dzer kafiju.
– Tikai ne es. Es arī neēdu bekonu. Piedod. Nitrāti.
– Tad man paliks vairāk, – viņš teica, pielēkdams kājās, lai parūpētos par to, kas uz plīts.
Viņa miermīlīgā omulība šajā rītā bija tik ārkārtīgi nesaderīga ar vīrieša mokpilno svaidīšanos pagājušā naktī, ka Nina nezināja, ko par to domāt. Kā arī par ēdiena kalnu, ko viņš gatavoja.
Miks piegāja pie ledusskapja un izņēma pienu. Viņš pielēja to kafijai viņas krūzē. Piebēra trīs pilnas karotes cukura. Samaisīja. Nolika krūzi atkal Ninai priekšā. Tad apsēdās viņai pretī, gaidīdams gluži kā zēns.
Nina pūlējās sasaistīt vīrieša ķermeņa brīvās, vieglās kustības, viņa zilo acu atklāto, rotaļīgo mirdzumu ar to vīrieti, ko pagājušā naktī bija modinājusi, – bet vai viņa bija to uzmodinājusi? Varbūt viņš ne uz brīdi nepamodās. – Es to nedzeršu, Mik. Tomēr paldies tev. Tas ir jauki. Ļoti gādīgi. – Viņa pastūma krūzi projām.
Miks piestūma to atpakaļ, viņa lūpu kaktiņš izlocījās uz augšu – Nina centās nepievērst uzmanību tam, cik šī grimase ir pievilcīga. – Tā nav tikai gādība, šī kafija ir laba.
– Es esmu no tām meitenēm, kas dod priekšroku zāļu tējām un auzu pārslām.
Miks saviebās. – Labi, es ļaušu tev neēst bekonu. Un tu drīkstēsi riskēt un nenogaršot vismaz vienu no manas īpašās receptes zileņu pankūkām. Taču es nespēju uzticēties sievietei, kas nedzer kafiju. Sieviete, kas nedzer kafiju, ir gluži kā sieviete, kurai nav seksa. Tas nav dabīgi. – Viņš pavedinoši pazemināja balsi. – Es gatavoju ļoti labu kafiju.
Vai viņš neatceras pagājušo nakti? Apjausma par to, ka viņš ne uz mirkli nebija pa īstam pamodies pēc tam, kad Nina viņu uzpurināja no sapņa, sāka arvien vairāk nostiprināties. – Nē, paldies. Es dodu priekšroku tējai. – Viņa ielūkojās vīrietim acīs ar, kā viņa cerēja, stingru skatienu.
– Kad bija pēdējā reize, kad tu to mēģināji? – viņš vaicāja, pieceldamies, lai apgrieztu pankūkas. – Runā, ka pirmā reize esot briesmīga, bet, ja tu noriskē un pamēģini, ar laiku tas iepatīkas.
– Sekss? – Nina izspļāva, nespēdama aizgaiņāt pagājušās nakts skatu, kā Miks guļ savā gultā.
– Kafija, – viņš ar koķetu smaidu attrauca.
Nina juta, ka viņas seja kaist, un mēģināja izgudrot kaut ko, lai izķepurotos. – Pirmo reizi es dzēru kafiju vidusskolā. Man tā nelikās laba toreiz, un negaršo arī tagad. – Kāpēc viņai bija tāda sajūta, it kā viņi vēl joprojām runātu par seksu? Ar puskailu vīrieti, kāds šobrīd bija Miks, arī saruna par decimālo sistēmu liktos kā saruna par seksu. Atmiņas par to, kā vīrietis izskatījās pagājušā naktī, vēl aizvien neļāva skaidri domāt.
– Vidusskolā parasti kafija nešķiet nekas garšīgs, – viņš teica, ar savu draiskulīgo toni piešķirdams šiem vārdiem lielāku nozīmi. Viņš uzkrāva jau tā ļodzīgajai pankūku kaudzei vēl vairāk pankūku un ielēja vēl mīklu pannā.
Ninai atausa atmiņā aina, kā Deivijs Breners aiz vingrošanas zāles ieslidina viņai mutē mēli, – tā, it kā tas būtu noticis vakar. Uhh. Viņa pielēca kājās un uzlika vārīties ūdeni tējai, pirms būtu zaudējusi apetīti. – Kā tu pagājušā naktī gulēji? – viņa vaicāja tik ikdienišķā balsī, cik vien spēja, vērodama vīrieša seju.
