nolika paku un piespieda pie krūtīm gredzenoto plaukstu. – Mīļo stundiņ! Tu mani nobiedēji. – Viņai aizrāvās elpa. Atskanēja mazliet piesmakuši smiekli, un viņa nogrozīja galvu, tā ka cirtas noviļņoja vien. – Tev vajadzēja ierasties ne agrāk kā šajā pēcpusdienā. Mašīnu es neredzēju. Es gan ienācu pa sētas pusi, – viņa turpināja, pamājot uz durvīm, kas veda ārā pagalmā. – Tu laikam izmantoji parādes durvis. Skaidrs, nu kā gan citādi! Vai atbrauci vakar vēlu? Saprotu, tad nav tik dzīva satiksme, bet ceļi gan ir slideni. Lietus dēļ. Lai nu kā, tu esi klāt. Vai vēlies kafiju?
Īlajs vēlreiz nosprieda, ka sieviete viņam atgādina garkājainu feju, un smiekli viņai bija kā jūras dievietei.
Un viņa bija atnesusi banānus.
Īlajs tikai stāvēja un skatījās.
– Kas tu esi?
– Ak, atvaino! Man likās, ka Hestere tev būs pastāstījusi. Mani sauc Eibera. Eibera Volša. Hestere lūdza sakopt māju uz tavu atbraukšanu. Es atvedu produktus. Kā jūtas Hestere? Vairākas dienas neesmu ar viņu runājusi – tikai apmainījāmies ar īsām vēstulēm elektroniski un ar īsziņām.
– Eibera Volša, – Īlajs atkārtoja sievietes vārdu. – Tātad tu esi tā, kas viņu atrada.
– Jā. – Viņa izņēma no maisa paciņu ar kafijas pupiņām, gluži kā viņš pats agrāk rītos bija darījis savā juridiskajā birojā. – Tā bija briesmīga diena. Hestere neatnāca uz jogas nodarbību; viņa iepriekš nekad to nekavēja. Es zvanīju, bet viņa neatbildēja, tāpēc nācu šurp apskatīties, kas noticis. Man ir atslēga. Es uzkopju Hesteres māju.
Kamēr dūca kafijas maļamās dzirnaviņas, Eibera palika lielu krūzi zem kafijas automāta teknes un turpināja novietot pārtikas produktus.
– Ienācu no sētas puses; tā esmu paradusi. Saucu Hesteri, bet… Tad sāku raizēties, vai viņai nav kļuvis slikti ar veselību, tāpēc gribēju uziet augšā pārbaudīt. Un ieraudzīju pie kāpnēm viņu guļam. Man jau likās… taču es sataustīju pulsu, un Hestere uz brīdi atjēdzās, kad uzrunāju viņu vārdā. Izsaucu neatliekamo palīdzību un apsedzu viņu ar dīvāna pārklāju, jo baidījos viņu kustināt. Mediķi atbrauca ātri, bet tobrīd minūtes šķita velkamies mūžību.
Viņa izņēma no ledusskapja kafijas krējumu un ielēja krūzē.
– Vai tu dzersi kafiju pie letes, vai arī gribi kārtīgas brokastis?
– Kā, lūdzu?
– Tātad pie letes. – Viņa nolika krūzi. – Tā tu varēsi tepat dzert kafiju un runāties ar mani. – Kad Īlajs tikai skatījās uz viņu, Eibera pasmaidīja. – Vai pagatavoju kā vajag? Hestere stāstīja, ka tev garšojot kafija ar krējumu, bet bez cukura.
– Jā. Jā, paldies! – Kā mēnessērdzīgais Īlajs piegāja pie letes un apsēdās uz sola.
– Viņa ir ļoti stipra, gudra un pašpaļāvīga. Tava vecmāmiņa man ir kā paraugs. Kad pirms pāris gadiem pārcēlos uz šejieni, viņa bija pirmā, ar kuru vislabāk sapratos.
Eibera runāja un runāja. Viņa domāja, ka nav svarīgi, vai Īlajs klausās. Reizēm mierinājumam pietika ar balsi, un izskatījās, ka viņam nepieciešams atbalsts.
