degunu! – Lefloks-Piņels iesaucās.
– Kad es jums saku, šie skolotāji noteikti ir pieņemti darbā no priekšpilsētas! – paziņoja kāda māte, sakniebusi lūpas.
– Kad augstākā sabiedrība viņus pieķer, viņi vairs nevēlas atbildēt! – norūca kāds tēvs. – Nabaga Francija!
Žozefīni pārņēma vēlēšanās tikt prom. Viņa nolēma nodrošināt sev atkāpšanās ceļu.
– Kamēr te jāgaida, es varētu aiziet pie… ē… sporta skolotāja.
Kāda māte viņu nomērīja ar skatienu. Žozefīne sajuta, ka pret viņu vēršas vispārējs nicinājums. Gluži kā pret dezertējušu karavīru. Viņa devās prom. Pie katras klases mīņājās kāds tēvs vai māte, kurš piesauca Žilu Ferī. Kāds tēvs draudēja izdevīgā brīdī runāt ar izglītības ministru. Žozefīne nolēma pie diviem pēdējiem skolotājiem neiet.
Mājās viņa par visu pastāstīja Zoē, īpaši atzīmēja skolotāju labās atsauksmes un atstāstīja dumpošanās ainas, kurās bija atteikusies piedalīties.
– Tu paliki nesatricināma tāpēc, ka juties apmierināta, – Zoē aizrādīja. – Varbūt tiem pārējiem vecākiem viņu bērni sagādā daudz problēmu, un tāpēc viņi ir tik uztraukušies…
– Viņiem nav taisnība. Ne jau skolotāji pie tā ir vainīgi.
Zoē viņu apskāva.
– Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā, – Žozefīne klusi sacīja.
Zoē cieši pieglaudās mātei.
– Kā tu domā, kad tētis atgriezīsies? – viņa pēkšņi čukstus ievaicājās.
Žozefīne satrūkās. Viņa jau bija aizmirsusi par vīrieti metro.
Viņa apskāva meitu vēl ciešāk. Atcerējās sarkano džemperi ar augsto apkakli. Rētu uz vaiga, aizvērto aci. Nomurmināja: nezinu, nezinu.
Nākamajā rītā Ifigēnija, atnesusi pastu, paziņoja, ka naktī Pasī mežā atrasta nodurta sieviete. Līdzās līķim bijusi cepure, smieklīga, mīksta, mandeļu zaļa cepure… Gluži tāda pati kā jūsējā, Kortesa kundze!
Otrā daļa
Receptē bija teikts: “Viegli, saprātīgi, sagatavošanas un cepšanas laiks: 3 stundas.” Bija Ziemassvētku vakars. Žozefīne gatavoja tītaru, pildītu ar īstiem kastaņiem, nevis ar tiem sasalušajiem, bezgaršīgajiem biezeņiem, kas lipa pie aukslējām. Svaigi kastaņi bija mīksti un smaržīgi. Sasaldēti tie kļuva bezgaršīgi un lipīgi. Viņa gribēja pagatavot arī seleriju, burkānu un biešu biezeņus, ko pasniegt kopā ar tītaru. Uzkodas, salātus, siera plati, ko viņa bija izvēlējusies Grenela ielā pie Bartelemī, Ziemassvētku ruleti un cukurotu kūku ar putukrējumu.
Kas man īsti lēcies? Viss ir pārdomāts un šķiet tik garlaicīgs. Man ļoti patīk saskaņā ar paražu gatavot Ziemassvētku tītaru: katra tā sastāvdaļa modina atmiņas, es atkal atgriežos bērnībā. Es sēžu uz ķebļa un skatos uz savu tēvu lielajā, baltajā priekšautā. Uz tā ar ziliem burtiem izšūts “Es esmu šefpavārs un mani ir jāklausa”. Es esmu saglabājusi šo priekšautu, šobrīd tas ir apsiets man ap vidukli, es pārlaižu pirkstus pār reljefajiem burtiem un izlasu savu pagātni Braila rakstā.
Žozefīnes skatiens pievērsās bālajam, ļenganajam, uz skārņa taukainā papīra noliktajam tītaram. Tas bija noplūkts, putna spārni bija aizlocīti, vēders piebāzts, viss sagatavots likšanai cepeškrāsnī. Līdzās bija nolikts garš nazis ar vizošu asmeni.
