Arī virtuve ar saviem jaukajiem darbiņiem mani nomierina. Nekas labāks jau nav izgudrots, Žozefīne prātoja, apsvilinājusi pirkstus ar kastaņiem. Ātrās uzkodas bija pastāvējušas jau viduslaikos. Pie kārtīgas maltītes nekad nesēdās visa saime, jo lauku mājas bija ļoti mazas. Vecmeitas un atraitņi ēda ārā. Tolaik pastāvēja traktieri, tā dēvētie ēdināšanas profesionāļi jeb “miesnieki”, kuri izlika uz ielas galdus un pārdeva līdzņemšanai desiņas, mazus plācenīšus vai pīrāgus – karstmaižu un hamburgeru priekštečus. Virtuve bija ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tirgi bija pilni. Maljorkas olīveļļa, Mārnas vēži un karpas, Korbeijas maize, Normandijas sviests, Ventū speķis – tas viss nonāca Parīzes tirgotavās. Bagātās mājās bija savs vecākais saimnieks, kurš sēdēja augstā krēslā, draudīgi kratīja pavārnīcu un katram ierādīja darbu. Viņš uzraudzīja virtuves puikas, kuri slepus čiepa ēdiena kumosus, lai tos vēlāk nemanīti notiesātu. Virtuves strādniekiem bija iesaukas: Mizotājs, Nogaršotājs, Skalotājs, Griezējs. Receptes tika rakstītas, izmantojot reliģiskas mērvienības. Ēdienu vajadzēja gatavot “no vakara lūgšanas līdz vakaram”, gaļas klimpas vārīt tik ilgi, kamēr tiek noskaitīti divi Pater Noster, riekstus grauzdēt, kamēr tiek noskaitītas trīs Ave Maria. Virtuvē pavāra palīgi skaitīja lūgšanas, uzmanīja katlus, visu nogaršoja, skaitīja atkal un ņēma talkā rožukroni. Augstmaņu šķīvju rotāšanai tika izmantots lapiņu zelts. Maltīte pārvērtās par īstu ceremoniju. Pavāri centās pagatavot krāsainus ēdienus, sārtu zaķa ragū, baltu kūku, siera mērci, ar ko pasniegt ceptu zivi. Krāsa veicināja ēstgribu, baltie ēdieni tika atvēlēti slimajiem, kurus nepieklājās uztraukt. Ikviens ēdiens katrā gadalaikā mainīja krāsu: rudenī spēķu vira bija brūna, vasarā – dzeltena. Izsmalcinājuma kalngals bija itāliešu mērce “debesu zilā”. Lai sagādātu prieku viesiem, pavārs uz šķīvjiem veidoja viņu ģerboņus želejā, izlikdams tos no granātābolu sēkliņām vai vijolīšu ziediem. Tika izdomāti tā dēvētie “ēdieni maskās”, ko droši varētu rādīt šausmu filmās. Apvienojot dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas, tika veidoti pasakaini tēli vai humoristiskas ainiņas. Piemēram, “vistas bruņinieks” bija piena sivēns ar vistas galvu. Bija arī saldie ēdieni ar pārsteigumu – putnu ielika maizes trauciņā, ko aizvākoja līdz pasniegšanas brīdim, kad putns izlauzās ārā, pārbiedēdams klātesošos. Kādu dienu vajadzētu to izmēģināt, Žo sev sacīja, atkal spēdama pasmaidīt.
Atgriežoties 12. gadsimtā, visas viņas bēdas pagaisa. Tie bija Bingenas Hildegardes laiki. Slavenā Hildegarde bija interesējusies par visu: augiem, ēdieniem, mūziku, ārstniecību, dvēseles noskaņu, kas lika kustēties ķermenim, padarīja vārgu vai stipru, lika vai nu smieties, vai ķildoties. “Ja nemierīgs cilvēks klausa dvēseles vēlmēm, viņa ievainojumi sadzīst, bet nelaimes viņu nekad nepiemeklē.”
“Novilkt desai ādu. Sajaukt kastaņus ar desas mīkstumu, sakapātām aknām un sirdi, timiāna lapām, sāli, pipariem.” No jauna jāķeras pie disertācijas. Man nav ne jausmas, par ko lai raksta romānu. Man nav ne ideju, ne vēlēšanās strādāt. Es nedrīkstu zaudēt pārliecību: kādu dienu uzradīsies stāsta sākums, tas mani saņems aiz rokas, un es sākšu rakstīt.
Man nekur nav jāsteidzas, Žozefīne sev sacīja, sākdama lobīt kastaņu cieto mizu un uzmanīdamās, lai nesavainotu pirkstus. Kāpēc saka “tītars ar kastaņiem”, ja tas ir tikai pildījums? Šī nianse bija svarīga, tā pieķērās, nostiprinājās, apauga ar smaržām, krāsām, noskaņām. Niansēm vairojoties, veidojās stāsts, patiešām īsts stāsts. Pētot zemnieku pieticīgos mājokļus, varēja atklāt ne vien to, kas notika pilīs, bet arī citas viduslaiku ikdienas dzīves daļas. Žozefīne prātoja par vecajiem izrakumos atrastajiem māla podiem, kuru dibenā bija saglabājušās grauzdēta cukura paliekas. Klinī klosterī bija atrastas senas ūdens apgādes sistēmas, podi, tualetes piederumu paliekas, kas atsauca atmiņā mūsdienīgas vannas istabas.
