Filipa ķermeņa siltumu. Viņas ausu galiņi pietvīka. Viņa steigšus attrauca: jā, jā, tu varētu iekurināt kamīnu, bet es tikmēr uzvilkšu kleitu un aši sasukāšu matus. Viņa runāja ļoti ātri, lai nevajadzētu domāt par savu nemieru. Filips pielika pirkstu Žozefīnei pie lūpām, uzlūkoja viņu mirkli, kas šķita bezgalīgs, un negribīgi atlaida.
Kamīnā sprakšķēja uguns. Uz parketa grīdas sakrautās Ziemassvētku dāvanas mirdzēja. Visi bija sadalījušies divās grupās: pieaugušie, kuri nemaz negaidīja, ka dāvanu pasniegšanas prieks un viņu slepenās cerības varētu īstenoties, un jaunā paaudze, kurā lielo sapņu piepildījums jaucās ar svētvakara noskaņojumu. Vienu vieglais nemiers sasaucās ar otru nepacietīgajām gaidām, kuru dēļ vajadzēja savaldīties, lai, visu sasteidzot, nesabojātu viņiem prieku.
Žozefīnei ļoti nepatika šis apdāvināšanās rituāls. Ikreiz viņu pārņēma neizskaidrojams izmisums, it kā viņa būtu apliecinājusi, ka nespēj tikt mīlēta tāpat vien, un pārliecība par to, ka saņēmējs būs neapmierināts, nesaderējās ar viņas mīlestības apliecinājumiem. Viņa varēja sagādāt veselu kalnu dāvanu un tomēr gandrīz nekad neizpelnījās pat smaidu. Esmu pārliecināta, ka Gerijs sapratīs, ko es jūtu, Žozefīne sev sacīja, uztvērusi puiša vērīgo, smaidīgo skatienu, kas vēstīja: “Come on, Jo, pasmaidi, ir Ziemassvētki, tā tu ar savu krustā sistās ģīmi sabojāsi mums visus svētkus.” “Vai tad no tā ir kāda jēga?” Žozefīne klusībā noprasīja, izbrīnā uzraudama uzacis. Gerijs apstiprinoši pamāja. “Labi, es pacentīšos,” viņa atbildēja ar galvas mājienu.
Žozefīne pievērsās Šērlijai, kura Filipam skaidroja, kādā veidā cīnās pret lieko svaru angļu skolās.
– Astoņi tūkstoši septiņi simti mirušo ik dienu visā pasaulē iet bojā no cukuru saturošiem produktiem! Un četrsimt tūkstoši bērnu ar lieko svaru ar katru gadu tikai Eiropā vien! Vispirms nāvē tiek iedzīti vergi, kuri audzējuši cukurbietes, un tad tās tiek pārstrādātas un iebarotas mūsu bērniem!
Filips pacēla roku, lai viņu apklusinātu.
– Vai tikai tu mazliet nepārspīlē?
– Cukurs nonāk visur! Skolās tiek izvietoti limonādes un šokolādes tāfelīšu automāti, bērniem tiek bojāti zobi, viņi rij taukus! Tas viss, protams, lielās peļņas dēļ! Vai tev tas nešķiet skandalozi? Tev vajadzētu izpētīt šo problēmu. Galu galā tev taču ir dēls, uz kuru attiecas šī problēma.
– Tu tiešām tā domā? – Filips noprasīja, pievērsis skatienu Aleksandram.
Manu dēlu drīzāk varētu nonāvēt skumjas, nevis cukurs, viņš nodomāja.
Tie bija pirmie Aleksandra Ziemassvētki bez mātes.
Tie bija Filipa pirmie precēta vīra Ziemassvētki bez Irisas.
Abu pirmie vientuļu cilvēku Ziemassvētki.
Diviem vīriešiem bija laupīts tās sievietes tēls, kura jau sen pār viņiem bija valdījusi. Viņi bija aizgājuši no klīnikas klusējot. Devušies atpakaļ pa šauro, grantēto aleju, sabāzuši rokas kabatās, raudzīdamies uz savu pēdu nospiedumiem baltajā sarmā. Kā divi bāreņi internātā. Viņiem būtu vajadzējis sadoties rokās, tomēr abi bija labi turējušies. Tiesības un lepnums noslēpti zem skumju apmetņa.
– Seši mirušie minūtē, Filip! Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt? – Šērlija uzmeta skatienu Aleksandra neveiklajam augumam. – Tev taisnība: viņam vēl līdz tam ir tālu. Labi, es likšos mierā! Vai kāds nevarētu pateikt, kad drīkstēs atvērt dāvanas?
