sliktām atmiņām. Toties ainava aiz loga, kur viļņoja okeāns un saules staros kusa sniegs, viņu nomierināja, ļaujot domām brīvi klist.
Viņš jutās… gandrīz mierpilns.
Eiberai ienākot, viņš pacēla galvu.
– Otrais stāvs ir tīrs, – viņa teica un gribēja paņemt paplāti.
– Nevajag, es pats aiznesīšu, – Īlajs viņu atvairīja. – Es pats. Klau, tev nav manis dēļ jāstāv pie plīts. Bija garšīgi, paldies, bet tev tas nav jādara.
– Man patīk gatavot, bet darīt to tikai sev nav interesanti. – Eibera sekoja viņam virtuvē, bet tad devās uz veļas istabu. – Turklāt tu neēd kā nākas.
– Es ēdu. – Šo atrunu Īlajs nomurmināja jau klusāk.
– Vai šķīvis zupas, sviestmaize un aukstas brokastu pārslas ir pietiekami? – Viņa iznesa grozu ar veļu un apsēdās kaktiņā, lai to sašķirotu. – No mājkalpotājas neko nenoslēpsi, – viņa piebilda. – Ne ēšanu, mazgāšanos vai seksu. Es teiktu, ka tev jāpieņemas par kādām piecpadsmit mārciņām. Nekaitētu divdesmit.
Jau mēnešiem Īlajs nebija sevī vairs radis spēku dusmoties, taču Eiberai pamazām vien izdevās to atjaunot.
– Klau…
– Vari teikt, ka tā nav mana darīšana, – viņa pasteidzās pirmā, – bet tu mani neatturēsi. Tāpēc, kad vien man būs laiks, es parūpēšos, lai tu būtu paēdis. Es taču tik un tā nāku uz šejieni.
Īlajs nespēja izdomāt, kā strīdēties pretim sievietei, kura šobrīd loka viņa apakšbikses.
– Vai tu pats proti kaut ko pagatavot? – Eibera noprasīja.
– Jā. Cik nu man nepieciešams.
– Paskatīsimies! – Eibera pielieca galvu un pārlaida viņam savu zaļo acu skatienu. – Ceptas siermaizītes, olu kultenis, steiks uz grila… burgeri un… kaut kas ar omāriem vai ēdamiem gliemežiem.
Viņš tos sauca gliemeži a la Īlajs un tiešām vēlējās, kaut viņa rimtos.
– Vai tu lasi domas tikpat labi kā cep pankūkas?
– Es lasu pēc plaukstas un taro kārtīm, bet galvenokārt, lai izklaidētos.
Īlajs aptvēra, ka viņu tas nepavisam nepārsteidz.
– Tātad pagatavošu tev sautējumu. Varēsi sasildīt un ēst. Līdz nākamajai reizei aiziešu uz tirgu. Savas apmeklējuma dienas esmu atzīmējusi kalendārā, tur tu vari redzēt manu grafiku. Vai nopirkt tev vēl kaut ko, ne tikai “Kalnu rasu”?
Eiberas lietišķais, straujais runas veids neļāva smadzenēm darboties.
– Neko tādu nevaru iedomāties.
– Ja kaut kas ienāks prātā, pieraksti. Par ko ir tava grāmata? Vai arī tas ir noslēpums?
– Par… Advokāts, kuram atņemtas tiesības praktizēt, meklē patiesību un pūlas atgūt savu labo vārdu. Vai viņa dzīve būs pagalam un viņš zaudēs – pārnestā nozīmē – vai uzvarēs? Nu, tamlīdzīgi.
– Vai tev viņš patīk?
Īlajs brīdi lūkojās, pārsteigts, cik precīzs bija Eiberas jautājums. Tieši tāds, uz kuru viņš labprāt sniedza atbildi, nevis izvairījās.
– Es saprotu viņu un esmu ieguldījis viņā daudz pūļu. Pamazām viņš kļūst par tādu cilvēku, kāds man patīk.
– Es uzskatu, ka saprast ir pat svarīgāk nekā patikt. – Eibera sarauca pieri, kad Īlajs paberzēja sev kaklu un plecu.
– Tu met kūkumu.
– Kā, lūdzu?
– Tu sakumpsti pār tastatūru. Met kūkumu. Daudzi tā sēž. – Eibera nolika malā veļu un, pirms Īlajs aptvēra, kas viņai padomā, nostājās viņam aiz muguras un saspieda ar pirkstiem viņa plecus.
Sāpes, negaidītas un patīkamas, izstaroja līdz pat papēžiem.
– Vai!
– Apžēliņ, Īlaj, tev tur ir īsti akmeņi.
Sapīkums apvienojās ar mulsu neapmierinātību. Kāpēc tā sieviete neliek viņu mierā?
– Vakar nedaudz sastaipījos. Tīrīju sniegu.
Eibera nolaida rokas. Viņš piecēlās un atvēra bufeti, lai paņemtu Motrin.
Daļēji tās bija fiziskas pārpūles sekas, daļēji nepareiza poza, sēžot pie datora. Bet galvenokārt? Dziļš visa organisma sistēmas radīts stress.
– Uz brīdi iziešu, man jāpiezvana.
– Labi. Ārā ir auksts, taču laiks ir skaists.
– Es nezinu, cik tev jāmaksā. Nepaguvu pajautāt.
Eibera nosauca summu, un Īlajs sniedzās pēc maka. Kabata, izrādījās, bija tukša.
– Nezinu, kur esmu atstājis maku.
– Džinsu kabatā. Es noliku to uz naktsgaldiņa.
– Skaidrs, paldies! Drīz atgriezīšos.
Nabaga skumjais, stresa nomāktais Īlajs, Eibera nodomāja. Viņai jāpalīdz Īlajam. Viņa atcerējās Hesteri un nogrozīja galvu, likdama traukus mazgāties.
– Tu zināji, ka es viņam palīdzēšu, – viņa nomurmināja.
Īlajs atnāca atpakaļ un nolika naudu uz letes.
– Es tev pateicos, ja gadījumā nebūšu vēl atgriezies līdz tam laikam, kad būsi prom.
– Nav par ko.
– Iešu… apskatīties liedagu un piezvanīt vecākiem, vecmāmiņai. – Un tikt tā patālāk prom no tevis.
– Labi. Pasveicini visus no manis.
Īlajs apstājās pie veļas istabas durvīm.
– Vai tu pazīsti manus vecākus?
– Protams! Esmu vairākkārt satikusi, kad viņi brauca šurp. Vēl mēs sastapāmies, kad apciemoju Hesteri Bostonā.
– Man nebija ne jausmas, ka tu esi devusies uz Bostonu viņu apciemot.
– Kā nu ne. Mēs tikai negadījāmies viens otram ceļā. – Viņa ieslēdza veļas mazgājamo mašīnu un pagriezās. – Hestere ir tava vecmāmiņa, bet arī man viņa ir ļoti īpaša. Ļoti tuva. Nofotografē māju no krasta puses un aizsūti Hesterei. Viņa priecāsies.
– Jā gan.
