jāatsauc Miks atpakaļ. Nina uz pirkstgaliem zagās pie gultas, gluži stīva aiz bailēm.
– Nē. Nē. Izbeidz. – Tad vīrietim pēkšņi no rīkles izrāvās rēciens, ko nez vai varēja nosaukt par cilvēcisku. – Valt!
Ninas pirmais impulss lika bēgt projām, taču viņa nespēja. Viņa bija sastingusi tā, it kā atrastos sapnī. Viņa piespieda savas kājas kustēties, un galu galā tās paklausīja. Viņa metās pie gultas un uzlika plaukstu uz vīrieša kailā pleca. – Mik, – viņa čukstēja, papurinot vīrieti tik stipri, cik vien uzdrīkstējās. – Mosties. Tas ir sapnis. – Viņa āda bija kvēlojoša un spīdīga no sviedriem zem sievietes ledusaukstās plaukstas.
Baisais kliedziens pārtrūka, un Miks parāvās projām no Ninas. Viņš apvēlās uz sāniem. Plati atvērtās acis cieši palūkojās sievietē. – Kur, pie velna, es atrodos? – Viņa balss bija piesmakusi.
– Valta mājā, vai atceries? Es esmu Nina, Valta māsa. Viss ir kārtībā. Tev rādījās murgi.
Viņš samirkšķināja acis vienu, divas, trīs reizes. Pēc trešās reizes viņa acis vairs neatvērās. Nina vēroja, kā vīrieša ķermenis atslābst un atkal ieslīgst miegā. Mika dūres atslāba, pleci noslīga. Viņš pabāza plaukstu zem galvas. Viņa seja izskatījās gluži kā bērnam.
Taču ķermenis bija vīrieša. Ļoti skaista vīrieša. Nina nesteidzīgi mēness gaismā aplūkoja Mika augumu. Par laimi, palags vēl aizvien klāja tā vidusdaļu. Tomēr viņa varēja saskatīt ikvienu lieliski veidotā, gluži kā skulptūrā kaltā vēdera sprīdi, muskuļu aprises bija skaidri redzamas pat miegā. Skaists torss, brīnišķīgi pleci. Vīrieša profils bija tik rāms, ka Ninai bija jāsakopo visi spēki, lai nepastieptu roku un ar pirkstu neizsekotu viņa sejas līnijām.
Uz gultas uzlēca Silvija, pārbiedēdama Ninu. Taču Miks turpināja gulēt. Kaķene ieritinājās vīrietim pie krūtīm. Viņa pacēla galvu uz Ninu, it kā teikdama – Viss ir kārtībā; es viņu tagad pieskatīšu. Tu ej gulēt.
Nina klusām lavījās ārā no istabas.
Bet tad viņa apstājās un devās atpakaļ pie gultas, kur rāmi gulēja vīrietis.
Viņa noliecās un viegli noskūpstīja viņa pieri.
Viņš nepamodās.
Viņa noskūpstīja viņa vaigu.
Tad, neizskaidrojama tukšuma pārplūdināta, viņa izskrēja ārā no istabas un devās atpakaļ uz savu gultu. Viņa raudāja, un pati nesaprata, kāpēc, un viņai tas nepatika. Nina ar piespiešanos aizvēra slapjās acis, ar gribasspēka palīdzību pūlējās apturēt uzmācīgo emociju parādi. Alkas, noraidījums, skumjas, cerība. Viņa jutās tā, it kā stāvētu uz klintsradzes un lūkotos pāri tās malai. Viņa negribēja lēkt. Šeit viņa bija drošībā. Ar Miku viņas mājā bija ienākušas briesmas. Draudi, kas it kā ieplūda viņas istabā.
Nina neapmierināti noslaucīja acis. Nav laika melodrāmai. Viņu gaida darbs ar pavārgrāmatu. Memoriālais gleznojums. No rīta viņai ir tikšanās ar Bobu, potenciālo jauno klientu, un viņai šis darbs ir jādabū, lai pierādītu “Ienaidnieču klubam”, ka viņa nav bezpalīdzīga.
Miks gluži kails savā gultā… šī aina nekādi negribēja izgaist no Ninas domām. Atslīgdama spilvenos un laizdamās miegā, viņa sapņoja par to, kā Miks mierīgi guļ, viņa ideālais krūškurvis cilājas uz augšu un uz leju vienā ritmā ar Ninas elpu. Sapnī viņa bija ieritinājusies vīrietim pie sāniem gluži kā kaķis, un tā bija dievišķīga sajūta.
