uz ko tu esi spējīgs noteiktos apstākļos, bet tu nenogalināji savu sievu.
Rāmais, lietišķais Eiberas balss tonis Īlaju saniknoja.
– Kāpēc tu tā domā? Vai tāpēc, ka vecmāmiņa mani neuzskata par slepkavu?
– Tas ir viens no iemesliem. – Eibera nogludināja uz galda aitas vilnas pārvalku un uzklāja palagu. – Hestere ir gudra, pašapzinīga – un viņa rūpējas par mani. Ja viņai būtu kaut vismazākās šaubas, viņa brīdinātu mani turēties no tevis pa gabalu. Bet tas ir tikai viens iemesls. Man ir vēl citi arī.
Runādama viņa izlika istabā sveces un aizdedza tās.
– Es strādāju pie tavas vecmāmiņas, un mēs arī draudzējamies. Un es dzīvoju Viskija līcī, bet tā ir Lendonu teritorija. Tāpēc es sekoju notikumu gaitai.
Redzeslokā atkal parādījās depresijas melnais mākonis.
– Nešaubos, ka to darīja visi šajā apkaimē.
– Tas ir dabiski un cilvēciski. Tāpat kā nepatika, nicinājums, runas par tevi, dažādu secinājumu izdarīšana – tas viss ir dabiski un cilvēciski. Es redzēju tevi televīzijā, presē, internetā. Tas, ko redzēju, bija šoks, bēdas. Nevis vainas apziņa. Ko es redzu tagad? Stresu, dusmas, apjukumu. Nevis vainas apziņu.
Runādama Eibera noņēma sev no plaukstas locītavas lenti un veikli sasēja matus zirgastē.
– Šaubos, vai tie, kuri ir vainīgi, neguļ. Un vēl – tu neesi nejēga. Kādēļ lai tu viņu nogalinātu tajā pašā dienā, kad publiskā vietā strīdējāties? Tajā pašā, kad atklāji to, kas apgrūtinātu viņas situāciju šķiršanās lietā?
– Mani nemēģināja apsūdzēt pirmās pakāpes slepkavībā. Es to esot izdarījis dusmās. Tas esot jūtu iespaidā izraisīts noziegums.
– Nu, kādas muļķības! – Eibera attrauca, paņemot masāžas eļļu. – Tātad tu būtu bijis tādu jūtu pārņemts, kad devies uz savu māju pēc tiem trim priekšmetiem – pats sava īpašuma? Pret tevi izvirzītā apsūdzība tika atcelta, jo bija un ir vāja. Laiku, kad tu ieradies mājā, varēja noteikt pēc tā, kad izslēdzi signalizāciju, kad piezvanīji deviņi, viens, viens, turklāt cilvēki zināja, cikos tu tovakar aizgāji no sava biroja. Tātad mājā tu atradies mazāk nekā divdesmit minūtes. Nez vai tik īsā laika posmā var paspēt uzkāpt otrajā stāvā, atvērt seifu, lai paņemtu vecvecmāmiņas gredzenu, un nonākt lejā, nocelt no sienas paša pirkto gleznu, satīt to vannas istabas dvieļos, tad dusmu lēkmē nogalināt sievu un izsaukt policiju. Vai tad tas ir iespējams?
– Policijas izmeklēšanā, rekonstruējot notikušā gaitu, apstiprinājās, ka tas esot iespējams.
– Tā ir tikai varbūtība, – Eibera atcirta. – Vai nu mēs te apspriedīsim pret tevi izvirzītās apsūdzības, vai ticēsi man uz vārda, ka es nebaidos no tevis, jo diez vai tu nogalināsi mani kaut vai par to, kā es kārtoju tavas zeķes.
– Nekas nav tik vienkārši, kā tu to izklāsti.
– Reti gadās, ka viss ir tik vienkārši vai sarežģīti, kā cilvēki to uztver. Man jāaiziet uz vannas istabu nomazgāt rokas. Ģērbies nost un gulies uz galda. Vispirms uz muguras. Vannas istabā Eibera, aizvērusi acis, veselu minūti izpildīja jogas elpošanas vingrinājumu. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka Īlaja uzbrūkošā runas maniere ir līdzeklis, lai viņu aizbiedētu, dabūtu laukā no mājas. Taču viņam izdevās vienīgi Eiberu aizkaitināt.
