man to pērn uzdāvināja, – Eibera sacīja.
– Ko?
– Skici. Es pierunāju viņu atnākt un kaut ko uzzīmēt. Cerēju, ka viņa ieinteresēsies un apmeklēs nodarbības. Tad viņa to uzdāvināja – kā pateicību, ka iemīlējusi jogu.
– Lieliski.
Īlajs neaptvēra, ka Eibera joprojām tur viņa roku, līdz viņa kāpās atpakaļ, un viņš bija spiests sekot.
– Lī, plecus uz leju un taisni! Pareizi. Atslābini žokli, Hetere. Labi. Tā ir labi. Atvaino, – viņa piebilda Īlajam.
– Nekas, nekas. Es jau aizeju. Turpini nodarbību.
– Vai tiešām tu nevēlies glāzi vīna? Vai arī… – Viņa satvēra Īlaja otru roku un saberzēja, lai sasildītu. – Vai arī karstu šokolādi?
– Nē. Nē, bet paldies! Man jātiek atpakaļ. – Eibera tik stipri saberzēja viņa plaukstas, ka tās ātri un gandrīz sāpīgi sasila, it kā atgādinot, ka viņš ir pagalam nosalis. – Drīz… snigs.
– Šovakar ir īstā reize pasēdēt pie kamīna un palasīt grāmatu. Nu jā… – Viņa atlaida Īlaja rokas, lai attaisītu durvis. – Tiksimies pēc pāris dienām. Piezvani vai atnāc, ja kaut ko vajag.
– Paldies! – Īlajs steigšus izgāja laukā un devās prom, lai viņa var aizvērt durvis, nelaižot iekšā aukstumu.
Taču viņa stāvēja atvērtajās durvīs, lūkojoties Īlajam pakaļ. Viņas sirdi – daži nereti teica, ka tā esot pārāk maiga, – piepildīja līdzjūtība. Kad viņu pēdējo reizi kāds, izņemot ģimeni, sasildījis, Eibera nodomāja.
Viņa aizvēra durvis, iegāja atpakaļ verandā un, pamājusi Morīnai, pārņēma nodarbības vadīšanu.
Pabeigusi pēdējos staipīšanās vingrojumus, viņa ieraudzīja aiz loga Īlaja prognozēto sniegu. Tas krita biezām, mīkstām pārslām, tā ka viņas siltā māja šķita omulīgs patvērums no baltās ārpasaules, radot ļoti patīkamas izjūtas.
– Neaizmirstiet iedzert ūdeni. – Eibera paņēma savu pudeli, kamēr sievietes cēlās augšā no paklājiņiem. – Rīt mūsu nodarbība paredzēta baznīcas pagrabtelpā pulksten deviņos piecpadsmit. Temats – “Austrumi tiekas ar Rietumiem”.
– Esmu sajūsmā par šo nodarbību! – Hetere Lokebija sabužināja īsos, blondos matus. – Vinnij, varēšu tevi pa ceļam aizvest, ja vēlies.
– Vispirms piezvani. Bet es labprāt tajā piedalīšos.
– Tā… – Hetere saberzēja plaukstas. – Vai es pareizi domāju? Vai tas bija viņš?
– Kā, lūdzu? – Eibera atsaucās.
– Tas vīrietis, kurš ienāca treniņa laikā. Vai tas bija Īlajs Lendons?
Šis vārds tūdaļ izraisīja murdoņu. Eibera juta, ka stundu garās jogas nodarbības ietekme izgaist, jo pleci saspringa.
– Jā, tas bija Īlajs.
– Es jau tev teicu! – Hetere piegrūda ar elkoni Vinnijai. – Man stāstīja, ka viņš ievācies “Kraujas namā”. Vai tiešām tu apkopsi to māju, ja viņš tur dzīvo?
– Kad tur neviena nebija, neiznāca nemaz tik daudz ko tīrīt.