Eibera atcerējās Hesteres rādītās mazdēla fotogrāfijas. Tās bija uzņemtas tikai pirms dažiem gadiem. Attēlos viņš mierīgi smaidīja, un Lendonu zilās acis – kristālzilas ar tumšu, tumšu maliņu ap zīlīti – pauda prieku. Tagad viņš izskatījās noguris, skumjš, pārāk vājš.
Eibera nolēma, ka parūpēsies par Īlaju.
Viņa izņēma no ledusskapja olas, sieru un šķiņķi.
– Hestere ir tev pateicīga, ka piekriti padzīvot šeit. Viņa raizējas, ka “Kraujas nams” stāv tukšs. Viņa teica, ka tu rakstot romānu, vai tiesa?
– Hmm… nu…
– Es izlasīju vairākus tavus īsos stāstus. Man patika. – Uzlikusi uz plīts karsēties pannu omletei, viņa ielēja glāzē apelsīnu sulu, noskaloja mazā caurdurī ogas un ievietoja tosterī maizi. – Es pati pusaudzes gados sacerēju romantiskus dzejoļus.Vājus. Vēl trakāk bija, kad mēģināju tiem pievienot mūziku. Man ļoti patīk lasīt. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj tā salikt kopā vārdus, ka rada stāstu. Viņa ar tevi ļoti lepojas. Hestere.
Īlajs pacēla galvu, un abu skatieni satikās. Viņai ir zaļas acis, Īlajs atklāja, gluži kā jūra vieglā dūmakā, un arī tās šķiet no citas pasaules, tāpat kā viss pārējais, kas saistīts ar Eiberu.
Varbūt viņas te nemaz nebija.
Tad Īlaja rokai uz mirkli pieskārās viņas plauksta, silta un īsta.
– Tava kafija atdziest.
– Ak jā! – Viņš paņēma krūzi un iedzēra. Un tūlīt sajutās daudz, daudz labāk.
– Tu sen neesi te bijis, – Eibera teica, uzliedama sakulto olu maisījumu uz pannas. – Ciematā ir mazs, jauks restorāns. Tur cep arī picas. Man šķiet, ka pagaidām tev pietiks produktu, tomēr tu vari iepirkties arī tirgū. Ja tev kaut kas vajadzīgs un tu nevēlies iet uz ciemu, padod man ziņu. Es dzīvoju kotedžā “Smejošā kaija”, ja vēlies ienākt pa ceļam. Vai tu zini, kur tā atrodas?
– Jā. Tu… vai tu strādā pie manas vecmāmiņas?
– Es pāris reižu nedēļā uzkopju Hesterei māju, ja tas nepieciešams. Es tīru vēl citas mājas arī. Kad vajadzīgs. Piecas reizes nedēļā mācu jogu baznīcas pagrabtelpā un vienu vakaru nedēļā savā kotedžā. Kad pārliecināju Hesteri, lai pamēģina nodarboties ar jogu, viņa ar to aizrāvās. Vēl es veicu masāžas… – Eibera aši pār plecu uzsmaidīja Īlajam. – Ārstnieciskas. Man ir sertifikāts. Es vēl daudz ko daru, jo man ir dažādas intereses.
Viņa uzlika uz šķīvja omleti ar svaigām ogām un tostermaizi un aiznesa to Īlajam, pievienojot sarkanu lina salveti, nazi un dakšiņu.
– Nu man jāiet, es jau kavēju.
Sametusi tukšos iepirkumu maisiņus milzīgā sarkanā somā, Eibera uzvilka tumšsarkanu jaku, aptina ap kaklu svītrainu šalli spilgtos toņos un uzmauca galvā purpursarkanu vilnas cepuri.
– Atnākšu parīt ap deviņiem.
– Parīt?
– Lai uzkoptu māju. Ja tev kaut ko ievajagas, mani telefona numuri – mobilais un mājas – ir tur, pie dēļa. Un, ja pastaigas laikā tev gadīsies iet gar manu māju, ienāc. Nu tad… apsveicu ar atgriešanos, Īlaj.
Eibera devās uz sētas puses durvīm, bet vēl pagriezās atpakaļ un pasmaidīja.
– Paēd brokastis! – viņa pavēlēja un prom bija.
Īlajs sēdēja, kādu brīdi skatīdamies uz durvīm, bet tad pievērsās šķīvim. Nespēdams izdomāt, ko tagad darīt,