Lai ar masāžu noņemtu Īlajam stresu, aizdzītu viņa tumšās domas, neapmierinātību, viņa nedrīkstēja paturēt sevī savas negācijas.
Atnākusi atpakaļ, Eibera ieraudzīja, ka Īlajs ir atgūlies uz galda un apsedzies ar palagu. Kaut arī dusmīgs, viņš ievēroja noteikumus.
Nebildusi ne vārda, viņa pieklusināja gaismu un ieslēdza savā iPod nomierinošu mūziku.
– Aizver acis, – viņa klusu sacīja, – un dziļi ievelc elpu. Ieelpa… izelpa. Vēl, – viņa lika, pilinot eļļu plaukstās. – Vēlreiz.
Īlajs darīja, kā Eibera pavēlēja, un viņa uzspieda plaukstu uz Īlaja pleciem. Tie bija tik stīvi, tik savilkti, ka pat neskāra galdu.
Eibera glaudīja, spieda, mīcīja, tad noslidināja pirkstus gar kaklu, sākdama vieglu sejas masāžu.
Viņa atpazina galvassāpes, kas mocīja Īlaju. Varbūt viņai izdosies sniegt zināmu atvieglojumu, viņš atbrīvosies, un tad viņa varēs ķerties pie smagākā darba.
Īlajs jau iepriekš, pirms viņa dzīve tika satriekta drupās, bija gājis uz masāžām. Tās veica Ketrina – drukna, muskuļota blondīne, kas ar savām stiprajām, platajām plaukstām noņēma viņam spriedzi pēc darba, pēc sporta nodarbībām. Acis aizvēris, Īlajs gandrīz iztēlojās sevi atkal kluba klusajā masāžas telpā, kad pēc vairāku stundu tenisa spēles tika atbrīvoti viņa muskuļi.
Bet tagad sieviete, kura nebija druknā Ketrina, pēc brīža saskaņā ar norunu beigs viņu masēt un aizies. Viņas pirksti glaudīja Īlaja zodu, uzspieda zem acīm, riņķoja gar kaklu.
Skaudrās, kareivīgās galvassāpes pierima.
– Vēlreiz ievelc elpu. Garu ieelpu, garu izelpu, – Eiberas balss saplūda ar mūziku, tikpat maiga un plūstoša. – Tā ir labi. Ieelpa, izelpa.
Viņa pagrieza Īlaja galvu, ar pirkstiem iztaustot kaklu gan no vienas puses, gan no otras, tad pacēla galvu augšup.
Stingrie, dziļie piespiedieni ar īkšķiem radīja sāpīgas, durstošas sajūtas. Pirms Īlajs paspēja saspringt pret svelošajiem dzēlieniem, tie gluži vai izlidoja no ķermeņa, gluži kā korķis izsprāgst no pudeles.
Jālauž kā betons, Eibera nodomāja, gabals pēc gabala. Viņa aizvēra acis, iztēlojoties, kā betons šķīst, viņas rokās atmiekšķējas. Virzoties uz pleciem, viņa pakāpeniski palielināja spiedienu un juta, ka Īlajs pamazām atslābinās. Vēl ne pietiekami, taču pat neliela piekāpšanās līdzinājās uzvarai.
Viņa masēja nogurušos muskuļus līdz pat pirkstu galiem un iekšēji rotaļīgi pasmaidīja par to, ka noliktā desmit minūšu robeža bija paslīdējusi garām neievērota, bet tas viņu netraucēja koncentrēties darbam.
Kad pienāca laiks pacelt galvas atbalstu, Eibera zināja, ka Īlajs nepretosies.
– Apgriezies otrādi. Ja tev nav ērti, es pielāgošu atbalstu. Nesteidzies.
Gandrīz aizmidzis, Īlajs darīja to, ko viņam liek.
Kad Eibera ar plaukstu pamatnēm saspieda lāpstiņas, Īlajs gandrīz ievaidējās no brīnišķīga sāpju un atbrīvotības sajaukuma.
Cik stipras rokas, viņš nodomāja. Eibera neizskatījās spēcīga, bet viņas rokas spaidīja un berzēja, gluži vai iegraužoties mugurā, un sāpes, pie kurām Īlajs jau bija pieradis, izlīda virspusē un pacēlās augšup.
Viņa izmantoja no eļļas slidenos apakšdelmus, sava ķermeņa svaru, pirkstu kauliņus,
