ar muguras sāpēm, un starp lāpstiņām man dūra kā ar nazi. Vecums, es spriedu, pieņemot to kā nenovēršamību. Līdz iejaucās Eibera.
Īlajs aptvēra, ka aizgājis tālāk, nekā bija iepriekš paredzējis, kad pamanīja kāpnes, kas veda uz ciematu. Kamēr viņš ātri izlēma doties augšā, Hestere paguva izteikt savu viedokli.
– Tu esi īsts stresa kamols, manu zēn. Vai tu domā, ka es nesaklausu to tavā balsī? Tava dzīve sagriezusies kājām gaisā, un tas nav pareizi. Tas nav taisnīgi. Kaut arī dzīvē tā bieži gadās. Svarīgi ir tas, kā mēs ar to tiekam galā. Tev jārīkojas tāpat, kā šobrīd visi iesaka man. Atgūsti veselību, spēkus, nostājies atkal stingri uz zemes. Man arī nepatīk to dzirdēt, bet tā ir un paliek vienkārša patiesība.
– Vai tavas kaimiņienes, pankūku cepējas, masāža man palīdzēs?
– Noteikti. Paklausies vien, tu pūt un els kā tāds vecis.
Apvainojies un pazemots Īlajs glābās aizstāvoties.
– Es nobridu visu ceļu līdz ciematam pa dziļu sniegu. Tagad rāpjos augšā pa kāpnēm.
– Vai tā attaisnojas bijusī Hārvardas basketbola komandas zvaigzne?
– Es nebiju nekāda zvaigzne, – Īlajs norūca.
– Man tu biji gan. Man tu joprojām esi slavenība.
Īlajs apstājās kāpņu galā. Jā, lai atvilktu elpu un pagaidītu, kad norims sirds, kuru vecmāmiņai bija izdevies aizkustināt.
– Vai redzēji manu jauno vingrošanas zāli? – viņa noprasīja. – Jā. Ļoti labi. Cik reižu tu vari atspiesties pret soliņu, Hestere?
Vecmāmiņa iesmējās.
– Tev šķiet, ka esi dikti asprātīgs. Man ir svarīgi izskatīties svaigai un sportiskai. Tev, Īlaj, arī treniņi nāks tikai par labu.
– Es jau vienu veicu. Izlasīju tavu zīmīti. Tagad stāvu iepretim “Omāru būdai”.
– Tur ir gardākie omāri ziemeļu piekrastē.
– Nekas šeit nav īpaši mainījies.
– Šis un tas ir, taču pamats paliek. Es ceru, ka tu neaizmirsīsi savējo. Tu esi Lendons ar Hokinu asiņu piejaukumu no manas puses. Neviens mūs nenospiedīs uz ceļiem, vismaz ne uz ilgu laiku. Gādā par “Kraujas namu” manā vietā.
– Darīšu, ko varēšu.
– Un liec aiz auss – reizēm pankūka ir tikai pankūka.
Pēdējā piezīme lika Īlajam iesmieties. Kaut arī aizsmakuši, tie tomēr bija smiekli.
– Labi, vecmāmiņ. Pagaidām izmanto rāmi uz ritentiņiem.
– Paklausīšu tevi… pagaidām, ja tu ļausi, lai tev izdara masāžu.
– Sarunāts. Apskaties elektroniskajā pastā, es aizsūtīju tev fotogrāfijas. Piezvanīšu atkal pēc pāris dienām.
Viņš pagāja garām vietām, kuras atcerējās. “Saldējums”, “Marijas pica”… un jaunām kafejnīcām, piemēram, “Banga” ar smilšu sārtām sienām. Netālu slējās metodistu baznīcas baltā smaile, viesnīcas “Ziemeļu krasts” cienīgā celtne un burvīgi mazi viesu nami, kuri gaidīs tūristus sezonas laikā, izmitinās un pacienās ar brokastīm.
Pa reizei garām pabrauca kāda automašīna, bet atceļā mājup vairs neviena nebija manāma.
