mērķim.
Tagad, kad ieslodzījuma draudi bija atkāpušies, kļuvuši mazāk iespējami, kas vēl viņam atlika? Rakstīšana, Īlajs sev atgādināja. Viņš bieži domāja, ka glābiņš rakstīšanas procesā pasargājis viņa veselo saprātu.
Kur bija viņa atbalsta punkts? Vai tas bija “Kraujas nams”? Vai viss būtu tik vienkārši?
Šajā mājā, kur pludmale bija tik tuvu, Īlajs bērnībā un jaunībā bija dzīvojis daudzas vasaras, ziemā svinējis svētkus un pavadījis nedēļas nogales, skatoties, kā sniegs pārklāj smiltis un akmeņi tik tikko vīd tam cauri.
Kādi bija tie vienkāršie, nevainīgie laiki? Kopā ar ģimenes locekļiem, draugiem viņš cēla smilšu pilis, vectēvam līdzi devās jūrā ar skaisto jahtu. Viņš zināja, ka vecmāmiņa joprojām to tur pietauvotu Viskija līča piestātnē. Un kur tad vēl trokšņainās, bagātīgās Ziemassvētku pusdienas, kad mājā bija iekurti visi kamīni!
Viņam nekad nenāktu ne prātā, ka reiz viens pats klaiņos pa šīm istabām kā rēgs, sasprindzinot dzirdi, vai nesaklausīs pagātnes balsis, neieraudzīs labāko laiku izbalējušos tēlus.
Vectēva istabā viņš aptvēra, ka, par spīti vecmāmiņas ieviestajām pārmaiņām – krāsām, gultas veļai – daudz kas šeit palicis tāds pats, kā bija agrāk.
Istabā joprojām atradās lielā, varenā gulta, kurā bija nācis pasaulē Īlaja tēvs. Turpat uz rakstāmgalda spožā sudraba ietvarā jau vairāk nekā pusgadsimtu stāvēja fotogrāfija ar vecvecākiem – jauniem un dzīvespriecīgiem, un skaistiem viņu kāzu dienā. Arī skats pa logiem uz jūru, smiltīm, roboto, klinšaino krasta līkumu bija palicis nemainīgs.
Negaidot Īlaju pārņēma spilgtas atmiņas par kādu vasaras nakti ar mežonīgu negaisu, kad dārdēja pērkons, plaiksnīja zibens. Viņi abi ar māsu nedēļu pavadīja “Kraujas namā” un tonakt šausmās iebēga gultā pie vecvecākiem.
Cik viņam tad bija gadu – pieci vai varbūt seši? Bet viņš redzēja šo ainu kā caur kristālskaidru objektīvu. Zibens uzliesmojumus aiz logiem, brīnumaino lielo gultu, kurā viņš ierāpās. Dzirdēja, kā vectēvs, ieceldams tajā pārbiedēto Trisiju, smejas. Dīvaini, bet Īlajs acumirklī salīdzināja, cik ļoti viņa tēvs atgādināja vectēvu tajā pašā vecumā.
Tā viņiem tonakt bija līksma ballīte, kamēr ārpusē debesis rīkoja rokkoncertu.
Aina izgaisa, un Īlajs atguvās.
Viņš devās uz terases durvīm, atgrūda aizbīdni un izgāja vējā un aukstumā. Pēc sniega smaržojošā vēja sadusmoti, viļņi sitās pret krastu.
Tālākajā cietzemes galā virs klintīm pacēlās bākas tornis. Balts kā līgavas kleita. Pie apvāršņa Atlantijas okeāna ūdeņos viņš ieraudzīja punktiņu – tur nemierīgajos viļņos šūpojās kuģis.
Kurp tas devās? Ko veda līdzi?
Sen, sen viņi bija aizrāvušies ar spēli, kad jāmin vārdi, piemēram, A – ananass. Kuģis devās uz Armēniju, Īlajs minēja, un veda kravu ar artišokiem.
Uz Bimini ar banāniem. Uz Kairu ar kokosriekstiem. Uz Dāniju ar dēlēm, pasmaidījis viņš turpināja uzskaitīt, līdz punktiņš nozuda.
Cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš atkal uzrāva plecus pret dzelošo, ledaino aukstumu?