Aleksandrs, šķiet, nelikās ne zinis par kārdinošo sainīšu kaudzi sev pie kājām. Viņa skatiens joprojām raudzījās tukšumā, kādā citā vietā, drūmā un tukšā, kur atradās viņa māte, mēma, novājējusi, piespiedusi rokas pie krūtīm, rokas, ko viņa nebija atlaidusi līdz brīdim, kad viņi bija atvadījušies. “Izklaidējieties labi,” viņa bija nošņākusi caur sakniebtām lūpām. “Ja atliks laiks un gadīsies izdevīgs brīdis, padomājiet arī par mani.” Aleksandrs bija devies prom, izvairīdamies no skūpsta, ko viņa nemaz negrasījās pieprasīt. Viņš centās saprast, skatīdamies dejojošajās liesmās, savas mātes saltuma iemeslu. Varbūt māte viņu nekad nebija mīlējusi? Varbūt savu bērnu nemaz nevajadzēja mīlēt? Šī doma radīja bezdibeni, kurā raugoties viņam uznāca reibonis.
– Žozefīne, – Šērlija iesaucās, – kad mēs sāksim atvērt dāvanas?
Žozefīne sasita plaukstas un paziņoja, ka izņēmuma gadījumā dāvanas vajadzētu atvērt pirms pusnakts. Zoē un Aleksandrs tēloja Ziemassvētku vecīšus, pēc kārtas nevainīgi bāzdami rokas milzīgajā dāvanu kaudzē. Sāka skanēt Ziemassvētku dziesma, kas piešķīra skumīgajam vakaram svētu noskaņu. “Klusa nakts, svēta nakts, zvaigznes…” Zoē aizvēra acis un uz labu laimi pastiepa roku.
– Hortenzei no mammas, – viņa paziņoja, paņēmusi garu aploksni, un izlasīja uz tās ar maziem burtiem uzrakstītos vārdus: “Priecīgus Ziemassvētkus, mana mazā, mīļā, dārgā meitiņa.”
Hortenze paķēra aploksni un piesardzīgi atvēra. Apsveikuma kartīte? Maza, morāles pilna vēstulīte, kurā paskaidrots, ka dzīve Londonā un mācības izmaksā dārgi, ka tas jau mātei tāpat ir sagādājis lielas pūles un tāpēc Ziemassvētku vecīša dāvanai jābūt tikai simboliskai? Hortenzes saviebtajā sejā atplauka prieks. “Derīgs iepirkšanās gājienam mums abām, manu mīļo mazulīt.” Viņa metās mātei ap kaklu.
– Ak! Paldies, mammu! Kā tu uzminēji?
Es tevi tik labi pazīstu, Žozefīnei gribējās atteikt. Es zinu, ka vienīgais, kas varētu mūs atkal apvienot bez nesaskaņām un dzēlībām, ir neprātīga izdevumu lavīna. Viņa neko nepateica un aizkustināta saņēma meitas skūpstu.
– Vai iesim tur, kur gribēšu? Uz visu dienu? – Hortenze izbrīnīta pārvaicāja.
Žozefīne pamāja ar galvu. Godīgi sakot, viņa jutās mazliet skumja. Kā gan citādi likt meitai noprast savu mīlestību? Meitai, kura kļuvusi tik alkatīga, ka Žozefīnei atlika cerēt vienīgi uz naudas tērēšanu visas dienas garumā, lai izvilinātu no viņas kaut nelielu maigumu? Vai tiešām tā eksistence, ko viņai uzspiedu grūtos laikos, ir viņu tā ietekmējusi? Nevajag nostumt visu vainu uz laikmetu un citiem cilvēkiem. Arī es esmu vainīga. Kopš tā brīža, kad pirmo reizi izrādīju nevērību, nespēju sniegt mierinājumu un saprast, bet nu es to visu veikli noslēpju, kā dāvanu piesolot iepirkšanos divatā. Viņa ar prieku pieņem visu, ko nolieku viņai pie kājām. Ir pārāk viegli radīt ilūziju par saviem padomiem, klātbūtni, palīdzību, ko, būdama neveikla, nemaz neprotu sniegt. Tas man izmaksā tik daudz, mana dārgā, mana skaistā, mana mīļā, es tevi tik neprātīgi mīlu.
Žozefīne uz mirkli apskāva meitu un viņai pie auss atkārtoja savus pēdējos vārdus:
– Mana dārgā, mana skaistā, mana mīļā, es tevi tik neprātīgi mīlu.
– Es arī tevi mīlu, mammu, – Hortenze klusi izdvesa vienā elpas vilcienā.
Nu, tas izklausījās patiesi. Neviltota prieka pārņemta, Žozefīne izslējās. Viņa atkal bija atguvusi dzīvesprieku un ēstgribu. Ja Hortenze viņu atkal mīlēja, dzīve bija kļuvusi skaista, un Žozefīne bija gatava
