bija domājusi gluži ko citu. Viņš zināja, ka plecs nespēj izturēt slodzi, ko prasītu jebkura no viņa fantāzijām. Miks vienmērīgi izelpoja, lai nomierinātos. Ja kaste neatrodas šķūnī, māja ir nākamā loģiskā vietā, kur tā varētu būt. Taču atrasties Ninas tuvumā likās vēl jo bīstamāk tagad, kad starp viņiem bijusi šī saskare. Šī sieviete viņu pievilka – tas bija tik neatliekami un nozīmīgi, ka viņš nebija drošs, vai spētu pretoties, pat ja to vēlētos. Viņš gribēja viņai palīdzēt.
Viņa pameta šķūni, Miks sekoja Ninai soli aiz muguras.
– Es prātoju, kā Silvija iekļuva šķūnī, – Nina teica, ne tik daudz viņam, kā pati sev.
Kaķis ieslīdēja iekšā kopā ar mani, un es gandrīz tevi nogalināju. Ko tad, ja Nina būtu pamanījusi kaķa prombūtni pusstundu vēlāk, un Miks jau būtu gabalā? Katra darbība izraisīja negaidītas pretdarbības, kuras viņš nespēja kontrolēt. Viņš tik ļoti centās savā dzīves ceļā izvairīties no maskētām mīnām, taču veltīgi. Tās bija visur.
Viņi pienāca pie mājas, kas mēness gaismā izskatījās omulīga un jauka. Māja, kuru Miks gribēja Ninai atņemt.
Pie margām bija piesiets oranžs lakatiņš.
Nu ko, kovboj? Miks iedrošināja sevi, sagatavodamies smagajam pārbaudījumam – ieiešanai mājā. Viņa telts atradās mašīnas bagāžniekā, taču doma par gulēšanu uz cietas zemes, kad tik ļoti sāpēja plecs, nemaz nelikās pievilcīga. Tas nudien būtu par daudz prasīts.
Turklāt vajadzēja iekļūt iekšā, lai uzlādētu savu telefonu. No rīta viņš grasījās piezvanīt Sendijai.
Nina stāvēja atvērtajās durvīs, lūkodamās uz Miku tā, it kā viņš būtu kaķis, kurš slikti uzvedas un atsakās iet mājā uz nakti. – Vai tu nāc? – viņa vaicāja. Virs džinsiem viņai mugurā bija plāns naktskrekls ar lencītēm, un, lai visu vēl vairāk sarežģītu, tas bija visseksīgākais apģērba gabals, kādu Miks jebkad bija redzējis.
Nesaistīties ar šo sievieti nebūs viegli. Miku gaidīja smags pārbaudījums. Un tomēr viss bija tik vienkārši. Viņam Nina patika. Ne tikai viņas izskats, bet arī tas, kā sieviete stāvēja, nikni raudzīdamās uz viņu, dusmīga un neapmierināta par Mika stulbumu.
Un arī tas viņam patika.
Taču, ja viņš ar šo sievieti saistīsies, viņam nepārtraukti vajadzēs melot. Vai arī vēl ļaunāk – jāpastāsta viņai patiesība par Valtu, lai arī kāda būtu šī patiesība. Ja tu gribi vislabāk aizsargāt vietējos iedzīvotājus, turi viņus drošā vietā, neiesaistot savās darbībās. – Man vajadzētu sameklēt viesnīcu.
– Man šķita, tu jau mēģināji un neveiksmīgi, – Nina žāvādamās iebilda.
– Ak, jā. – Viņš bija nekam nederīgs melis. Vienmēr tāds bija bijis.
– Tev nav izredžu, Mik. Šonedēļ ir absolventu salidojums. Katra vietiņa no šejienes līdz pat šosejai ir rezervēta pirms vairākiem mēnešiem. Kad tu pēcpusdienā iebrauci manā pievedceļā, es domāju, ka tu esi kāds nomaldījies absolvents.
Vismaz viņai bija taisnība par to, ka nomaldījies.
– Es negribu uzbāzties, – viņš teica. – Man mašīnā ir telts. – Aizmirsti par to, – viņa atbildēja. – Tev nav izvēles. Tāpēc nāc iekšā un aprodi ar to.
Viņai bija taisnība. Mikam nav izvēles. Un daudz lielākā mērā, nekā Nina varēja nojaust.