Bertjē kundze bija nodurta. Četrdesmit seši dūrieni ar nazi tieši sirdī. Viņa bija atrasta nekustīgi guļam uz muguras ar ieplestām kājām. Žozefīne tika izsaukta uz policijas iecirkni. Policijas virsniece bija sapratusi, ka abi uzbrukumi bija saistīti. Vienādi apstākļi, tas pats darbības veids. Žozefīnei vajadzēja no jauna skaidrot, kā viņas dzīvību bija izglābusi pie sirds piespiestā Antuāna kurpe. Kapteine Goluāza, tā pati, kura ar Žozefīni bija runājusi jau pirmajā reizē, klausījās, sakniebusi lūpas. Žozefīne varēja manīt, par ko viņa domā: šo sievieti izglābusi kaut kāda tupele.
– Jums brīnumainā kārtā palaimējās palikt dzīvai, – policiste noteica, nogrozīdama galvu, it kā nespētu tam noticēt. – Dūrieni, ko saņēma Bertjē kundze, ir bijuši ārkārtīgi spēcīgi. Dziļākais no tiem ir desmit līdz divpadsmit centimetru dziļš. Uzbrucējs ir stiprs; viņš prot lietot ieročus un nav nekāds iesācējs.
Klausīdamās šajos baisajos vārdos, Žozefīne iespieda plaukstas starp augšstilbiem, lai tās nedrebētu.
– Jūsu apava pazolē bija dziļš dūriens, – kapteine paziņoja, it kā censtos Žozefīni pārliecināt. – Viņai bija durts sirdī. Gluži tāpat kā jums.
Policiste bija pieprasījusi, lai Antuāna kurpe tiktu nodota pārbaudei.
– Vai jūs pazināt Bertjē kundzi?
– Viņa bija manas meitas skolotāja. Mēs kādu vakaru satikāmies skolā. Biju aizgājusi pie viņas parunāt par Zoē.
– Vai varat pastāstīt kaut ko īpašu?
Žozefīne pasmaidīja. Viņa tiešām bija grasījusies pastāstīt par kādu jocīgu detaļu. Kapteine droši vien domāja, ka viņa tīšām smejas vai arī neko neuztver nopietni.
– Jā. Mums bija vienādas cepures. Jocīgas, trīsstāvīgas cepures, mazliet ekstravagantas, es to neuzdrošinājos nēsāt, bet viņa mani iedrošināja… Man bija bail izskatīties pārāk uzkrītoši.
Policiste domīgi un cītīgi pētīja kādu fotogrāfiju.
– Vai tāda tā bija?
– Jā. Uzbrukuma vakarā man tā bija galvā, – Žozefīne nomurmināja, paskatījusies uz dižmanīgo cepuri. – Es to pazaudēju parkā… Man pietrūka drosmes doties to meklēt.
– Vai nekas cits jums nešķita neparasts?
Žozefīne saminstinājās, atcerējusies vēl kādu dīvainu niansi, taču tad atbildēja:
– Viņai nepatika Mocarta “Mazā nakts mūzika”. Viņai tā likās nogurdinoši vienveidīga. Nav daudz tādu, kuri uzdrošinātos tā pateikt. Tiesa gan, šī melodija patiešām atkārtojas.
Policijas leitnante uzmeta Žozefīnei pa pusei nemierīgu, pa pusei nicinošu skatienu.
– Labi, – viņa beidzot noteica. – Palieciet mūsu rīcībā. Ja būs vajadzīgs, mēs ar jums sazināsimies.
Pie darba bija ķērušies izmeklētāji, lai novilktu robežas, izteiktu pieņēmumus, noteiktu iespējamo un neiespējamo. Žozefīne vairs neko nespēja līdzēt. Tagad viss bija kriminālizmeklētāju brigādes rokās. Pierādījums: zaļa, trīsstāvīga cepure, abu uzbrukumu kopīgā iezīme. Uzbrucējs nebija atstājis nekādas pēdas, nekādus nospiedumus.
Novilkt robežas, kam nekāpt pāri,
