gandrīz vai aizvēra acis, lai no jauna aizmigtu.
Tad viņš atcerējās.
Atbalstījies uz elkoņa, Īlajs palūkojās apkārt. Ieraudzīja Eiberas jaku, zābakus, somu. Sajutis viņas smaržu, aptvēra, ka maigais aromāts, kas atgādināja zemes smārdu, bija no sveču vaska un eļļas. Uzmanīgi, apņēmis sev apkārt palagu, viņš pieslējās sēdus.
Viņam bija vajadzīgas bikses. Tas bija pirmais.
Pieturēdams palagu, Īlajs nokāpa no galda. Pasniedzies pēc džinsiem, viņš ieraudzīja sasodīto zīmīti.
Iedzer ūdeni. Esmu virtuvē.
Piesardzīgi palūkojies apkārt, viņš apģērbās un paņēma ūdens pudeli, kuru Eibera bija atstājusi. Aizpogājis kreklu, viņš aptvēra, ka nekas nesāp. Nebija nekādu galvassāpju, asu spazmu kakla rajonā vai muskuļu saspringuma pēc mēģinājuma fiziski pakustēties.
Viņš stāvēja, dzerot ūdeni sveču liesmu un kamīna uguns izgaismotā istabā ar maigu mūziku fonā, un aptvēra, ka viņu pārņēmušas gandrīz nepazīstamas emocijas.
Viņš jutās labi.
Tomēr arī muļķīgi. Viņš apzināti bija Eiberu aizvainojis. Un pretī bija saņēmis piedāvājumu palīdzēt. Par spīti viņa rīcībai.
Gluži kā būtu dabūjis rājienu, Īlajs devās uz virtuvi.
Smaržu pilnajā telpā Eibera stāvēja pie plīts. Īlajs nezināja, ko viņa maisa katlā, taču aromāts pamodināja viņā gandrīz jau aizmirstas izjūtas.
Tas bija īsts izsalkums.
Virtuvē viņa bija izvēlējusies pieklusinātu rokmūziku. Īlaju pārmāca vainas apziņa. Nevienam nebūtu jāklausās rokmūzika gandrīz čukstus.
– Eibera.
Viņa nedaudz satrūkās, un tas Īlaju uzmundrināja. Tātad arī viņa bija tikai cilvēks.
Pagriezusies Eibera samiedza acis un pacēla pirkstu, pirms viņš ierunājās. Pienākusi tuvāk, viņa rūpīgi Īlaju nopētīja. Tad viņa pasmaidīja.
– Nu re. Tu izskaties labāk. Atpūties un atslābinājies.
– Es tiešām jūtos labi. Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Es izturējos rupji un ķildīgi.
– Piekrītu. Tu izturējies ietiepīgi.
– Varbūt. Lai būtu ietiepīgi.
– Tagad varam sākt no tīras lapas. – Viņa paņēma glāzi vīna un pacēla to. – Ceru, tu neiebilsti, ka es sev ielēju.
– Nē, neiebilstu. Otrkārt, paldies! Kad es teicu, ka jūtos labi… neatceros, kad pēdējo reizi tā ir bijis.
– Ak, Īlaj! Dzīve var būt drūma, vai ne? Izdzer visu ūdeni. Tev nepieciešams šķidrums un jāizvada toksīni. Rīt, iespējams, tu jutīsi sāpīgumu muskuļos. Es biju spiesta izdarīt spēcīgu masāžu. Vai vēlies vīnu?
– Jā. Tūlīt paņemšu.
– Sēdies! – Eibera pavēlēja. – Vēl brīdi centies palikt tikpat atslābis, lai iedarbība turpinās. Iesaku pieteikties uz masāžu divas reizes nedēļā, līdz pārvarēsim to sasprindzinājumu. Pēc tam pietiktu ar reizi nedēļā vai pat divās.
– Grūti iebilst, kamēr esmu daļēji apdullis.
– Nu labi. Ierakstīšu vizītes tavā kalendārā. Pagaidām nākšu pie tevis. Tad jau vēlāk redzēsim, kā rīkoties.
Īlajs apsēdās un iedzēra malku vīna. Uz mēles tas garšoja lieliski.
– Kas tu īsti esi?
– Ak, tas ir garš stāsts. Kādreiz tev to atklāšu, ja sadraudzēsimies.
– Tu mazgā manu apakšveļu un kailu masē uz galda. Manuprāt, tas jau ir diezgan labs pamats draudzībai.
– Tā ir lietišķas, biznesa attiecības.
– Ko tu tur gatavo? – Īlajs pamāja ar zodu uz plīts pusi.
– Kas tas ir?
– Kas?
– Nu, tas… uz plīts.
– Tā ir laba, sātīga zupa. Ar dārzeņiem, pupām, šķiņķi. Nepievienoju tai pārāk asas garšvielas, jo nezināju, kā tev garšo. Un te… – Eibera atvēra cepeškrāsni. No tās izplūda jaunas smaržas, palielinot apetīti. – Tas ir “viltotais zaķis”.
– Tu pagatavoji “viltoto zaķi”?
– Ar kartupeļiem, burkāniem un zaļajām pupiņām. Atbilstoši vīrieša vēderam. – Viņa izcēla to uz plīts. – Tu gulēji divas stundas. Man vajadzēja kaut ko darīt.
– Divas… divas stundas!
Eibera pamāja uz pulksteni, paņemot šķīvjus.
– Vai aicināsi mani vakariņās?
– Protams! – Īlajs palūkojās uz pulksteni, tad uz Eiberu.
– Tu pagatavoji “viltoto zaķi”…
– Hestere man iedeva sarakstu. Tas ir viens no trim taviem iecienītākajiem ēdieniem. Turklāt vērša gaļa tev nāktu par labu. – Viņa salika porcijas uz šķīvjiem. – Bet, ja lūgsi kečupu, es tevi iepļaukāšu.
– Mājienu sapratu un pieņemu.
– Man ir vēl viens nosacījums. – Eibera turēja šķīvi rokas stiepiena attālumā.
– Ja tā būs likumīga prasība, tad gandrīz varu solīt, ka piekritīšu – apmaiņā pret “viltoto zaķi”.
– Mēs varam parunāties par grāmatām, filmām, mākslu, modi, hobijiem, jebko vispārīgu. Bet lai šovakar nebūtu nekādu personisku tematu.
– Sarunāts.
– Tad ķersimies pie vakariņām.
Piektā nodaļa
Eibera baznīcas pagrabtelpā vadīja nodarbības pēdējo lēno izstaipīšanos. Šorīt viņas grupā bija divpadsmit cilvēku, tas bija pamatīgs skaits šajā gadalaikā, turklāt, vēl rīta stundā.
Tik daudz apmeklētāju sniedza personisku gandarījumu un nodrošināja stabilu budžetu.
Kad viņas dāmas – un arī divi vīrieši – jau locīja paklājiņus, savējos un tos, ko Eibera vienmēr paņēma līdzi dalībniekiem, kuri bija atnākuši bez tiem, sākās sarunas.
– Šodien tu kārtīgi patrenējies,