Tāpēc viņš devās iekšā, aizvērdams aiz sevis durvis. No rīta viņš piezvanīs Sendijai, lai māsa viņam atgādinātu, ka šī ir kauja, kurā viņš nevar atļauties zaudēt.
Vienpadsmitā nodaļa
Tonakt Nina savā gultā klausījās Mika soļos, kad viņš staigāja no viesu guļamistabas uz vannasistabu un tad atkal atpakaļ uz viesu guļamistabu. Sievieti pārņēma dzelošas skumjas, kaut ko tādu viņa nebija jutusi kopš tās dienas, kad uzzināja, ka Valts ir miris. Soļi, kas līdzinās Valta soļiem, bet nav brāļa soļi. Es nekad vairs nedzirdēšu Valta soļus. Viņi bija nodzīvojuši šajā mājā kopā mēnesi, pirms Valts pēdējo reizi devās pāri okeānam. Dzīvoklis, ko Nina pirms tam īrēja, atradās pilsētas centrā, un viņai šķita muļķīgi īrēt, ja māja stāvēja tukša. Turklāt kaķi šeit jutās daudz laimīgāki, un viņiem bija vajadzīgs kāds, kurš par viņiem rūpējas. Nina bija sev teikusi, ka tā ir pagaidu kārtība.
Kaķu dēļ.
Bet, protams, tas izvērtās par kaut ko vairāk.
Nina gulēja tādā kā pusmiegā, domādama, cik maz zina par to, kā viņas brālis gājis bojā. Armija bija viņai sniegusi galvenos faktus – apšaude, drošsirdība un gods. Bet, tāpat kā viņas gleznojums, stāsts, ko viņi Ninai pavēstīja, šķita klišejisks, tukšs, līdz galam neizveidots.
Ko Miks par to zina? Vai vispār ko zina?
Beidzot mājā atkal valdīja klusums, bija saklausāma vien ventilatora monotonā dūkoņa. Valtam nepatika runāt par armijā pavadīto laiku. Kad viņš bija mājās, viņš teica, ka gribot aizmirst par “turieni”.
Nina arī neuzstāja. Patiesību sakot, viņa nevēlējās zināt. Reiz viņa mēģināja palasīt kādu grāmatu par karu – kad Valts pirmo reizi devās viņpus okeānam. Viņa nolika to malā, jau lasot pirmo nodaļu, kur bija vēstīts par karavīriem, kam nācās noplēst zeķes no kājām kopā ar ādas gabaliņiem, jo smacējošajā, neizturamajā karstumā audums bija kūstot pielipis pie pēdām.
Šī aina atkal un atkal nāca pie viņas sapņos. Nina gandrīz veselu gadu nebija redzējusi Valtu sapnī, bet šonakt viņa sapņoja par brāli. Sākumā ar Valtu viss bija kārtībā, viņš ēda, spēlēja ar saviem draugiem kārtis. Bet tad viņš bija kaut kur pavisam netālu un kliedza. Nina skrēja no istabas uz istabu, nespēdama brāli atrast, jo Afganistānas kalni un lejas kaut kādā veidā saplūda ar viņas māju. Viņa vēra vaļā durvis, kuru tur iepriekš nebija bijis, atklāja savā mājā istabas, par kuru eksistenci viņa nebija zinājusi. Dažās telpās plauka brīnišķīgi dārzi; citas bija kā tumšas un draudīgas alas, kas bija pilnas ar raudošām sievietēm un bērniem. Taču viņa nespēja atrast Valtu un kliedzieni nemitējās. Ja tikai viņa varētu brāli atrast, viņa bija pārliecināta, ka spētu vērst visu uz labu. Kliedzieni kļuva skaļāki, neciešami. Viņa mēģināja tikt laukā no mājas, taču nespēja izkļūt. Katras durvis veda kādā citā istabā.
Nina uztrūkās no miega.
Viņa joprojām dzirdēja kliedzienus.
Taču tas nebija Valts. Tas bija Miks.
Nina izrāpās no gultas un zagās uz priekšu pa gaiteni, viņas sirds dauzījās.
– Sasodīts. Nē! Valt! – viņš pavēlēja.
Nina viegli pieklauvēja. Atbildes nebija. Rokai drebot, viņa piesardzīgi pavēra guļamistabas durvis.
Miks gulēja viesu gultā, ar seju spilvenā, Ninas margrietiņu palagi
