par brīvu. Tā būs dāvana par atgriešanos mājās. Ārstnieciskā masāža, Īlaj, – viņa piebilda. – Man ir licence.
– Ak kungs…
Eibera tikai pasmējās un devās laukā no virtuves.
– Tātad esam vienojušies. Piecos trīsdesmit.
Īlajs paspēra soli, lai sekotu viņai un atteiktos no pakalpojuma, bet pāris soļu no durvīm plecu daļā iedūra trula sāpe.
– Nu gan… pie velna!
Viņš uzvilka mēteli un nolēma, ka jāiedzer Motrin, lai saņemtos. Vēl viņam bija jāsakārto domas, taču bez Eiberas līdzdalības, lai varētu koncentrēties darbam.
Viņš nolēma kaut kur pastaigāties, piezvanīt, paelpot svaigu gaisu un, kad izzudīs nomācošais stīvums, nebeidzamā sāpe, aizsūtīt Eiberai īsziņu, lai nenāk, jo tā būs labāk.
Bet vispirms viņš ņems vērā Eiberas padomu – aizies uz pludmali un nofotografēs “Kraujas namu”. Varbūt viņam izdosies no vecmāmiņas izvilināt kādu informāciju par Eiberu Volšu.
Viņš joprojām bija advokāts. Viņš spēja veikli izdabūt sev noderīgas ziņas no liecinieka, kurš turklāt bija pret viņu labvēlīgi noskaņots.
Ejot pa celiņu, kuru bija izracis pagalmā, Īlajs palūkojās atpakaļ un ieraudzīja Eiberu viņa guļamistabas logā. Viņa pamāja.
Arī viņš pacēla roku, bet tad atkal aizgriezās.
Eiberai bija tik valdzinoša seja, ka lika vīrietim divreiz atskatīties.
Tāpēc Īlajs apzināti lūkojās tikai uz priekšu.
Ceturtā nodaļa
Pastaiga pa sniegoto pludmali negaidīti izvērtās patīkamāka, nekā Īlajs bija gaidījis. Ziemas baltie saules stari atspīdēja ūdenī un sniegā, liekot visam vizuļot. Kāds bija gājis pirms Īlaja, ieminot pēdas, tāpēc viņš sekoja tām, soļojot pa mitrajām, drēgnajām, viļņu noskalotajām smiltīm.
Jūras putni, nolaidušies krastā, cienīgi tipināja vai pacēlās gaisā, atstājot smiltīs seklus nospiedumus, pirms viļņu šļakatas tos atkal izdzēsa. Putni sasaucās, sakliedzās, atgādinot, ka tuvosies pavasaris, par spīti apkārtējai ziemas ainavai.
Īlajs sekoja trim kaijām un apstājies uzņēma pāris fotogrāfiju, kuras nosūtīja uz mājām. Turpinot ceļu, viņš paskatījās pulkstenī un apsvēra, kur šajā brīdī Bostonā varētu būt vecāki, un piezvanīja uz mājām.
– Kas tad nu tev lēcies?
– Vecmāmiņ! – Īlajs nebija gaidījis, ka atsauksies viņa. – Es pastaigājos pa Viskija līča liedagu. Mums sasnidzis vairākas pēdas dziļš sniegs. Izskatās kā Ziemassvētkos, kad man bija gadu divpadsmit.
– Toreiz tu ar brālēniem, māsīcām un Greidiju puikām uzcēli krastmalā sniega pili. Tu paņēmi manu labo sarkano kašmira šalli un izkarināji to kā karogu.
– To es esmu aizmirsis. Par to karogu.
– Es gan ne.
– Kā tev klājas?
– Tā nekas. Kaitina, ka man neļauj paspert ne soli bez tā sasodītā “staiguļa”. Man pilnīgi pietiek ar spieķi.
