naktskreklā. Viņu smacēja dusmas. Nācās izdzert lielu glāzi ūdens, lai apdzēstu niknumu, kas spieda krūtis. Anriete aizmiga tikai blāvā rīta gaismiņā, nespēdama vien beigt domāt par atriebību. Žozianna Lambēra, es nodīrāšu ādu gan tev, gan tavam dēlam, viņa šņāca, iespiedusies dziļi spilvenos. Labi vēl, ka neaizdegās gultasveļa! Tagad Anrietei nācās gulēt Monoprix pirktos lētos spilvenos.
Šādai netaisnībai vajadzēja pielikt punktu. Par jaunu laulību nevarēja būt ne runas, sešdesmit astoņu gadu vecumā vairs nevarēja savaldzināt nevienu vīrieti, viņa vairs nekādi nevarēja atgūt savas tiesības. Atlika vienīgi izsmalcināta, rūpīgi pārdomāta atriebība.
Kāda? To Anriete pagaidām vēl nezināja.
Viņa staigāja ap savas sāncenses māju, slepus noskatījās, kā šī sieviete vizina mežģīnēs un kārstas vilnas sedziņās ietīto mantinieku angļu stila ratiņos, bet gadījumam, ja nu šī uzurpatore nogurtu, abiem pa pēdām seko automašīna. Smakdama niknumā, garajām, tievajām kājām trīcot, Anriete sekoja mātes un viņa dēla kavalkādei, būdama pārliecināta, ka ir labi noslēpusies zem lielas cepures, no kuras nekad nešķīrās.
Anriete bija iedomājusies arī par vitriolu. Apšļākt gan māti, gan bērnu, abus sakropļot, padarīt aklus, uz visiem laikiem iededzināt viņu sejā lepras cienīgas pēdas. Doma par sakropļošanu lika atplaukt viņas izkaltušajai, ar balta pūdera kārtu klātajai sejai. Anriete līksmoja. Viņa jau bija ievākusi ziņas par to, kur dabūt šo koncentrēto sērskābi, sīki izpētījusi šādas rīcības sekas. Lai gan šī ideja kādu laiku šķita valdzinoša, Anriete tomēr no tās atteicās. Marsels Grobzs viņu iesūdzētu tiesā, un viņa dusmas būtu briesmīgas.
Viņas atriebībai vajadzēja būt slepenai, anonīmai, klusai.
Tad Anriete nolēma izpētīt savas sāncenses teritoriju. Viņa mēģināja uzpirkt mazo auklīti, kura strādāja pie Marsela, lai tā viņai stāstītu par sava saimnieka draugiem, radiem, ģimeni. Anriete prata runāt ar kalpotājiem, nolaisties līdz viņu līmenim, piekrist viņu uzskatiem, uzveikt viņu iedomātās bailes; viņa šiem cilvēkiem piekrita, paglaimoja, uzslavēja viņu ieceres, izlikās par labu draudzeni, godājamu sievieti, lai izvilinātu sev vajadzīgo informāciju: vai tikai tai Žoziannai nebija mīļākā?
– Ak, nē… Kundze tā nerīkojas, – pietvīka kalpotāja. Viņa ir ļoti laba. Un arī ļoti atklāta. Ja viņai kaut kas ir uz sirds, viņa to uzreiz pasaka. Viņa nemēdz neko slēpt…
Varbūt kāda māsa vai brālis, kurš nav apmierināts, ka lielais zupas katls viņam uzgriezis muguru? Mazā auklīte, vispirms ielikusi četrkārt salocītās naudas zīmes jakas kabatā, attrauca: nedomāju vis, Žoziannas kundze izskatās ļoti iemīlējusies, un kungs tāpat, viņi burtiski pārtiek no skūpstiem, un, ja nevajadzētu uzmanīt Junioru, abi visu dienu kūleņotu pa virtuvi, priekšnamu, viesistabu, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nemitīgi mīlētos. Viņi ir salipuši kopā kā divas ledenes.
Anriete dusmās piecirta kāju.
– Viņi viens gar otru trinas? Cik pretīgi!
– Ak, nē, kundze, tas ir burvīgi! Ja jūs būtu to redzējusi… Tas dod cerību, ka arī mums kādreiz izdosies atrast tik stipru mīlu.
Anriete atrāvās un aizspieda degunu.
Pēc tam viņa mēģināja pielabināties Žoziannas mājas durvju sardzei, lai iegūtu vajadzīgo informāciju, kas varētu izrādīties noderīga, taču nekas neizdevās. Anriete vēl nebija gatava ne nolaupīt zīdaini, ne samaksāt kādam, lai tas novāc māti.