Uzzinājuši par Bertjē kundzes nāvi, pie Žozefīnes bija ieradušies Vandenbroka kungs ar kundzi. Viņi bija piezvanījuši pie durvīm un izskatījušies grezni kā kandelabri. Viņa – kaprīza un apaļīga, viņš – nopietns un kalsns. Viņas apaļās acis reizēm aizmiglojās un ietiepīgi raudzījās tukšumā; viņš rauca uzacis un kustināja garos pirkstus kā milzīgas šķēres. Šis pāris izskatījās pēc Drakulas un Sniegbaltītes. Sieva bija uzstājusi, ka ir kaut kas jādara, lai parūpētos par bērniem. Ir jāaizstāv mūsu bērni, viņa apgalvoja, citādi slepkava sāks ar sievietēm un pēc tam uzbruks arī mazajiem. Jā, bet ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Viņa grozīja apaļo galvu ar plāno matu mezglu, kurā bija iespraustas divas lielas, smalkas adatas. Abi ierosināja, ka ģimeņu galvām vakaros vajadzētu doties apgaitās. Žozefīne bija pasmaidījusi un, redzot, ka viņi to nav sapratuši, viņa bija piebildusi: es pati esmu ģimenes galva, man nav vīra. Abi uz mirkli bija apklusuši, mēģinot aptvert šos vārdus, un tad atkal atsākuši runāt: nav nekādas jēgas vērsties pie policijas, tā viņiem nebūs prioritāte, priekšpilsētas liesmo, taču labie rajoni… teikuma beigas iekrāsoja viegls rūgtums, balsīs ieskanējās kaut kas atbildīgs un nopietns.
Žozefīne bija atvainojusies, ka nevarēs piedalīties šajā karadarbībā, un piebildusi, ka negrasās ļaut bailēm gūt virsroku. Turpmāk viņa uzmanīsies, stundu beigās ies Zoē pretī, vakaros, taču neļausies panikai. Viņa bija ierosinājusi vest visus bērnus mājās no skolas vienlaikus – Vandenbroks, Lefloks-Piņels un Zoē, mācījās vienā skolā. Tika nolemts pēc svētkiem apspriesties vēlreiz.
– Es pateikšu Ervē Leflokam-Piņelam, lai viņš pie jums atnāk, viņš ir ļoti noraizējies, – Vandenbroka kungs vīrišķīgi paziņoja. – Viņa sieva neuzdrošinās iziet no mājas un vairs neatver durvis pat vārtu sardzei.
– Klausieties, vai jums nešķiet savāda šī durvju sardze, kura ik pēc trim nedēļām maina matu krāsu? Vai tikai viņai nav kāds mazs puisis, kurš… – Vandenbroka kundze nemierīgi jautāja.
– Kurš ir izbēdzis no cietuma un pie viņas slēpj garu nazi? – Žozefīne pateica viņas vietā. – Nē, es neticu, ka Ifigēnijai ar to būtu kāds sakars.
– Esmu dzirdējusi runājam, ka viņas draugam ir bijušas darīšanas ar tiesu…
Abi devās prom, nosolījušies atsūtīt Ervē Lefloku-Piņelu pie Žozefīnes parunāties.
Viss beigsies ar to, ka es mierināšu visu māju, Žo tovakar bija nopūtusies un aizvērusi durvis. Cik ironiski – es biju tā, kurai uzbruka, un man pašai visi jāmierina! Es ne ar vienu nesarunājos, mani uzskata par savādnieci, drīz mani sāks apmētāt ar zemesriekstiem.
Mājas pirmajā stāvā dzīvoja Pinarelli – dēls un māte. Viņam bija četrdesmit, viņai – sešdesmit gadi. Viņš bija liela auguma, tievs, ar melniem matiem. Kļuvis vecāks, viņš varētu līdzināties Entonijam Pērkinsam no Psychose. Satiekoties ar kādu, viņa lūpu kaktiņi izliecās dīvainā smaidā, it kā viņš izjustu neuzticību un vēlētos atvirzīties tālāk. Viņa vienīgais darbs bija kalpot mātei par pavadoni. Ik rītu abi devās pastaigāties. Sadevušies rokās, viņi tipināja maziem solīšiem. Viņš vilka sev līdzi iepirkumu somu uz riteņiem kā tādu labi koptu suni saitītē, viņa cieši turēja rokā pirkumu sarakstu. Vecā necieta iebildumus. Viņa neturēja mēli aiz zobiem un mētājās ar indīgām piezīmēm kā visi vecie ļaudis, kuri uzskata, ka sava lielā vecuma dēļ var pilnīgi aizmirst par pieklājību. Žozefīne viņiem priekšā paturēja vaļā lielās ārdurvis. Viņi nekad nepateicās un pagāja garām nesasveicinājušies, izturēdamies kā divi veci karaliskās ģimenes pārstāvji, kuriem kāds atvēris vārtus ar kailu zobenu rokā.
Žozefīne