Tā kā māte elektroniskajā vēstulē bija sīki aprakstījusi cīņu ap rāmi uz riteņiem, Īlajs netika pārsteigts nesagatavojies.
– Prātīgāk ir neriskēt, tu nedrīksti pakrist. Tu vienmēr esi bijusi prātīga.
– Šitā runāšana uz mani neiedarbojas, Īlaj Endrū Lendon.
– Vai tad tu neesi vienmēr bijusi prātīga?
Vecmāmiņa iesmējās, un Īlajs to uztvēra kā mazu uzvaru. – Jā, un turpināšu tādā pašā garā. Smadzenes man darbojas labi, paldies Dievam, pat ja nespēju atsaukt atmiņā, kā es vispār nokritu. Es pat neatceros, kā izkāpu no gultas. Bet tas nav svarīgi. Pamazām ārstējos, un es tikšu vaļā no tā rāmja uz ritentiņiem, ar kuru pārvietojas vecas invalīdes. Kā tev pašam klājas?
– Labi. Katru dienu rakstu, darbs patiešām virzās uz priekšu. Man tas patīk. Man arī patīk atrasties šeit. Vecmāmiņ, paldies par…
– Nevajag! – Hesteres Lendones balsī ieskanējās Jaunanglijas granītcietais skarbums. – “Kraujas nams” ir tikpat tavs kā mans. Tas pieder ģimenei. Šķūnī ir malka, bet, ja nepietiek, sarunā ar Digbiju Pīrsu. Viņa telefona numuru atradīsi manā grāmatiņā mazā kabineta rakstāmgaldā un virtuvē tālākajā atvilktnē pa labi. Ja nevari atrast, Eiberai arī tas ir.
– Skaidrs.
– Vai tu kārtīgi paēd, Īlaj? Lai es vairs neredzētu tikai kaulus un ādu, kad nākamreiz tiksimies!
– Nupat pamielojos ar pankūkām.
– Ak! Vai biji ciemata kafejnīcā “Liedags”?
– Nē… tās uzcepa Eibera. Klau, runājot par…
– Viņa ir jauka meitene. – Hestere neklausoties pārtrauca mazdēlu. – Arī laba pavāre. Ja tev ir kādas neskaidrības vai sarežģījumi, vērsies pie Eiberas. Pat ja viņa pati nevarēs palīdzēt, tad atradīs, kam jautāt. Viņa ir gudriniece, glīta meitene. Ceru, ka tu to paspēji ievērot, vienīgi ja nu vājuma dēļ arī acis tev vairs lāgā nerāda.
Īlajs sajuta brīdinošu kņudoņu pakausī.
– Vecmāmiņ, tu taču nemēģini mani savest ar viņu kopā, vai ne?
– Kāpēc man tas būtu jādara? Vai tad tu pats netiksi galā? Kad es esmu jaukusies tavā mīlas dzīvē, Īlaj?
– Jā, tev taisnība. Es atvainojos. Tikai… tu viņu pazīsti daudz labāk nekā es. Man nepatīk justies parādniekam par to, ka viņa gatavo man ēdienu, bet viņa to nesaprot.
– Vai pankūkas tev garšoja?
– Jā, bet…
– Vai tāpēc tu jūties parādnieks?
– Skaidrs, es tev piekrītu.
– Turklāt Eibera dara to, kas pašai patīk, tici man. Šajā ziņā es viņu apbrīnoju. Viņa priecājas par dzīvi un gluži vienkārši dzīvo. Tev derētu no viņas pamācīties.
Brīdinošā kņudoņa atkārtojās.
– Bet tu taču nemēģini mūs savest kopā?
– Es paļaujos uz tava paša prātu, sirdi un fiziskajām vajadzībām.
– Labi, tad turpināsim no šīs vietas. Es negribu aizvainot tavu draudzeni, it īpaši tāpēc, ka viņa mazgā man veļu. Kā jau teicu, tu viņu pazīsti labāk. Iesaki
