to policijai? Tas kuģis ir prom. Noalgot advokātu? Man jau tāds ir.
– Tā nedrīkst. Policija tev gadu nelika mieru. Vai tagad viņi turpina tevi tirdīt, slēpjoties aiz advokātiem un detektīviem? Jābūt kādam veidam, kā to izbeigt.
– Nav tāda likuma, kas aizliegtu uzdot jautājumus. Turklāt viņi nemaz neslēpjas. Paši parāda, kam maksā par izprašņāšanu.
– Kam? Tikai nesaki, ka tā nav mana darīšana! – Eibera brīdināja, neļaudama Īlajam izvairīties. – Tas nejēga vērsās pie manis. Viņš deva mājienu, ka mums ir personiskas attiecības – ja atsakos sadarboties, tātad es guļu ar tevi.
– Atvaino.
– Nē. – Īlajs gribēja atbrīvot savu roku, bet Eibera no jauna to satvēra. – Tev nav jāatvainojas. Pat ja mums būtu personiskas attiecības, kā tas Dankans atļāvās minēt. Viņam par to nav nekādas daļas. Mēs esam pieauguši cilvēki, dzīvojam vieni. Nav nekā slikta, nekā amorāla, nekā nepareiza tavā dzīvē. Tava laulība bija izjukusi jau pirms tavas sievas nāves. Kāpēc tu nedrīkstētu veidot kaut ko jaunu ar mani vai kādu citu?
Īlajs pamanīja, ka, Eiberai dusmojoties, viņas acis iezaigojas zaļas. Viņa patiešām bija nikna.
– Izklausās, ka tas, kas noticis, tevi uztrauc vairāk nekā mani.
– Kāpēc tu nedusmojies? – Eibera prasīja. – Kāpēc tu neesi pārskaities?
– Es diezgan ilgu laiku esmu pavadījis tādās emocijās. Un tās man ne velna nelīdzēja.
– Tas ir uzmācīgi un atriebīgi. Kāpēc gan būtu jāatriebjas… – Pēkšņi Eibera saprata. – Tas klients ir viņas ģimene, vai ne? Lindsijas ģimene. Viņi nespēj nomierināties.
– Vai tu spētu?
– Ak, neesi tik sasodīti prātīgs! – Eibera pagāja tuvāk putojošo viļņu malai. – Manuprāt, ja viņa būtu mana māsa, māte, meita, es gribētu uzzināt patiesību. – Viņa pagriezās atpakaļ, ar seju pret Īlaju, kas vēroja viņu. – Bet vai gan, algojot detektīvu, kurš te ierodas izprašņāt par tevi, var atklāt patiesību?
– Tātad tas nav īpaši loģiski. – Īlajs atmeta ar roku. Tam arī nav jēgas, taču viņi tic, ka es esmu nogalinājis Lindsiju.
Viņiem nav un nevar būt neviena cita vainīgā.
– Ļoti aprobežota attieksme. Lindsijai dzīvē netrūka citu cilvēku, arī nāves dienā, un tas ir pats svarīgākais. Viņai bija mīļākais, darbs uz pusslodzi, draugi, ģimene, viņa piedalījās labdarības pasākumos.
Eibera aprāvās, pamanījusi, ka Īlajs sarauc pieri.
– Es tev teicu, ka sekoju lietas virzībai, uzklausīju Hesteri. Reizēm viņai bija vieglāk izrunāties ar mani nekā ar tevi vai ģimeni. Mums bija draudzīgas attiecības, taču ne radnieciskas saites, tāpēc viņa labprāt izkratīja man sirdi.
Brīdi Īlajs klusēja, bet tad pamāja.
– Viņai noteikti palīdzēja sarunas ar tevi.
– Jā gan. Hesterei nepatika Lindsija, nepavisam nepatika. Ja Lindsija būtu pacentusies, gan jau Hestere viņu pieņemtu.
– To es zinu.
