrautīgs un skaļš duets.
Īlajs sekoja skaņām cauri mājai ceļā uz virtuvi.
Adeles dziedošā partnere pasniedzās pie viena no trijiem auduma iepirkumu maisiņiem un izņēma no tā nelielu banānu ķekaru. To viņa ielika bambusa traukā ar āboliem un bumbieriem, kas jau stāvēja uz letes.
Īlajs īsti nesaprata, kas šeit notiek.
Sieviete dziedāja pilnā balsī, turklāt labi – ne ar Adeles valdzinājumu, tomēr labi. Viņa izskatījās pēc pasaku fejas, slaika un lokana, ģērbusies tumšzilā džemperī, kastaņbrūnu matu vilnis slīga pār muguru.
Viņas seja bija… neparasta. Nekādu citu apzīmējumu Īlajs nespēja izdomāt. Garenās, gandrīz mandeļveida acis, smailais deguns, izteiktie vaigu kauli, mute ar biezajām lūpām un dzimumzīmīti kreisajā