– Kā zīdainis. – Mika acīs nebija ne mazākā viltus, nebija sajūtas, ka viņš izvairās vai arī cenšas kaut ko noslēpt.
Viņš neatcerējās. Nina bija par to pārliecināta. Viņa apsvēra, vai kaut ko nepateikt, taču tas šķita pārāk delikāti, pārāk personiski, viņas noslēpums. Viņa juta, ka Mikam ir kāds noslēpums, ko viņš slēpj, tad kāpēc nebūt līdzvērtīgiem? Turklāt rīta virtuves spožajā gaismā Nina jau sāka prātot, vai viņa nav to visu nosapņojusi. Varbūt tas nemaz nav noticis. Viņa palūkojās uz Silviju, meklēdama savdabīgu apstiprinājumu, bet kaķis, kā jau allaž, neko neteica.
– Mik, es zinu, ka tu nevēlies šeit atrasties, taču ceru, ka tu paliksi vismaz dažas dienas. Es patiešām gribu, lai mēs aprunātos. Es negrasos tev atdot māju, tomēr būtu ļoti pateicīga dzirdēt, kas tev ir zināms par Valtu.
Viņš sajuta smeldzošo plecu. – Es negribu tevi apgrūtināt, tomēr domāju, ka manai rokai vajadzēs dažas dienas atpūsties pirms vēl viena maratonbrauciena. – Šovakar es uzsliešu pagalmā savu telti, tā ka nekritīšu tev uz nerviem.
– Tu man nekrīti uz nerviem.
– Vakar es tev kritu uz nerviem. Man šķita, ka tu grasies noraut man galvu, tiklīdz būšu izdzēris savu limonādi.
– Tagad esmu guvusi gandarījumu, sabeidzot tev plecu, – viņa teica. – Bet, ja tu uz kādu brīdi paliksi, mums ir nepieciešami noteikumi.
Miks piekrita: – Laba ideja. Man patīk noteikumi. Tas visu padara skaidrāku.
– Noteikums numur viens: mēs valkājam drēbes, – viņa teica.
– Es valkāju drēbes, – Miks aizrādīja.
– Apakšveļa neskaitās.
– Es guļu kails, – viņš teica.
Es zinu. Nina vēlreiz mēģināja iekļūt aiz viņa draudzīgā, rotaļīgā skatiena, taču, ja arī aiz tā kaut kas slēpās, viņam ļoti labi izdevās to nomaskēt. – Mēs valkājam drēbes ārpus guļamistabas, – viņa teica.
– Tātad tu savā guļamistabā staigāsi kaila? – Viņš uzmeta nākamo pankūku partiju no pannas uz šķīvja, uzlēja uz pannas vēl mīklu un devās atpakaļ pie galda.
Nē, ja tev arī turpmāk rādīsies tādi murgi, viņa gandrīz vai pateica. – Tu vari staigāt kails, ja tev tā tīk. Savā guļamistabā. Aiz aizvērtām durvīm. Savā teltī. Vai kur citur. Vienatnē. – Šī saruna grasījās izsprukt viņai no rokām. – Tavs bekons deg.
Miks cieši lūkojās viņā kādu mirkli, tad pielēca kājās. – Ak, es jau domāju, ka tas ir kaut kāds netiešs seksuāls mājiens. – Viņš paņēma virtuves stangas un apmeta ar tām otrādi bekonu. Nina devās atpakaļ uz savu vietu pie galda, kur jutās relatīvā drošībā. Viņa nespēja atraut acis no vīrieša torsa, kā arī no vēdera muskuļu ieēnotajām aprisēm zem iedegušās ādas. Pat vīrieša pēdas viņai šķita spēcīgas un vilinošas.
Mika bekons pilnīgi noteikti piedegs.
Viņš pavicināja stangas uz Ninas pusi. – Šajā spēlē var spēlēt divi. Noteikums numur divi ir tāds – ja man ir uz brokastīm jāsaģērbjas, tev arī jāizmēģina kaut kas jauns. Piemēram, kafija. – Viņš nogrieza gāzi zem viņas tējkannas.
– Tu nevari izvirzīt noteikumus. Šī ir mana māja.
– Uzmanies,