– Bet, Eibera, vai tevi tas neuztrauc? Viņu taču apsūdz slepkavībā. Par sievas nogalināšanu. Un…
– Viņu attaisnoja, Hetere. Vai tu esi aizmirsusi?
– Pierādījumu trūkuma dēļ viņu nearestēja, bet tas nenozīmē, ka viņš nav vainīgs.
– Preses kāre pēc kārtīga skandāla vēl nenozīmē, ka Īlajs Lendons ir vainīgs, it īpaši, ja tracis saistīts ar seksu, naudu un laulības pārkāpšanu Jaunanglijas bagātnieku ģimenē. – Morīna pavilka augšup kvēlojoši rudās uzacis. – Vai nezini veco taisnīguma likumu, Hetere? Cilvēks ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav pierādīta.
– Es zinu, ka viņu atlaida no darba krimināllietu advokātu firmā. Tas ir aizdomīgi, ja jautājat man; nez vai viņu padzītu bez vainas. Vēl bija rakstīts, ka viņš ir galvenais aizdomās turamais. Liecinieku klātbūtnē viņš draudējis sievai, un tajā pašā dienā notika slepkavība. Ja viņi šķirtos, sieva saņemtu kaudzi naudas. Turklāt viņam nebija nekas meklējams tajā mājā, vai ne?
– Tā bija viņa māja, – Eibera norādīja.
– Bet viņš no tās bija izvācies. Es jums saku, nav dūmu bez uguns.
– Ja ir dūmi, ir arī kāds, kurš sakūris uguni.
– Tu pārāk viegli uzticies cilvēkiem. – Hetere apskāva Eiberu ar vienu roku – sirsnīgi, tomēr arī pamācoši. – Jāsāk par tevi uztraukties.
– Manuprāt, Eibera labi izjūt cilvēkus un pati prot sevi aizstāvēt. – Grēta Periša, vecākā grupas dalībniece, kam jau bija septiņdesmit divi gadi, uzvilka praktisku, siltu vilnas jaku. – Hestere Lendone neatvērtu “Kraujas nama” durvis Īlajam, labi audzinātam jauneklim, ja kaut mazliet šaubītos par viņu.
– Ak, es ļoti cienu un apbrīnoju misis Lendoni, – Hetere nepadevās. – Mēs visi ceram un lūdzam Dievu, lai viņa drīz atgrieztos mājās. Bet…
– Nekādu “bet”! – Grēta uzmauca zvanveida cepuri pār saviem sirmajiem tēraudkrāsas matiem. – Viņas mazdēls pieder pie mūsu vietējās sabiedrības. Kaut arī viņš dzīvo Bostonā, viņš ir Lendons – un viens no mums. Dievs vien zina, ko viņam nācies pārdzīvot. Nepieļauju domu, ka viņam kāds no šejienes sagādātu papildu nepatikšanas.
– Nu… tā es neteicu. – Piesarkusi Hetere lūkojās no sejas uz seju. – Patiešām ne. Man tikai bail par Eiberu. No sirds.
– Es tev ticu. – Grēta ātri pamāja Heterei. – Ticu, ka tev nav citu nolūku. Eibera, šodien mums bija ļoti jauka nodarbība.
– Paldies! Vai varu aizvest tevi mājās? Ārā stipri snieg.
– Trīs minūšu pastaiga man nāks tikai par labu.
Saģērbušās sievietes devās prom. Vienīgi Morīna vēl aizkavējās.
– Hetere ir muļķe, – Morīna paziņoja.
– Daudzi cilvēki ir tādi. Daudzi domā līdzīgi viņai. Ja Īlajs Lendons tiek turēts aizdomās, tātad viņam jābūt vainīgam.
Tas ir nepareizi.
– Protams! – Morīna O’Melija, kuras īsie, spurainie mati bija tikpat rudi kā uzacis, iedzēra no pudeles vēl malku ūdens. – Tas skan mazliet ciniski, bet diemžēl nezinu, vai es nedomātu tāpat, ja nepazītu Īlaju.
– Vai
