viņa paņēma somu.
Atvērusi parādes durvis, Eibera ieklausoties devās iekšā. Viņu sagaidīja klusums, tāpēc viņa nolēma, ka Īlajs vēl guļ vai ir kaut kur tālāk kādā istabā.
Eibera pakāra jaku skapī un zābakus nomainīja pret darba apaviem.
Lai kļūtu mājīgāk, vispirms viņa iekūra dzīvojamā istabā kamīnu un tad devās uz virtuvi vārīt kafiju. Izlietnē nebija šķīvju, un Eibera atvēra trauku mazgājamo mašīnu.
Pēc tā, kas tajā atradās, bija skaidrs, ko Īlajs kopš atbraukšanas ēdis. Tur bija divas zupas bļodiņas, divi mazie šķīvji, divas glāzes, divas kafijas krūzes.
Eibera nogrozīja galvu.
Ar to nepietika.
Vēlreiz pārliecinoties, viņa apskatīja plauktus ledusskapī.
Nē, tas nepavisam nebija labi.
Viņa ieslēdza virtuves iPod un izņēma nepieciešamos produktus. Iejaukusi bļodā pankūku mīklu, viņa devās uz augšstāvu meklēt Īlaju.
Ja viņš vēl gulēja, bija laiks mosties.
Izdzirdējusi Hesteres kabinetā taustiņu klikšķus, Eibera pasmaidīja. Tas jau kaut ko nozīmēja. Piesardzīgi viņa ieskatījās pa atvērtajām durvīm un ieraudzīja Īlaju pie vecā rakstāmgalda. Blakus tastatūrai stāvēja atvērta “Kalnu rasas” pudele (tātad, Eibera atzīmēja, jāatved viņam vēl tādas).
Lai viņš pastrādā, Eibera nolēma un devās uz Īlaja guļamistabu. Saklājusi gultu, viņa paņēma netīro veļu un sakarināja vannas istabā spodrus dvieļus.
Atceļā viņa paskatījās, vai Īlajs nav izmantojis roku dvieļus pārējās vannas istabās, un pārbaudīja arī vingrošanas zāli. Atgriezusies apakšstāvā, Eibera ienesa maisu ar netīro veļu mazgātavas telpā, sašķiroja un ielika veļas mašīnā. Tad izpurināja un pakarināja Īlaja āra drēbes.
Mājā nav daudz ko tīrīt, viņa secināja, turklāt dienu pirms Īlaja ierašanās viņa bija rūpīgi visu sakopusi. Aprēķinājusi laiku, viņa ķērās pie nākamā darba. Uzlocījusi piedurknes, sāka gatavot otrās brokastis.
Vēlreiz kāpdama augšstāvā, Eibera ar nolūku uzvedās skaļāk. Piegājusi pie kabineta, viņa redzēja, ka Īlajs ceļas kājās un nāk pie durvīm. Iespējams, lai tās aizvērtu, bet Eibera jau bija paguvusi ieiet.
– Labrīt! Šodien ir burvīgs laiks.
– Ak…
– Pasakaini zilas debesis. – Ar atkritumu maisu rokā viņa devās iztukšot papīrgrozu, kas stāvēja zem galda. – Zila jūra, saule atmirdz sniegā. Kaijas ķer zivis. Šorīt redzēju vali.
– Vali.
– Man veicās. Palūkojos pa logu, kad viņš ietaurējās. Tālu prom, bet ļoti iespaidīgi. Tā. – Viņa pagriezās. – Tavas otrās brokastis ir gatavas.
– Kas ir gatavas?
– Otrās brokastis. Pirmajām jau par vēlu, tās tu nepaspēji paēst.
– Es… es iedzēru kafiju.
– Tagad varēsi paēst.
– Īstenībā es… – Īlajs pamāja uz klēpjdatoru.
– Jā, tas kaitina, ja iztraucē, aicinot pie galda. Bet pēc maltītes tev būs vieglāk strādāt. Cik ilgi šodien jau raksti?
