vien Nina spēja atcerēties, un vienmēr bikstīja brāli nepareizajā virzienā. Viņš bija zēns, kurš spēja izdarīt jebko – krietnas izsmiešanās vai arī pāris dolāru dēļ. Neatvairāms sliktais zēns tādam bārenim kā Valts, kurš ir iesprostots mājā kopā ar savu mazo māsiņu un vecmodīgu krustmāti, kurai pēkšņi uzgrūsta divu mazu bērnu audzināšana. Nina bija domājusi, ka armija Valtu paglābusi no Bobija. Tagad Valta vairs nebija, bet Bobijs bija šeit, viņš smaidīja savu valdzinošo smaidu Ninai pretī pāri ļaužu pārpildītajai telpai, kas bija piebāzta ar priecīgiem, ar kofeīnu uzpildītiem studentiem un tērzējošiem profesoriem.
“Afganistānā nogalinātas četras karaspēka vienības” – vēstīja laikraksta USA Today virsraksts uz tuvākā galdiņa. Vīrietis, kas sēdēja pie galdiņa, ignorēja avīzi, un spēlēja atvērtajā klēpjdatorā pasjansu.
Trīcošām kājām Nina devās uz Bobija pusi, ar katru soli atmiņu kļuva vairāk. Radās sajūta, ka arī Valts ir šeit, it kā viņi ar Bobiju satiekoties būtu brāli atsaukuši atpakaļ. Nevar gan teikt, ka Nina ticētu spokiem. Pie velna, viņa cerēja, ka pēcnāves dzīve piedāvā ko vairāk, nevis tikai slaistīšanos apkārt modīgā Galtonas kafejnīciņā, vērojot, kā tava mazā māsiņa cenšas noturēt līdzsvaru. Bet tomēr tur, kur bija Bobijs, bija arī Valts. Tas bija neizbēgami.
Nina patiešām, patiešām vēlējās doties mājup un ierāpties gultā. Tikai viņas mājās ir vēl viens vīrietis, kurš izsauc spokus, tieši tāpat kā šis, un šobrīd berž nost bekona taukus no viņas pannas.
Tā nevar būt sagadīšanās, ka viņi abi uzradās tikai ar vienas dienas starpību. Viņa centās izmest šo neticamo domu no sava prāta. Protams, ka tā var gadīties, – nelaime nekad nenāk viena.
Viņi paspieda viens otram roku, un Nina pacieta šķīstu, neveiklu skūpstu uz katra vaiga. Viņš smaržoja pēc cigaretēm.
– Nezināju, ka tu esi atgriezies pilsētā, – viņa riskēja uzsākt sarunu. Nina apsēdās pie mazā galdiņa viņam pretī. Zēns, kurš, ļoti iespējams, būtu izpostījis Valta dzīvi, tagad bija izaudzis par vīrieti, ko viņa būtu pazinusi pat otrpus futbola laukumam. Vasaras tveicē viņam mugurā bija ādas žakete. Kā toreiz. Uz Bobija sejas bija tas pats nemainīgais, tikko manāmais rugāju ēnojums, kura dēļ viņš piecpadsmit gadu vecumā bija valdījis pār saviem klasesbiedriem. Viņš nebija zaudējis nevienu šķipsniņu no saviem viļņainajiem, melnajiem matiem, nebija zaudējis draudīgo spīdumu melnajās acīs.
– Divdesmit gadi, – viņš teica, balss bija zemāka un raupjāka, nekā Nina to atcerējās. – Izlaiduma klase bija pēdējā reize, kad mans ģīmis tika redzēts šajā pilsētā. Es tikko atgriezos. – Viņš pastūma uz Ninas pusi mazu šķīvīti ar cepumiem. Viņš jau bija iztukšojis papīra kafijas glāzīti, un tās mala bija atritināta un sapluinīta. Tas bija vecs, nervozs Bobija ieradums, ko Nina atcerējās, it kā tas būtu bijis vakar.
– Klau, tu esi pārāk kaulaina. Un pārāk veselīga. Ēd.
Nina papurināja galvu. Šī rīta brokastu pankūkas jau bija par daudz viņas plakanajam vēderam. – Vai tu atgriezies uz visiem laikiem? – Vai viņa turpmāk satiks Bobiju pārtikas preču veikalā, tirdzniecības centrā?
– Iespējams.
– Kāpēc tu man savā e-pastā nepastāstīji, kas esi? – viņa iesāka.
– Vai tu būtu nākusi, ja zinātu, ka tas esmu es? – viņš vaicāja, paņemdams cepumu un iekozdamies tajā, mazais aplītis izskatījās smieklīgi vārs viņa milzīgajā plaukstā.
