– par to, ko zināja. Sākumā viņš sacerēja stāstus par likuma pārkāpumiem, tagad mēģināja aprakstīt noziegumus romānā, kas biedējoši aizraujošā veidā ļāva viņam rotaļāties ar likumu, izmantot to saviem mērķiem atkarībā no literārā tēla. Viņam bija iespēja radīt dilemmas, risinājumus, kā virves dejotājam soļot pa šauro, slideno līniju, svārstoties starp likumu un taisnīgumu.
Jurista profesiju Īlajs bija izvēlējies tāpēc, ka viņu saistīja likums ar visām tā nepilnībām, sarežģītību, skaidrojumiem. Vēl viens šādas izvēles iemesls bija tas, ka ģimenes bizness, Lendonu viskija ražošana, atšķirībā no tēva, māsas, pat māsasvīra nesaistīja viņa interesi.
Viņš gribēja apgūt krimināltiesības un apņēmīgi īstenoja mērķi juridiskajā fakultātē, vienlaikus strādājot pie tiesneša Reingolda – cilvēka, kuru viņš apbrīnoja un cienīja, – un vēl firmā “Brauns, Kinseils, Šuberts un kompanjoni”.
Pēc tam, kad likums Īlaju burtiskā nozīmē bija pievīlis, viņš rakstīja, lai justos dzīvs, atgādinātu, ka patiesība ir stiprāka par meliem un taisnīgumam jāuzvar.
Izniris no iztēles pasaules, viņš ieraudzīja, ka gaisma aiz loga mainījusies. Ārā bija kļuvis tumšāks, okeāna ūdens krāsa ieguvusi maigākus toņus. Pārsteigts viņš redzēja, ka pulkstenis rāda pāri trijiem; viņš bija cītīgi strādājis gandrīz četras stundas pēc kārtas.
– Hesterei atkal taisnība, – Īlajs nomurmināja.
Tad viņš atvēra elektronisko pastu. Daudz nederīga, viņš ievēroja un to izdzēsa. Nekā cita nebija, nekā tāda, kas būtu noteikti jāizlasa.
Viņš aizsūtīja ziņu vecākiem un vēl vienu māsai. Gandrīz tādu pašu tekstu. Brauciens noritēja labi, māja izskatās lieliski, viņš priecājas, ka tajā atgriezies, un pamazām iekārtojas. Viņš neko neminēja par sapni, kas atkārtojās, depresijas draudiem vai runīgu kaimiņieni, kura pagatavoja viņam omleti.
Vecmāmiņai viņš sacerēja citu vēstuli.
Kā Tu man pavēlēji, es rakstu. Paldies! Okeāna tēraudpelēkie viļņi ir ar baltām galotnēm. Drīz snigs, to var sajust gaisā. Māja izskatās lieliski, un te ir ļoti labi. Man jau bija aizmirsies, cik jauki šeit jutos. Piedod! Nesaki, lai kārtējo reizi nelūdzu Tev piedošanu. Piedod, vecmāmiņ, ka biju pārtraucis braukt šurp. Tagad es to nožēloju tikpat Tevis kā sevis dēļ.
Iespējams, ja es būtu braucis pie Tevis uz “Kraujas namu”, daudz kas kļūtu skaidrāks jau agrāk, mainītos apstākļi. Bet vai tad man būtu izdevies izvairīties no tām šausmām, kas notika vēlāk?
Kas to lai zina, un nav jēgas prātot par to, kā būtu, ja…
Galvenais, ka man šeit ir labi, un es parūpēšos par māju, pirms Tu atgriezies. Tagad došos pastaigā pa liedagu un pēc tam iekuršu kamīnu, lai izbaudītu gaidāmo snigšanu.
Ak, P.S. Satiku Eiberu Volšu. Viņa ir interesanta. Neatceros, vai pateicos viņai par Tavas dzīvības glābšanu. Parūpēšos par to nākamajā viņas apciemojuma reizē.
Īlajs nosūtīja elektronisko vēstuli un atskārta, ka patiešām neatceras, vai pateicies Eiberai, taču skaidri zināja, ka noteikti nav samaksājis par atnestajiem produktiem.
Pierakstījis to uz lapiņas, kuru atrada rakstāmgalda atvilktnē, viņš pielipināja zīmīti pie datora ekrāna. Pēdējā laikā viņš bija ļoti aizmāršīgs.