Divpadsmitā nodaļa
Nina pamodās un sajuta bekona smaržu.
Viņa aizkaitināta pieslējās gultā sēdus. Manā mājā ir izskatīgs, murgu mocīts, ievainots svešinieks, un viņš cep ar ķimikālijām bagātinātu cūkgaļu.
Viņa atcerējās, kā Miks pagājušajā naktī svaidījās un kliedza. Sajuta viņa savainoto plecu zem saviem pirkstu galiņiem šķūnī. Atcerējās skūpstu priekšnamā, zaglīgos skūpstus viņa gultā…
Viņai ir jāizdibina, ko Miks zina par Valta nāvi un tad jātiek no vīrieša vaļā. Vai viņš tiešām bija tur klāt? Vai viņš to redzēja? Ko viņš šodien teiks? Ninu bija pārņēmis nevaldāms satraukums. Jau pavisam drīz viņa noskaidros tik ilgi gaidītās atbildes.
Satraukums tomēr mijās ar bailēm.
Pulkstenis rādīja desmit pāri astoņiem. Tā kā Nina pusnakti bija nomodā, viņa nebija dzirdējusi savu modinātājpulksteni, un tagad viņai bija steidzīgi jāpošas uz tikšanos ar potenciālo klientu Bobu. Nav laika uzmācīgām idejām.
Nina uzrāva mugurā rītakleitu. Nogludināja matus, cik vien labi spēja. Uzzieda lūpu spīdumu. Tad atkal to notīrīja. Tas bija dīvaini, ka viņas mājā ir vīrietis. Situāciju neuzlaboja arī tas, ka viņa neko nespēja padarīt ar pietvīkušajiem vaigiem, kā arī nespēja izdzēst no prāta skatu, kā Miks guļ gultā.
Miks stāvēja pie plīts un svilpoja. Viņš bija bez krekla. Bez kurpēm.
Bez biksēm.
Izbalējuši svītraini oranži bokseršorti bija vienīgais, kas atradās starp vīrieti un plīti.
Varēja domāt, ka viņš nejūtas neērti par pagājušo nakti.
Nina nokāsējās, un Miks pacēla galvu no pannas. – Labrīt, – viņš mundri sveicināja, it kā pagājušās nakts nebūtu bijis.
– Sveiks, – Nina atsaucās. – Kā tavs plecs?
– Deg kā ugunīs, – viņš atbildēja. – Bet es aizņēmos no tevis nedaudz ibuprofēna. Atradu to vannasistabā. Ceru, ka tev nekas nav pretī.
Nina apsēdās, un viņš nolika viņai priekšā uz galda kūpošu krūzi ar melnu kafiju. – Pienu un cukuru?
Viņa pievērsa acis kafijai, lai tām nevajadzētu klejot kaut kur citur. Kur gan lai viņa skatās, runājoties ar gandrīz kailu vīrieti, kura lielisko augumu bija redzējusi tikai pirms dažām stundām, trauksmē sastingušu guļam gultā? Vīrieti, kura akmenscietā, slidenā pleca nospiedumu viņa vēl aizvien juta uz saviem pirkstu galiem? Vīrieti, kura panikā ieplestās acis bija lūkojušās viņā tā, it kā viņa varētu viņam nodarīt ko ļaunu? Vīrieti, kurš, iespējams, ir viens no pēdējiem cilvēkiem, kurš redzējis Valtu dzīvu?
– Es nedzeru kafiju, – viņa apdomīgi teica. Viņa arī neēda brokastis līdz brīdim, kad bija izpildījusi vismaz duci vingrinājumu – sveicienu saulei – savā jogas studijā augšstāvā, taču nešķita pieklājīgi viņam to stāstīt tieši šajā brīdī. It īpaši tāpēc, ka galdā jau bija uzlikta milzīga grēda ar zileņu pankūkām, kā arī rūpnieciska lieluma pudele ar īstu kļavu sīrupu, milzīga bļoda ar zemenēm, svaigi sakults putukrējums un krūka ar apelsīnu sulu. Viņš turpināja cept pankūkas, un vismaz ceturtā daļa mīklas vēl joprojām atradās bļodā.
– Vai tu gaidi viesus? – Nina jautāja.
– Nē. Kāpēc prasi?
– Lai
