regulāras fiziskas nodarbības nāk par labu ķermenim, prātam un garam. Mazāk grimsti grūtsirdībā, vairāk lej sviedrus.
Mīlu Tevi – vecmāmiņa
Ar Eiberas Volšas starpniecību
– Jēziņ! – Īlajs bija neizpratnē. Vai tagad vietā būtu pasmieties vai justies neveikli?
Sabāzis rokas kabatās, viņš piegāja pie loga un palūkojās laukā.
Jūra bija pierimusi un izskatījās pelēka zem blāvi rūsganajām debesīm. Viļņi sitās pret apsnigušo pludmali, pamazām izrobojot sniega segu. Baltas slējās kāpu virsotnes, smilgas snaikstījās kā adatas adatu spilventiņos. Tās drebēja vējā, noliecoties pārspēka priekšā.
Sniegs bija apracis pludmales kāpnes, biezs un smags tas klājās uz margām.
Nebija neviena pēdu nospieduma, tomēr pasaule ārpusē nelikās tukša.
Bezgalīgajā pelēkajā tālē kaut kas sakustējās – kāda neskaidra ēna – un atkal pazuda. Pāri baltajam klajumam, pāri jūrai lidinājās kaijas. Sniega apslāpētā klusumā Īlajs saklausīja to smieklus.
Un iedomājās par Eiberu.
Palūkojies atpakaļ, viņš bez sajūsmas nopētīja trenažieri. Viņam vispār nepatika mīt tā pedāļus, lai sasniegtu jūdzes.
Ja viņš gribēja liet sviedrus, tad izvēlējās spēlēt bumbu.
– Te nav ne bumbas, ne groza, – Īlajs skaļi paziņoja tukšajā mājā. – Toties ārā ir dziļš sniegs. Varu kaut vai izrakt taciņu. Lai gan… kāpēc man tas būtu jādara? Es tāpat nekur neiešu.
Viņš atcerējās, ka pēdējais apgalvojums jau gandrīz gadu bija problēma.
– Tā, skaidrs. Ne ar kādu spēka jogu es nenoņemšos. Ak kungs, kam tāda vajadzīga? Tad jau labāk izpildīšu desmit, piecpadsmit vingrinājumu uz trenažiera. Pieveikšu pāris jūdžu. Ja bija atbilstoši laika apstākļi, viņš mēdza vairākas reizes nedēļā nosoļot dažas jūdzes Čārlza parkā. Savas mājas trenažieru telpā viņš reti kāpa uz ritošā celiņa, bet kopumā veltīja treniņiem pietiekami daudz laika.
Viņš tiešām varēja likt lietā Hesteres Lendones nelielo trenažieri.
Pēc tam viņš aizsūtīs vecmāmiņai elektronisko vēstuli, izstāstīs, ka atradis zīmīti un paveicis uzdevumu. Ja vecmāmiņa vēlējās ar viņu sazināties par kādu tematu, tad lai sazinās. Nebija nekādas vajadzības katra sīkuma dēļ iesaistīt jogas speciālisti.
Ar iekšēju nepatiku tuvojoties trenažierim, Īlajs pavērās uz televizoru. Nē, nekādas televīzijas, viņš nosprieda. To viņš vairs neskatījās, kopš pārāk bieži bija nācies redzēt savu seju ekrānā, klausīties komentārus, debates, vai viņš ir vainīgs vai nav, tiešām briesmīgus viņa personiskās dzīves atstāstus, patiesus vai ne.
Nākamajā reizē, ja tāda pienāks, viņš paņems iPod, bet pagaidām izpildīs vingrojumus klusumā, aizņemts tikai ar savām domām.
Satvēris rokturus, Īlajs piespieda pedāļus. Displejā nozibēja Hesteres vārds.
– Paskat! – Ziņkāri Īlajs nopētīja viņas uzliktos mērījumus.
– Oho! Uz priekšu, vecmāmiņ!
Pēdējie dati rādīja, ka viņa trenējusies dienā pirms kritiena, veikusi trīs jūdzes četrdesmit astoņās minūtēs un trīsdesmit divās sekundēs.