Izkravājot somas, Īlajs atklāja, ka nav rīkojies prātīgi. Nez vai viņam šeit būs vajadzīgs uzvalks, kur nu vēl trīs vai četri pāri izejamo kurpju, piecpadsmit (Jēzus!) kaklasaišu. Vecs ieradums, Īlajs sev atgādināja. Tātad viņš bija to visu salicis automātiski.
Viņš sakarināja drēbes, citas salika atvilktnēs, izvietoja grāmatas, atrada telefona lādētāju, iPod. Iztukšojis somas, viņš jutās gandrīz iekārtojies.
Paņēmis čeku grāmatiņu, lai samaksātu kaimiņienei, kad viņa atnāks tīrīt māju, viņš ielika to rakstāmgalda atvilktnē blakus pildspalvu krājumam. Pildspalvas bija viņa apsēstība.
Tagad viņš nolēma doties pastaigā. Izlocīt kājas, izvingrināt muskuļus, ieelpot svaigu gaisu. Tas bija veselīgi, lietderīgi. Kaut arī viņš negribēja piepūlēties, taču piespieda sevi nosolīties, ka rīkosies tieši tā. Katru dienu kaut vai pastaigāsies pa krastmalu. Viņš neļausies grūtsirdībai, drūmam noskaņojumam.
Uzvilcis siltu vējjaku ar kapuci, Īlajs iebāza kabatā atslēgas un, pirms paspēja mainīt domas, izgāja laukā no mājas.
Spītējot maniakālajiem vēja auriem, galvu noliecis un plecus uzrāvis, viņš pavēlēja sev iet. Piecpadsmit minūtes, viņš nolēma, dodamies uz kāpnēm, kas veda lejā pludmalē. Tas bija pietiekami ilgs laiks pastaigai. Viņš noies lejā, nosoļos septiņas ar pusi minūtes vienā virzienā, tad nāks atpakaļ.
Pēc tam iekurs kamīnu un lūkosies ugunī ar glāzi viskija rokā, ja gribēs.
Vējš huligāniski sagrieza smiltis vērpetēs un plītēja, locīja kāpu smilgas. Baltās viļņu galotnes, kā Īlajs bija minējis vecmāmiņai, līdzīgas baltiem zirgiem, auļoja turp un atpakaļ pāri ledaini pelēkajam ūdens klaidam. Gaiss ieelpojot durstīja kaklu gluži kā sašķaidīta stikla gabaliņi.
Ziema stindzināja Viskija līci, atgādinot Īlajam, ka viņš aizmirsis paņemt cimdus un cepuri.
Rīt viņš pastaigai veltīs pusstundu, Īlajs domās vienojās pats ar sevi. Vai arī reizi nedēļā ies veselu stundu. Kurš teicis, ka tam jānotiek ik dienu? Kurš izsludinājis tādu likumu? Laukā valdīja briesmīgs aukstums, un pat nejēgam bija skaidrs, ka nomākusies debess ar viltīgi skrejošajiem mākoņiem sola sniegu.
Un tikai nejēga klīstu sniegputenī pa liedagu.
Tā prātodams, Īlajs sasniedza smiltīm piepūsto kāpņu galu, kur viņu gluži vai aprija ūdens un vēja rēkoņa. Tas ir bezjēdzīgi, viņš sev teica un, gatavs griezties atpakaļ, pacēla galvu.
Tēraudpelēkajā pasaulē viļņi, spēka un niknuma pilni, metās pret krastu gluži kā satrakojušies auni. Tiem nerimstoši uzbrūkot un atkāpjoties tālu atbalsojās kaujas saucieni. Virs ņirbošajām smiltīm pacēlās izrobotās klintis, un viļņi metās pret tām, arvien no jauna dodamies cīņā, kurā nespēja uzvarēt neviena no pusēm.
Smagie padebeši vēroja kauju, it kā aprēķinot, kad laist palīgā savus ieročus.
Baismīgā spēka un skaistuma pārsteigts, Īlajs stāvēja kā sastindzis. Vairāk par visu viņu sajūsmināja varenās enerģijas krāšņums.
Tad, vērojot nikno cīniņu, viņš sāka iet.
Liedagā nebija manāma neviena dzīva dvēsele, visapkārt skanēja tikai dusmīgie vēja un viļņu auri. Virs kāpām māju un kotedžu logi bija cieši aizvērti, lai nelaistu iekšā aukstumu. Neviens nestaigāja augšā un lejā pa pludmales kāpnēm, nestāvēja uz kraujas vai klints. Vismaz Īlajs nevienu neredzēja. Arī piestātnē, kur bangas nežēlīgi dauzīja pāļus, nebija cilvēku.
Pagaidām,
