tā patika saullēktā un maigā vasaras mijkrēslī.
Kāpēc viņš tik ilgi sev to visu bija laupījis? Īlajs nevainoja apstākļus, arī Lindsiju ne. Ja viņš būtu gribējis, tad brauktu šurp – sevis labā, vecmāmiņas labā. Bet viņš izvēlējās vieglāko ceļu, lai nevajadzētu paskaidrot, kāpēc viņam līdzi nav ieradusies sieva, taisnoties par viņu un sevi. Vēl arī strīdēties ar Lindsiju, kad viņa uzstāja doties ceļojumos uz Keipkodu vai Martas vīnadārziem, vai ilgākās brīvdienās Vidusjūras krastā Francijā.
Tomēr vieglākais ceļš neatviegloja dzīvi, un Īlajs bija zaudējis kaut ko ļoti svarīgu. Ja viņš neatgūs to tagad, tad nevarēs vainot nevienu citu kā tikai pats sevi.
Viņš aizgāja līdz pašai piestātnei, kur atcerējās vasarā pirms iestāšanās koledžā nopietnu, aizraujošu flirtu ar kādu meiteni. Viņš atcerējās, kā bija zvejojis kopā ar tēvu – kaut arī nedz vienam, nedz otram nebija nekādu prasmju šajā nodarbē. Atmiņas aizvirzījās tālāk bērnībā, kad kopā ar draugiem vasarā bija smiltīs meklējuši pirātu dārgumus.
“Esmeraldas pūrs”, Īlajs nodomāja. Tā bija sena, bet joprojām zināma leģenda par bagātību, ko pirāti nolaupījuši sīvā jūras kaujā un zaudējuši pēc bēdīgi slavenā kuģa “Kalipso” bojāejas pret Viskija līča klintīm “Kraujas nama” piekājē.
Gadu gaitā viņš bija dzirdējis leģendu dažādās variācijās un, būdams bērns, kopā ar draugiem meklējis dārgumus. Viņi sapņoja par to, kā atrok bagātības, kļūst par mūsdienu pirātiem, kam pilni maisi ar dārglietām un sudrabu.
Tāpat kā visi pārējie, viņi neatrada neko citu kā gliemežvākus un krabjus. Toties viņi piedzīvoja aizrautīgas, saules pielietas vasaras.
Viskija līcis Īlajam bija devis tikai labu, vienīgi labu. Stāvot okeāna bangu balto putu apskalotajā liedagā, viņš ticēja, ka tas atkal būs labs pret viņu.
Staigājis ilgāk un aizgājis tālāk, nekā sākotnēji bija iecerējis, Īlajs griezās atpakaļ, domājot par viskiju pie kamīna kā baudu un tādu kā balvu, nevis glābiņu vai attaisnojumu grūtsirdībai.
Viņš atcerējās, ka nav ēdis kopš brokastīm, jo līdz šim ēšana nebija ne prātā. Tas nozīmēja, ka viņam piemirsies sev dotais solījums atgūt zaudēto svaru.
Tātad viņš pagatavos sev kaut ko sātīgu, Īlajs nolēma, un tā uzsāks jaunu, veselīgu dzīvesveidu. Virtuvē noteikti atradīsies produkti, jo kaimiņiene kaut ko salika ledusskapī, un tas nozīmē…
Iedomājies par kaimiņieni, Īlajs palūkojās augšup uz kotedžu “Smejošā kaija” blakus citām mājām. Kotedžas vasarīgās, spilgti zilās sienas izcēlās starp kaimiņu pasteļkrāsu un baltajiem namiņiem. Īlajs atcerējās, ka agrāk “Smejošā kaija” bija gaiši pelēka. Viņš nekļūdīgi noteica tās atrašanās vietu pēc krasta ieloka un stiklotās, slēgtās verandas.
Krēslā viņš pamanīja aiz stikla atspīdam gaismu.
Īlajs nolēma uziet augšā un samaksāt par produktiem. Tad par to vairs nebūs jādomā. No kotedžas viņš dosies atpakaļ, pēc kārtas atsaucot atmiņā pārējās mājas un cilvēkus, kuri tur dzīvo vai dzīvojuši agrāk.
Prātā uzplaiksnīja doma, ka tagad varēs aizsūtīt vecākiem priecīgas un patiesas ziņas. Viņš aprakstīs pastaigu pa pludmali, to, ka atceļā iegājis pie Eiberas Volšas – un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Cik jauka izskatās “Smejošās kaijas” jaunā krāsa. Nu lūk, tātad viņš nav noslēdzies sevī, par ko raizējās ģimene. Viņš iet laukā no mājas, satiekas ar cilvēkiem. Viss ir normāli.
