noticis, tam nav nozīmes, jo Miks pilnīgi neko no tā neatceras. Viņa uzdūra uz dakšiņas trīs pankūkas un uzzieda uz tām putukrējumu. Pa virsu viņa uzlika dažas zemenes. Nina nemēdza tik daudz ēst, taču šorīt viņai tas nerūpēja. Viņai bija vajadzīgs spēks, lai tiktu galā ar šo gandrīz kailo vīrieti.
Miks vēroja, kā viņa ēd. – Bez sīrupa? Augstais Dievs, sieviete. Noteikums numur trīs: neviens neiznieko manas slepenās receptes zileņu pankūkas, ēdot tās bez sīrupa.
– Es negrasos klausīt padomus ēšanā no vīrieša, kurš brokastīs apēd mārciņu bekona. Kur tu to visu dabūji?
– Šorīt nopirku. Es agri ceļos. Armijas ieradums. Bet gribu darīt tev zināmu, ka esmu pilnīgi vesels, tā ka šis ēdiens nevar tev nodarīt neko ļaunu.
– Izskats vēl nenozīmē visu, – viņa pateica un nosarka.
Viņš draiskulīgi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka tu pamanīji.
Dažas minūtes viņi ēda klusēdami. Nina ienīda sevi par to, ka sākusi atmaigt pret šo puisi. Viņai ir jābūt stiprai, nedrīkst padoties viņa valdzinājumam. Ir jāatceras, ka viņš vēlas no Ninas to, ko viņa nav gatava dot.
– Kur tu iemācījies gatavot? – viņa vaicāja.
– Kad biju bērns, – viņš atbildēja. – Manas māsas tīrīja māju, es taisīju ēst. Tas bija veiksmīgs darījums.
– Un kā tad tavi vecāki?
– Ar viņiem mums tik ļoti nepaveicās, – viņš atbildēja.
Šķita, ka viņš nav noskaņots stāstīt ko vairāk, tāpēc Nina neuzstāja. – Tu pagatavoji ellīgi daudz ēdiena, – viņa aizrādīja. – Tā, it kā tas būtu paredzēts veselai armijai.
Viņš palūkojās uz ēdiena kaudzēm uz galda.
– No veciem ieradumiem nav tik viegli atbrīvoties, man šķiet. Mums paliks pāri. – Viņš pielēca kājās, lai uzmestu vēl dažas pankūkas uz šķīvja; tad izslēdza plīti. Pēc tam viņš atkal apsēdās un turpināja ēst bekonu.
– Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju lakatiņu, – viņš ierunājās, kad puse bekona bija apēsta un Nina bija nolocījusi visas savas pankūkas. – Es nedomāju, ka tu gribēsi, lai palieku.
– Tev nevajadzētu būt izbrīnītam. Es tev teicu, ko vēlos. Zināt par Valtu.
– Jā. Par to…
Nina ielūkojās savā pulkstenī. – Sasodīts. Man ir tikšanās mazāk nekā pēc stundas. Mums būs daudz laika aprunāties, kad atgriezīšos. Dienvidū. Mēs varēsim ēst pāri palikušās pankūkas. Visu nākamo nedēļu. Varbūt pat divas.
Miks piecēlās un bez mazākā apmulsuma izstaipījās. – Lieliski. Iešu padarbošos ap automašīnu.
Nina pārlaida skatienu nekārtīgajai virtuvei. – Vai tu šeit neuzkopsi?
– Es gatavoju ēst. – Viņš pakasīja sev vēderu. – Pavārs nekad nemazgā traukus. Noteikumi, mazulīt. Un šis te ir kosmiskais likums, ko ievēro vienmēr un visi.
Uz mirkli Nina zaudēja valodu. Nomazgāt bekona taukus vien bija divdesmit minūšu darbs.
– Ja vien… – Viņš ieturēja pauzi.
Jā, es gulēšu ar tevi, turēšu tevi, kad tev rādīsies slikti sapņi, skūpstīšu tavu pieri, lai tavi murgi atkāptos, mēs runāsimies par Valtu un panāksim, ka viss nokārtosies.