Īlajs nolēma nākamajā reizē, kad būs skaidrs laiks, vēlreiz atnākt uz ciemu nopirkt pastkartes, lai aizsūtītu īsu sveicienu vecākiem – un “smaidiņu” pāris atlikušajiem draugiem.
Arī tas viņam nāktu tikai par labu.
Tāpat derētu pastaigāt pa veikaliem, veciem un jauniem, izjust pazīstamo vietu gaisotni.
Bet šobrīd viņš bija paguris, nosalis un gribēja ātrāk tikt atpakaļ mājās.
Pievedceļā Īlaja mašīna stāvēja viena pati, un viņš izjuta atvieglojumu. Viņš bija pietiekami ilgi kavējies, lai Eibera pabeigtu darbu. Tagad nevajadzēja nedz pūlēties kaut ko runāt, nedz izvairīties no viņas. Nevēlēdamies piebradāt māju ar sniegu, Īlajs apgāja tai apkārt, lai ieietu pa sētas puses durvīm.
Pašreiz plecs vairs nesāpēja, Īlajs noģērbjoties secināja. Vai gandrīz nesāpēja. Viņš varētu aizsūtīt Eiberai ziņu, ka pastaiga ir palīdzējusi un viņš tagad jūtas labi tāpat, bez masāžas.
Diemžēl viņš bija vienojies ar vecmāmiņu. Solījumu vajadzēja turēt, kaut arī tā izpildi varēja atstāt uz vēlāku laiku. Viņam atlika dažas stundas, lai izlemtu, kā rīkoties. Galu galā viņš bija advokāts – vai nu praktizēja, vai ne – un arī rakstnieks. Viņš varēja sacerēt Eiberai skaidri, saprātīgi pamatotu vēstuli.
Iegājis virtuvē, Īlajs pamanīja pie letes pielipinātu zīmīti.
Cāļa un kartupeļu sautējums atrodas saldētavā.
Atnesu sērkociņus.
Ēd ābolu, pēc pastaigas neaizmirsti padzerties. Tiksimies ap 17.30.
– Kas tu esi, mana māte, vai? Varbūt es negribu ābolu.
Vienīgais iemesls, kāpēc viņš izņēma no ledusskapja ūdeni, bija slāpes. Viņš negribēja, lai kāds noteiktu, kad ēst, kad dzert. Nākamreiz Eibera liks lietot zobu diegu vai mazgāt ausis.
Īlajs nolēma uziet augšstāvā pastrādāt un tad sacerēt viņai ziņu.
Gandrīz jau izgājis no virtuves, viņš nosodījās, griezās apkārt un paķēra ābolu no bambusa bļodas – tāpēc ka, sasodīts, tagad viņam to kārojās.
Aizkaitinājumam nebija jēgas, viņš to ļoti labi apzinājās. Eibera izturējās iejūtīgi, laipni. Bet viņš vēlējās palikt viens. Viņam vajadzēja telpu un laiku, nevis palīdzīgu roku, lai atkal atrastu pamatu zem kājām.
Sākumā viņam netrūka palīdzības, pēc tam tā saruka un saruka, kad draugi, kolēģi, kaimiņi norobežojās no cilvēka, uz kuru krita aizdomas par sievas nogalināšanu. It kā viņš ar sitienu pa galvu atriebies par neuzticību vai to, ka šķiršanās viņam dārgi izmaksātu.
Vai arī gan par to, gan to.
Īlajs vairs negrasījās ne no viena pieņemt palīdzību.
Joprojām nedaudz nosalis garās pastaigas laikā, Īlajs tikai zeķēm kājās devās uz guļamistabu pēc kurpēm.
Ar ābola kumosu mutē viņš apstājās, lūkojoties uz gultu. Piegājis tuvāk, viņš noliecies iesmējās – otro reizi šajā dienā. Tas jau bija sasniegums.
Eibera bija salocījusi roku dvieli dīvaina putna formā un uztupinājusi to uz dūnu segas. Putnam bija uzliktas saulesbrilles un maza puķīte