Uzjautrināts Īlajs kāpa augšā un iedams sacerēja vēstuli. Taka nogriezās uz gludu bruģakmens celiņu, kas veda uz nelielu pagalmu ar apstādījumiem un skulptūrām – dīvainu nāriņu ar izlocītu asti, vardi, kas spēlē bandžo, un akmens solu ar spārnotu feju veidolā darinātām kājām. Īlaju tik ļoti pārsteidza viņam jaunā vide, tas, cik tā lieliski saderas ar īpatnējo kotedžu, ka viņš nepamanīja kustību aiz stiklotās verandas, līdz nostājās uz sliekšņa.
Vairākas sievietes, cik nu kurai pietika veiklības un prasmes, piecēlās uz jogas paklājiņiem no apgāzta burta V pozas, kuru Īlajs pazina kā “Suns skatās uz leju”. Lielākajai daļai šo sieviešu mugurā bija krāsaini topiņi un pieguļošas bikses. Šādu ietērpu viņš bieži bija redzējis vingrošanas zālē. Tolaik, kad vēl gāja uz vingrošanas zāli.
Visas mazliet ļodzīgi pacēla kāju uz priekšu izklupienā, tad, nedaudz sasvārstījušās, salieca to, aizmugurējo turot taisni, izpleta rokas un pastiepa uz priekšu un atpakaļ.
Īlaju pārņēma viegls mulsums. Viņš atkāpās, lai ietu prom, taču tad aptvēra, ka grupu vada Eibera.
Kuplos matus nostiprinājusi zirgastē, viņa bija ieņēmusi jogas pozu. Tumšsarkanais topiņš atklāja slaidas, vingras rokas, tumšpelēkās sporta bikses apkļāva šaurus gurnus, garo kāju nagi bija nolakoti tikpat sarkani kā topiņš.
Īlajs aizrāvies vēroja, kā viņa – un pēc tam pārējās – atliecas atpakaļ un pagriež galvu, bet pēc tam visu ķermeņa augšdaļu.
Tad viņa iztaisnoja priekšā kāju, noliecās lejup, līdz galva pieskārās grīdai pie pēdas, rokai sniedzoties pret griestiem. Viņa vēlreiz pagrieza ķermeņa augšdaļu un, pirms Īlajs paguva aiziet, pavērsa galvu viņa virzienā. Abu skatieni satikās.
Eibera pasmaidīja. It kā būtu Īlaju gaidījusi, it kā viņš nestāvētu tur kā nevilšs glūņa.
Īlajs pakāpās atpakaļ un ar žestu pauda atvainošanos. Vismaz viņš cerēja, ka šī kustība tulkojama šādi. Eibera jau izslējās taisni. Īlajs redzēja, ka viņa pamāj vienai no sievietēm un dodas garām paklājiņiem un augumiem.
Ko viņam tagad iesākt?
Durvis atvērās, un Eibera atkal viņam uzsmaidīja.
– Sveiks, Īlaj!
– Atvaino! Es nezināju, ka…
– Ak kungs, cik auksts! Nāc iekšā.
– Nē, tu esi aizņemta. Es tikai gāju garām un…
– Nāc iekšā, iekams neesmu sasalusi ledū. – Eibera pagājās ārā basām kājām un saņēma viņa roku. – Tev ir stindzinoši pirksti. – Viņa uzstājīgi parāva Īlaju. – Negribu, ka aukstais gaiss ieplūst telpā.
Tā kā izvēles nebija, Īlajs iegāja iekšā, lai Eibera varētu aizvērt durvis. No verandas kā ūdens straume plūda New Agey mūzika. Īlajs redzēja, ka telpas galā cita sieviete demonstrē to pašu izklupiena pozu.
– Atvaino, – Īlajs atkārtoja. – Es iztraucēju.
– Viss kārtībā. Morīna turpinās vadīt nodarbību. Esam jau gandrīz beigušas. Ej tur tālāk. Uz virtuvi. Iedzer glāzi vīna, kamēr tieku galā ar nodarbību.
– Nē. Nē, paldies! – Īlajs gandrīz izmisīgi vēlējās, kaut nebūtu, impulsa vadīts, nācis augšā uz kotedžu. – Es tikai…