Ha! No kurienes viņas prātā uzradās šīs muļķīgās domas? Viņa vēlējās, kaut Miks būtu uzvilcis kādus apģērba gabalus. Bija grūti loģiski domāt, skatoties uz šiem pleciem, it īpaši pēc tam, kad viņa tikai pirms dažām stundām bija jutusi tos drebam zem saviem pirkstu galiņiem.
– Ja tu iedzersi malku kafijas. Vienu malku! – esmu ar mieru nomazgāt traukus, – viņš teica.
Nina palūkojās lejup uz savu neskarto krūzi. Viņai ir jāsagatavojas, lai dotos uz tikšanos ar Bobu. Viņai ir jāatceras, ka Miks nav vienkārši viesis viņas mājā; viņš ir ienaidnieks. – Kāpēc tev tik ļoti rūp tas, vai es dzeru kafiju? – viņa vaicāja. – Un nekādu joku. Es to domāju nopietni, Mik. Kam gan tas rūp?
Viņš apsēdās, un viņa pleci saguma. – Es nezinu, kāpēc. – Viņš neskatījās viņai acīs. Viņa izvairīgums Ninai atgādināja par vakardienas Miku, pagājušās nakts Miku.
Viņas viedoklis par vīrieti visu laiku mainījās. Pankūku grēdas, zemeņu kalni – visa šī ēst gatavošana bija pārspīlēta, gandrīz vai neprātīga. Tāpat kā viņš pats pagājušā naktī. Vai gan Valts šajā puisī saskatījis kaut ko dziļi slēptu, kaut ko tādu, kas pūlas izkļūt virspusē? – Tāpēc, ka tev pašam tik ļoti garšo kafija? Un tu gribi, lai arī es izbaudu to, kas tev patīk? Tu gribi ar to dalīties?
– Es nevaru ciest kafiju. – Viņš to pateica tik dziļdomīgi, tik skumji, ka šī pārmaiņa bija gluži fiziski jūtama telpā. Viņš lūkojās savā krūzē, it kā atbilde būtu meklējama tur. – Mēs visi dzeram kafiju, – viņš beidzot teica.
– Mēs? Visi tie neredzamie cilvēki, kuriem tu sacepi simts pankūkas?
Viņa skatiens sastapās ar sievietes acīm, tieši tāpat kā pagājušā naktī, kad Nina viņu uzmodināja. – Jā. Mēs visi. Tā ir daļa no lietu kārtības.
– Tātad, ja visi lēktu pāri klints malai, tu sekotu?
Viņa noskaņojums atkal mainījās, tas kļuva draudīgs. Vīrieša sejai pārslīdēja ēna. Viņš piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās ārā. – Armijā mēs rīkojamies tieši tā. Viens vīrs iet, un pārējie viņam seko, lai tur vai kas. Mēs neļaujam nevienam iet pāri klints malai vienam. Nekad.
Nina nezināja, ko lai saka. Šī saruna tik ātri bija mainījusies no vieglas uz drūmu noskaņu. Neapēstā ēdiena kalni uz galda šķita kā pierādījums, ka vīrietis pārāk cītīgi cenšas kaut ko noslēpt. Bet ko?
Viņam nevajag doties pāri klints malai vienam. Nina paņēma savu krūzi un paostīja dzērienu. Cukurs nepalīdzēja nomaskēt kafijas rūgtumu, taču Nina nebija zaķpastala. Viņa bija pavadījusi tik daudzus rītus restorānā “Pēdējā izdevība”, ar piespiešanos malkodama kafiju, lai neaizvainotu Liziju.
Viņa pielika krūzi pie lūpām un iedzēra malku.
Par laimi, šķidrums bija pietiekami vēss, lai slīdētu lejup pa viņas rīkli bez starpgadījumiem. Kad krūze bija tukša, viņa triumfējoši ar blīkšķi nolika to uz letes. – Priecīgu virtuves uzkopšanu. Aprunāsimies pusdienās.
Trīspadsmitā nodaļa
Nina ieskrēja pa durvīm kafejnīcā “Diskusija”, ieraudzīja savu potenciālo jauno klientu, un grīda pazuda viņai zem kājām.
Lai noturētos, viņa pieķērās pie