– Redzi nu, Hesterei viņa nepatika, un, kā rādās, ne jau viņai vienīgajai pasaulē. Gluži tāpat kā daudziem cilvēkiem, Lindsijai bija ienaidnieki. Vai vismaz nelabvēļi, kas turēja uz viņu ļaunu prātu vai aizvainojumu.
– Tie nebija ar viņu precējušies, nestrīdējās ar viņu publiskā vietā nāves dienā, neatrada viņas līķi.
– Es tiešām ceru, ka šādas domas tu nepaudi, uzstājoties tiesas procesos.
Īlajs pasmaidīja.
– Tad jau es klientu padarītu par muļķi, tāpēc – nē, bet tie ir pamatoti argumenti. Tie jāpievieno Lindsijas ģimenes aizdomu sarakstam. Es vērtēju savas prasības un mērķus augstāk par Lindsijas vajadzībām, nedarīju viņu laimīgu, tāpēc viņa meklēja laimi citur. Lindsija sūdzējās, ka es esot atraidījis viņu, tāpēc viņa pavadījusi laiku tur, kur viņai ir interesanti. Viņa pieņēmusi, ka man ir dēkas, jo es izturējos auksti un uzbruku viņai ar pārmetumiem.
– Kaut arī neradās ne mazākais pierādījums – pat pēc rūpīgas policijas izmeklēšanas – par tavām it kā dēkām, bet viņai pašai taču tāda bija? Un vēl… vai tad tu viņai kaut kādā veidā uzbruki?
– Pēdējo reizi, kad runāju ar viņu publiskā vietā, es izteicos diezgan agresīvi.
– Kā zinu pēc izlasītā, jūs abi tā rīkojāties. Es, bez šaubām, saprotu ģimenes vajadzību meklēt atbalstu, mierinājumu. Bet nav taču tev jāuzrīda privātdetektīvs, vai ne? Te jau tev nekā nav. Tu gadiem neesi šeit rādījies – ko gan te meklēt?
Īlajs redzēja, kā vecmāmiņai palīdzējusi sirds izkratīšana Eiberai. Par spīti tam, ka viņš nepavisam negribēja rakņāties pagātnē, saruna ar Eiberu nāca par labu arī viņam.
– Tas drīzāk ir veids, kā likt man saprast, ka viņi neļaus man mierīgi dzīvot. Lindsijas vecāki draud ar jaunu sūdzību par nāves apstākļu pārskatīšanu.
– Ak, Īlaj…
– Tā viņi man dod ziņu, ka izmantos visas iespējas.
– Kāpēc viņi neizmanto iespēju doties pa pēdām mīļākajam vai kādam citam Lindsijas paziņam?
– Viņam bija stingrs alibi. Man ne.
– Kas tas par alibi?
– Viņš bijis mājās kopā ar sievu.
– Jā, es to visu esmu lasījusi, par to dzirdēju, bet iespējams, ka viņa sieva melojusi.
– Protams, taču kāpēc? Sieva bija nobijusies un dusmīga, kad policija viņai atklāja, ka vīram ir dēka, un, lai gan ļoti negribīgi, tomēr apzvērēja, ka viņš tajā vakarā no sešiem sēdējis mājās. Viņu liecības par slepkavības laiku un to, ko abi tad darījuši, pilnīgi sakrita. Džastins Saskinds nav nogalinājis Lindsiju.
– Tu arī ne.
– Es arī ne, bet man bija iespēja, turpretī viņam ne.
– Kurā pusē tu esi?
Īlajs neviļus pasmaidīja.
– Ak, es esmu pats savā pusē. Es zinu, ka nenogalināju Lindsiju, taču viņas ģimenes acīs es esmu vainīgais.
– Ar to nepietiek. Vai tu nevari likt lietā pretlīdzekļus?
– Vairs nav nekā, ko likt.
– Viņi noalgojuši privātdetektīvu. Noalgo tu