– Nav slikti. Bet es varu tevi pārspēt.
Jau ieinteresēts Īlajs ieprogrammēja otru trenažiera lietotāju – ar savu vārdu – un sāka lēnām iesildīties. Tad viņš palielināja slodzi.
Pēc četrdesmit minūtēm, pieveicis pusotras jūdzes, sviedriem noplūdis, plaušām degot, viņš padevās. Aizelsies viņš grīļodamies aizsoļoja pie mini ledusskapja, paņēma pudeli ūdens un, ātri to izdzēris, nometās augšpēdus uz grīdas.
– Jēzus! Jēziņ, es pat netieku līdzi vecajai kundzei. Cik nožēlojami, skumji…
Skatīdamies griestos, Īlajs tvēra pēc elpas, nikns, ka no slodzes un noguruma trīs kāju muskuļi.
Viņš bija Hārvardā spēlējis basketbolu. Viņš reiz bija sportiskā formā, bet tagad kļuvis par vārgu mīkstmiesi, kas zaudējis svaru un ātrumu.
Viņš gribēja dzīvot kā iepriekš. Nē, nē, tas nebija precīzi. Pat pirms Lindsijas nāves šausmām viņa dzīve bija neciešama, nekas tajā viņu neapmierināja.
Īlajs gribēja atgūt sevi. Taču viņam nebija ne jausmas, kā to panākt.
Kur gan viņš bija nonācis?
Īlajs neatcerējās, kad bija juties laimīgs. Bet viņš skaidri zināja, ka reiz tāds bija. Viņam bija draugi, aizraušanās, mērķi. Viņš bija izjutis kaisli.
Pat dusmas bija zudušas, Īlajs nodomāja. Viņš nespēja rast sevī dusmas par to, kas viņam atņemts, kam viņš bija padevies.
Viņš bija lietojis antidepresantus, viņš bija runājis ar psihoterapeitu… to viņš vairs negribēja darīt.
Un viņš nedrīkst tāpat vien gulēt sviedros uz grīdas. Ir jārīkojas, jādara kaut kas, pat ja tas būtu kaut kas parasts. Jāvirzās uz priekšu, Īlajs sev teica.
Viņš piecēlās kājās un aizkliboja līdz dušai.
Ignorējot balsi, kas galvā aicināja palikt guļam uz grīdas, atpūsties dienas atlikušo daļu, viņš pārģērbās, uzvilka siltu kreklu, džemperi, uzlika ziemas cepuri, paņēma cimdus.
Lai gan viņš nekur negrasījās iet, tas nenozīmēja, ka nav jānotīra taciņas, piebraucamais ceļš, terases. Īlajs bija solījis parūpēties par “Kraujas namu”, tātad viņš to izpildīs.
Stundas ritēja darbā ar sniega pūtēju, ar lāpstu. Īlajam sajuka skaits, cik reižu bija jāapstājas atvilkt elpu, kad pulss sita galvā trauksmes zvanus un rokas nevarīgi trīcēja gluži kā paralizētas. Tomēr viņš notīrīja piebraucamo ceļu, mājas priekšpusi un kārtīgu taku pāri galvenajai terasei uz pludmales kāpnēm.
Kad gaisma izplēnēja krēslā, Īlajs atvieglots nopūtās, jo nebija vairs jēgas norakt sniegu citās terasēs. Iegājis iekšā, viņš atstāja darbarīkus pieliekamajā un gluži kā apdullis devās uz virtuvi, kur pagatavoja sviestmaizes ar gaļu un Šveices sieru, nosaucot tās par pusdienām.
Noskalojot maizi ar alu – vienkārši tāpēc, ka tas bija ledusskapī, – viņš ēda un dzēra, stāvēdams turpat pie izlietnes un skatīdamies laukā pa logu.
Kaut ko esmu paveicis, Īlajs sev teica. Esmu izkāpis no gultas un ķēries pie rakstīšanas. Un pazemojoši minies uz trenažiera. Un parūpējies par “Kraujas namu”.
Tas viss bija noticis vienā dienā. Labā dienā.
Iedzēris