– Nezinu. – Tas ļoti kaitina, Īlajs nodomāja. Tāda iejaukšanās, jautājumi, ēšana, kam viņš negribēja izšķiest laiku.
– Kopš pulksten sešiem.
– Oho! Nupat jau ir vienpadsmit un īstais brīdis pārtraukumam. Šoreiz uzklāšu galdu rīta istabā. No turienes paveras jauks skats, īpaši jau šodien. Vai vajag kaut ko iztīrīt, kamēr tu ēd… un vispār?
– Nē. Es… nē. – Uz brīdi iestājās klusums. – Nē.
– Skaidrs. Ej pabrokasto, es pa to laiku paveikšu to, kas darāms augšstāvā. Kad atsāksi darbu, man tevi nebūs jātraucē.
Ar labsirdīgu smaidu sejā Eibera nostājās starp Īlaju un viņa klēpjdatoru, ģērbusies izbalējušā sarkanā džemperī ar miera simbolu un vēl vairāk izbalējušos džinsos, koši oranžos Crocs.
Tā ka iebildumi tikai velti aizņemtu laiku, Īlajs, neteicis vairs ne vārda, izgāja no istabas.
Viņš pats bija gribējis kādā brīdī pārtraukt darbu un kaut ko uzkost – vai nu virtuli, vai kaut ko citu. Viņš bija zaudējis laika izjūtu. Viņam patika zaudēt laika izjūtu, jo tas nozīmēja, ka ir visnotaļ iegrimis grāmatā.
Eiberas pienākumos ietilpa rūpēties par māju, nevis par viņu, sasodīts!
Viņš nebija aizmirsis, ka Eibera ieradīsies, taču tā aizrāvās ar rakstīšanu, ka izjuka viņa nodoms uz brīdi pārtraukt darbu, kad viņa atnāks, paņemt beigeli, doties pastaigā un tās laikā piezvanīt vecākiem.
Nogriezies pa kreisi, Īlajs iegāja rīta istabā.
Eiberai bija taisnība. Skats pa telpas izliekto stikla sienu bija ievērības cienīgs. Īlajs nolēma vēlāk iziet pastaigāties, ja varēs izbrist pa sniegu. Vismaz jātiek līdz pludmales kāpnēm, jānofotografē dažas ainavas un jāaizsūta uz mājām.
Viņš apsēdās pie galda, uz kura jau atradās apklāts šķīvis, kafijkanna, sula kristāla glāzē. Eibera bija pat atnesusi ziedus no dzīvojamās istabas un ielikusi vāzē.
Tas Īlajam atgādināja bērnību, kad māte, atnesot ēdienu pie mazā slimnieka gultas, uz paplātes bija novietojusi arī kādu rotaļlietu, ziedu, grāmatu vai spēlīti.
Viņš nebija slims. Viņu nevajadzēja appuišot. Pietika ar to, ka cilvēks atnāktu, apkoptu māju, lai viņš var rakstīt, iztīrītu ceļus, ja tos aizputina sniegs.
Īlajs sēdēja, nedaudz saviebies par stīvumu plecos un kaklā. Jā, viņš atzina, maratona vērta sniega tīrīšana bija atstājusi savu iespaidu.
Viņš pacēla vāku.
No melleņu pankūkām uzplūda kārdinošs aromāts. Kraukšķīga bekona šķēle rotāja šķīvja malu, un blakus bija nolikta neliela bļodiņa ar meloni un piparmētru lapiņām.
– Oho!
Mirkli Īlajs tikai skatījās, izjuzdams vēl lielāku aizkaitinājumu, tomēr arī atzinību.
Viņš nolēma gan samierināties, gan bozties tālāk. Viņš ēdīs, jo šķīvis bija tepat priekšā uz galda un viņš juta lielu izsalkumu, taču arī dusmosies.
Blakus mazā trauciņā Eibera bija ielikusi arī sviestu. Īlajs to uzzieda pankūkām un, kamēr tas kusa, pievienoja vēl sīrupu. Maltīte atgādināja