– Protams…
– Izbeidz, Nina. Es tev nekad neesmu paticis.
Viņa nevēlējās vīrieti pārliecināt par pretējo. – Tas šķiet nelāgi, Bobij. Tā, it kā Valtam vajadzētu būt šeit. Tā, it kā viņš būtu šeit. Uzreiz uznirst daudz dažādu atmiņu. Es nebiju tam gatava. Tev vajadzēja pateikt man taisnību.
– Paklau, es gribu, lai starp mums valdītu labas attiecības. Vai tu kaut ko vēlies? Kafiju?
– Nē. Jā. Labi. Tēju. Kumelīšu.
Nina ļāva Bobijam atnest viņai tēju, iegūdama brīdi, lai saņemtos. Divu dienu laikā divi vīrieši ierodas gluži kā brāzma no pagātnes. Viņai nebija ne mazākā nodoma grimt kopā ar šo vīrieti atmiņās. Par ko viņi runās? Par visiem tiem sīkajiem pārkāpumiem, ko Bobijs ar Valtu kopā bija paveikuši? Kā viņi kliedza un brēca, pārskrējuši mājās pēc tam, kad divpadsmit gadu vecumā bija čiepuši šokolādes batoniņus Krogera veikalā? Vai trīspadsmit gadu vecumā veselu mēnesi kavēja skolu. Vai arī četrpadsmit gadu vecumā iegādājās alus sešpakas no vecā Edija Krosvela, kurš tās pirka nepilngadīgiem bērniem par dažiem liekiem dolāriem un cigaretēm. Nina bija pavadījusi neskaitāmas naktis vienatnē, ienīzdama Bobiju par to, ka viņa dēļ Valts iekuļas nepatikšanās. Protams, Valts spēja pats par sevi parūpēties. Nina to zināja. Un viņa zināja, pa daļai viņas dusmu iemesls bija greizsirdība uz Bobiju par to, ka viņš aizved Valtu projām no viņas tajās garajās, vientuļajās sestdienas naktīs, kad brālis atgriezās mājās divos no rīta, smirdēdams pēc cigaretēm, alus un lēta odekolona. Bet tagad, kad viņi ir pieauguši cilvēki, Ninai būtu vajadzējis tikt tam pāri. Valts pats izdarīja savas izvēles. Tā nebija Bobija vaina.
– Man Valta velnišķīgi pietrūkst, – viņš teica, atgriezies un iekārtojies Ninai pretī pie galdiņa.
– Man arī, – viņa atsaucās, pieņemdama tējas krūzi, kuru viņš pastūma pāri galdam gluži kā piedāvājumu miera izlīgumam. Nina koncentrējās uz plānās citrona šķēlītes izspiešanu, lai viņai nevajadzētu lūkoties uz vīrieti.
– Pēdējos trīs gadus es biju cietumā, – Bobijs viņai paskaidroja. – Muļķīga lieta. Es dzirdēju par bērēm, bet man nešķita pareizi sūtīt ziedus vai kartīti, saproti? Tas nav manā stilā. Bet, es gribu, lai tu zini, ka es būtu atnācis, ja varētu.
– Viss kārtībā. – Nina gaidīja, ka Bobijs pastāstīs sīkāk, kāpēc bija cietumā, bet viņš vairs neko neteica. – Uz Valta izvadīšanu atnāca ļoti daudz cilvēku, – viņa teica. – Man bija tāda sajūta, ka tur ir visa pilsēta.
– Skaidrs, es priecājos par to. Viņš to bija pelnījis. – Bobijs nolaida acis. Viņa sejai pārslīdēja ēna, un Nina sagatavojās tam, kas sekos. – Valts bija mans labākais čoms, – viņš teica. – Taču viņš nebija tāds kā es. Viņš vienmēr paturēja sev iespējas izvēlēties, vai saproti? Es to nedarīju. Uz manām bērēm neierastos neviens no šīs pilsētas.
– Es ierastos, – Nina atzinās. – Valta dēļ.
– Paldies. – Pie viņas vārdiem Bobijs nedaudz izslējās.
Starp viņiem izveidojās neveikls klusums. Nina jau atkal rīkojās tāpat: pastiepa roku, kaut arī pirms brīža nebija domājusi to darīt. Tieši tāpat kā ar kafijas dzeršanu šorīt no rīta. Viņa gribēja būt stingra, bet tad pēkšņi sajuta tuvību ar kādu personu, un tad piekāpās šai personai, sniedzot to, ko viņa vai viņš vēlējās. Bet tas, ko Nina teica par Bobija bērēm, bija tiesa. Viņai Bobijs nepatika, bet viņš bija būtiska viņas bērnības daļa, un ja viņš nomirtu, viņa izrādītu tam