Anrietes un Marsela laulība vēl nebija šķirta. Anriete izdomāja tūkstošiem dažādu apgrūtinājumu, izgudroja tūkstošiem šķēršļu, atlika liktenīgo dienu, lai Marsels nevarētu atgūt brīvību un doties atkārtotā laulībā. Tas bija Anrietes vienīgais trumpis: viņa vēl bija precējusies, viņa vēl nebija šķirtene. Viņu aizsargāja likums.
Marsels ar savām važām cīnījās pārliecināti un veikli. Viņš nebija nekāds muļķis. Viņš spēja būt nežēlīgs. Anrietei jau bija nācies pieredzēt viņa dusmas. Smaidīdams kā kora zēns, Marsels spēja satriekt visus savus briesmīgos ienaidniekus.
Man kaut kas jāizdomā, man kaut kas jāizdomā, Anriete sev sacīja ik dienu, tipinādama pa Terna avēniju, Niēla avēniju, Vagrēma avēniju, Foša avēniju, sekodama ienīstā bērna ratiņiem. Viņas sāncense, daudz jaunāka un sparīgāka, rosīgi stūma ratiņus. Atgriezusies mājās ar asiņainām kājām, iepletusi kāju pirkstus bļodā ar sālsūdeni, Anriete nodevās sapņiem. Es vienmēr esmu ar visu tikusi galā, un neļaušu šim pretīgajam, neķītrajam vecim tikt cauri sveikā.
Anriete lēja skopas, saltas asaras, prātodama par savu dzīvi, kura reiz solījās būt spoža un salda, ja vien viņai nebūtu uzklupusi tāda nelaime. Uzklupusi, viņa atkārtoja, nikni iešņukstēdamās. Man patiešām vairs nav nekādu cerību, dzīve ir kā loterija, un es esmu izvilkusi tukšu lozi. Par meitām vispār nav ko runāt, Anriete nosmīnēja, iekritusi gultā. Pirmā, nepateicīga un prasta, vairs negrib mani redzēt, otrā, vieglprātīga un izlutināta, ir palaidusi garām iespēju dzīvē, vēlēdamās kļūt par Seviņjī kundzi. Cik muļķīga iedoma! Kāpēc Irisai vajadzēja visu sabojāt, skrienot pēc vēl lielākiem panākumiem? Viņai bija viss. Bagāts vīrs, brīnišķīgs dzīvoklis, māja Dovilā, nauda, ko tērēt pēc sirds patikas. Un vai varat iedomāties, Anriete piemetināja, vērsdamās pie iedomātas, gultas kājgalī sēdošas draudzenes, viņa šo naudu patiešām tērēja! Cik smieklīgi, ka Irisa bija pieķērusies kaut kam citam, dzīvojusi savos sterilajos sapņos, iedomājusies kļūt par rakstnieci. Tagad viņa nīkuļoja klīnikā. Es vairs negribu Irisu redzēt; viņa mani nomāc. Turklāt klīnika ir tālu, un sabiedriskajā transportā, ak Dievs, kā cilvēki ik dienu spiežas tajos vagonos kā tādi lopi. Nē, paldies!
Kādu dienu, izjautājusi mazo auklīti par Marsela un viņa padauzas radiem – tā Anriete klusībā dēvēja Žoziannu – viņa uzzināja, ka Žozefīne drīz gatavojas ierasties vakariņās pie jaunā pāra. Tātad abas bija draudzenes – Žozefīne un viņas ienaidniece! Žozefīne varēja kļūt par Anrietes Trojas zirgu. Par katru cenu vajadzēja ar viņu salīgt mieru. Viņa bija tik dumja, tik naiva, viņa neko nesajēdza.
Anrietes apņēmība vēl vairāk nostiprinājās todien, kad, kārtējo reizi izsekojot Žoziannu, viņa bija pārsteigta ieraudzījusi, ka ielas malā apstājas Marsela automašīna.
– Nu ko, vecā, – šoferis Žils bija skaļi uzsaucis, – draiskojamies, pastaigājamies? No jauna apgūstam kājām staigāšanas priekus?
Anriete bija novērsusies, ar skatienu ieurbusies koku galotnēs, veltījusi visu uzmanību kastaņiem, kuri mirdzēja savās brūnajās čaulās. Viņai garšoja cukuroti kastaņi. Viņa tos pirka pie Fošona. Viņa bija aizmirsusi, ka tie aug kokos.
Šoferis bija nospiedis signāltauri, lai no jauna piesaistītu Anrietes uzmanību, un turpinājis:
– Vai arī joprojām skraidāt pakaļ kunga skaistajai sievietei un viņu dēlam? Vai zināt, ka es jūs pamanīju ikreiz, kad rikšojāt mums pakaļ?
Par laimi, šos nepiedienīgos vārdus neviens nedzirdēja. Anriete veltīja šoferim iznīcinošu skatienu. Viņš izmantoja izdevību, lai izdarītu pēdējo cirtienu:
– Es jums ieteiktu aizvākties, turklāt ātri, kamēr