Vēl brīdi pastāvējis, Īlajs iegāja atpakaļ siltumā.
Viņam bija nepieciešams kaut ko darīt. Kaut vai atnest no automašīnas somas. Tās izkravāt, iekārtoties istabā.
Varbūt pagaidām to atlikt?
Īlajs atkal sāka klīst apkārt pa māju un uzkāpa trešajā stāvā, kur reiz – pirms viņa – bija dzīvojuši kalpotāji.
Plašajā telpā tagad bija ierīkota noliktava, rindojās spokainas mēbeles, kastes, lādes, toties mazās istabiņas, kur bija gulējušas kalpones un virējas, stāvēja tukšas. Joprojām bez noteikta mērķa Īlajs izgāja tām cauri uz istabu jūras pusē. Tā bija ar slīpiem griestiem, platiem arkveida logiem un skatu uz okeānu.
Saimniecības vadītājas istaba, viņš nodomāja. Vai varbūt te mitinājās namzinis? Īlajs neatcerējās, kurš tas bijis, bet viņam piederējusi sava personiskā teritorija.
Mūsdienās vairs nebija nepieciešams apkalpojošais personāls, tāpēc arī trešo stāvu nevajadzēja apdzīvot, tīrīt, pat apkurināt. Īlaja praktiskā vecmāmiņa jau pirms daudziem gadiem to bija noslēgusi.
Varbūt kādu dienu tas, kurš būs atbildīgs par māju, pārkārtos šo stāvu, atgriezīs dzīvē, noraujot nost visus ērmīgos pārklājus, un ienesīs telpās jaunu siltumu un gaismu.
Pagaidām te bija tikpat auksts un tukšs, kā jutās Īlajs pats. Viņš nogāja lejā un turpināja apstaigāt māju, atklādams arvien jaunas pārmaiņas.
Otrā stāva kādreizējo guļamistabu vecmāmiņa bija pārveidojusi par kabinetu – dzīvojamo istabu. Jā, tas bija kā īsts kabinets. Dators uz burvīga veca rakstāmgalda, krēsls lasīšanai un dīvāns, uz kura, kā Īlajs secināja, pēcpusdienā labi nosnausties. Pie sienām karājās vecmāmiņas gleznas – peonijas kobalta vāzē, dūmakas segtas, vēju izpūstas kāpas.
Skats, kas pavērās pa logu, bija gluži kā gards cienasts izsalkušai dvēselei.
Īlajs piegāja pie galda un noņēma pie datora ekrāna pielipinātu zīmīti.
Hetere lika Tev pateikt: raksti šeit, kāpēc neesi jau sācis?
Viņš sarauca pieri, nebūdams visai apmierināts par to, ka vecmāmiņa izmanto kaimiņieni, lai nodotu savus rīkojumus. Turēdams rokā zīmīti, viņš palūkojās apkārt, uz logiem, ieskatījās pat vannas istabā un skapī, kur atradās darbam kabinetā nepieciešami piederumi, tāpat arī palagi, segas un spilveni. Tātad, viņš atkal secināja, uz dīvāna tiešām varēja pārgulēt.
Vecmāmiņa, kā jau vienmēr, rīkojās praktiski. Mājā bija ducis vai vairāk guļamistabu – Īlajs īsti neatcerējās, cik, – bet kāpēc neizmantot telpu vairākiem nolūkiem?
Viņš nogrozīja galvu pie mini ledusskapja spoguļdurvīm, kuras atvēris ieraudzīja pudelītes ar ūdeni un viņa koledžas laikos iecienīto alu.
Raksti šeit, vecmāmiņa bija pavēlējusi.
Jā, te bija piemērota vieta radošam darbam, Īlajs nolēma, un ideja par rakstīšanu viņu saistīja daudz vairāk nekā drēbju izkravāšana.
– Labi, – viņš teica. – Labi.
Atnesis somu, viņš atbrīvoja uz galda vietu savam datoram un, nolēmis, ka jāliek lietā ledusskapī atrastais, izņēma auksto pudelīti alus “Rīta rasa”.
– Labi, – viņš atkārtoja un ieslēdza datoru. – Ar ko sāksim?
Atvēris pudeli, viņš iedzēra malku un, pēdējo reizi uzmetis acis skatam aiz loga, iegrima darbā.
